Eiropas mācības

Ieskats ekonomikā

Jau pašā sākumā Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta Komunikāciju nodaļas pārstāvis Džons Makklintoks izstāstīja, kāda ekonomiskā formācija šobrīd pastāv Eiropas Savienībā un galvenās tās likumsakarības. Temats skanēja šādi: “Kopējā lauksaimniecības politika — pagātne, tagadne un nākotne”.

Un, lūk, kas no