Virtuozs ekskavatorists vecumdienās kļūst aktīvs pašdarbnieks

Jānis būtībā ir vietējais cilvēks, dzimis un audzis Andrupenes pagasta Grišānos. No dienesta Padomju Armijā atgriezās 1965. gadā, pabeidza Daugavpils 38. arodvidusskolu, kur ieguva ekskavatora mašīnista tiesības. Tolaik pastāvēja kārtība, saskaņā ar kuru viņam bija pienākums divus gadus nostrādāt pēc norīkojuma. Tā Jānis nonāca Rīgā, kur uzsāka darba gaitas Specializētajā ceļu būves trestā “Specdorstroj”. Apprecējās, bet dzīvokli viņam nedeva, nācās mitināties kopmītnē. Jaunais cilvēks ar šādu situāciju negribēja samierināties un uzstādīja ultimātu: vai nu dzīvoklis, vai nu dodas projām. Priekšniecība norādīja, ka viņam ir pienākums atstrādāt pilnus divus gadus pēc norīkojuma, uz ko Jānis atbildēja: “Neiešu darbā!” Viņu atlaida par darba disciplīnas pārkāpumiem. Atbraucis mājās, puisis aizgāja uz Krāslavas Starpkolhozu celtniecības organizāciju, kur bez problēmām dabūja darbu, jo mehanizatorus vajadzēja, jo vairāk gados jaunus un stiprus. Dzīvot Grišānos Jānis nevarēja, jo darbs bija izbraukumā, un nebija iespēju katru rītu mērot 7 kilometrus uz Dagdu, bet vakarā atpakaļ. Meklēja mitekli tuvāk darba vietai, sākotnēji īrēja dzīvokli Ozoliņos, bet 70. gados ģimenei piešķīra dzīvokli Dagdā. Izaudzināja vienu bērnu — meita Ludmila kļuva par agronomi, dzīvo ar vīru Asūnē, kur strādā savā saimniecībā. Meitas ģimenē ir divi dēli, abi mācās. Viens — Dagdas arodvidusskolā, otrs — Daugavpils universitātē.

Jaunībā Jānis pašdarbībā nepiedalījās, bet bija aktīvs sapulču dalībnieks, nebaidījās strīdēties ar priekšniecību, ielaidās asās diskusijās. Toties pensijā viņš uzņēmies ne vien tik smagu sabiedrisko pienākumu, kā pensionāru organizācijas vadīšana, bet arī dzied vīriešu ansamblī “Vienmēr jautrie” un jauktajā ansamblī “Sendienas”, spēlē mazās bungas jeb bubinu trio “Skandinieki”, kā arī ir dramatiskā kolektīva dalībnieks, ar kuru pērn izbraukāja visu apkārtni. Muzikants viņš nekad nebija, bet atnāca uz pensionāru biedrību, pamazām sāka mācīties un atklāja sevī jaunu talantu. Brīvajā laikā Jānis nodarbojas ar biškopību — kopā skaitot vismaz 18-19 gadus.

Darbā Jānim bija iesauka — pianists, kuru kolēģi viņam iedeva par māku strādāt ar ekskavatora kausu tikpat virtuozi, kā profesionāls pianists spēlē klavieres. Mana sarunbiedra darba grāmatiņa pārpildīta — tajā ir ierakstīts ap pussimtu dažādu pateicību par labu darbu. Saņemti tādi augsti Maskavas apbalvojumi kā medaļa “Za trudovoje otličije”, “Za trudovuju doblestj”, “Veteran truda” . Viņa portrets rotājis Goda plāksni Rīgā un Krāslavā, bet visiem šiem apbalvojumiem vairāk bijis morālais spēks, materiāli Jānis neko lielu neieguva. Līdz ar apbalvojumiem parasti pasniedza 10-15 rubļu prēmiju, spieda roku un mudināja strādāt vēl vairāk, vēl labāk. Šie aug-stie apbalvojumi pat pensijai neko nedeva. Pirmo Jānis saņēma smieklīgi mazu — 47 latus, tad pakāpeniski pensijai pielika nedaudz klāt, līdz jau ar tagadējo daudzmaz var samierināties un izdzīvot.
Ekskavatorista darbs nebija viegls, tas bija pat bīstams. Netrūka gan kuriozu, gan tādu gadījumu, kas liek šermuļiem skriet pa kauliem. Tomēr sarunbiedrs piebilst, ja izvēlētā profesija pašam patīk, tad neviens darbs nešķiet smags.

Jānis: “Nav man gadījies ne gāzes vadu vai ūdensvadu pārraut, ne izrakt sprādzienbīstamus priekšmetus, ne zelta podu. Par izraktām mīnām vai bumbām neko neesmu dzirdējis arī no saviem kolēģiem. Rokot tranšeju Dagdā, māla pods gan reiz gadījās mana ekskavatora kausā, bet diemžēl izrādījās tukšs. Rokot tranšejas, ir gadījies pārraut telefona kabeli. Pēc noteikumiem rakšanas darbos vajadzēja būt klāt sakarniekiem, metru no kabeļa iespējamās atrašanās vietas ekskavatoristam darbs jāpārtrauc, tālāk strādniekiem jārok ar lāpstām. Bet kurš gan gribēja rakt ar lāpstu? Neviens! Mudināja, uz priekšu — ar kausu. Tā tie kabeļi arī tika sarauti. Atceros Ošupē brigadieris deva uzdevumu rakt tranšeju kabelim. Pāris kausus zemes izcēlu, skatos — tāda gara sakne. Izkāpu — tur kabelis pušu. Tomēr tie bija reti gadījumi, jo parasti strādājām tur, kur nekas agrāk nav bijis. Laukos visus objektus centās būvēt uz lauksaimniecībai nederīgas zemes. Andrupenē Līvānu māju ciemats tapis faktiski purvā, arī fermas būvēja pēc līdzīga principa.

Lielākas problēmas radās galvenokārt tāpēc, ka naudu objekta sākšanai vasarā nedeva. Līdz ar to nulles ciklu — zemes darbus — vienmēr bija jāsāk ziemā. Ko tik tad nedarīja, lai izpildītu plānu! Zemi sildīja, grieza. Bija plāns: kā gribi, tā pildi! Atceros, kā Šķaunē martā būvējām siltumtrasi, kas gāja pa iedzīvotāju mazdārziņiem. Atkusnis, neaprakstāma putra, ekskavators slīkst, tehniku uz priekšu vilka ar buldozeru, visu zemi saārdīja. Tā turpinājās, kamēr kāda mašīna neizturēja, salūza un palika dubļos līdz maijam. Atbraucām maijā, pa nedēļu visu paveicām.

Ļoti lielu uzmanību prasīja darbs karjerā gan ziemā, gan vasarā. Parasti sūtīja uz karjeru, kas tuvāk objektam, jo tā bija ekonomiski izdevīgāk. Pēc instrukcijas karjera augstums nedrīkstēja pārsniegt metru virs maksimālajā augstumā uzcelta ekskavatora kausa. Reālajā dzīvē strādājām tur, kur lielajiem ekskavatoriem bija par augstu. Tad roc un tik skaties. Andzeļu pagastā būvēja Kļukušku govju kompleksu, kur tagad skats kā Čečenijā pēc kara un vēl trakāk. Karjers bija Armaņos, sacīju priekšniekam, tur nevar strādāt, koks uzgāzīsies virsū. Bet viņš palūdza: “Jāni, kaut kā, šo vienu dienu!” Skatos, smiltis pēkšņi sāk slīdēt lejā un koks krīt virsū. Pēdējā brīdī paspēju pamest zem tā ekskavatora kausu un ar strēli novirzīt priedi starp manu JuMZ un mašīnu. Ja nebūtu paspējis, koks būtu uz galvas un beigas visam. Citā karjerā virsū vēlās iesalis celms. Parasti šādi iesaluši celmi aizņem lielu platība un šļūc pa karjera nogāzi, bet šis izrādījās kvadrātveida un sāka velties. Arī paspēju pabāzt tam priekšā kausu. Salieca strēli, aprāva cilindru un manu JuMZ pastūma metru projām, bet pamatīgā trieciena dēļ pats pārsitu galvu.

Šķiet, ekskavatoristi dzimuši laimes krekliņā. Mans paziņa Koļa, arī virtuozs ekskavatorists, kurš iekrāva mašīnas kā spēlēdamies, strādāja uz E302 Ūdrijā. Viņam bija iedots skolnieks-praktikants. Dieva laime, ka praktikants nepaklausīja pieredzējušo ekskavatoristu, izkāpa no kabīnes un atgāja tālāk, kad Koļa demonstrēja viņam savu prasmi, kā ar kausu aizmest projām sasalušu zemes gabalu. “Nebaidies, E302 nekad negāžas,” praktikantu drošināja Koļa. Uzvēla sasalušo gabalu uz strēles, strauji pagrieza un parāva strēli — ekskavators uz sāna. Izrāpās laukā caur priekšējo logu, atgāja malā, nolamājās, un sacīja: “Tomēr gāžas gan...”

Jānis savas karjeras pirmsākumos strādāja uz buldozera DT-54, divās maiņās kopā ar Juhnu Jāzepu, jo nebija brīvu ekskavatoru. Kāpurķēdnieks bijis vecu vecais, bieži noskrēja nost no kāpurķēdēm. Arī pirmo ekskavatoru saņēmis vecu, tikai pēc 4,5 gadiem Jānis tika pie jauna JuMZ. Viņš neslēpj, ka ar skaudību raugās uz jauno paaudzi, kas strādā uz mūsdienīgiem rietumvalstīs ražotiem ekskavatoriem. Tiesa, pensijā viņam bijis izteikts piedāvājums no Rīgas, kur vajadzēja mašīnistu-ekskavatoristu, bet vecuma dēļ Jānis no tā atteicās. Bijuši arī citi priekšlikumi pastrādāt profesijā, par ko nav jābrīnās, jo visā darba mūžā Jānim nebija neviena nopietna pārkāpuma.

Juris ROGA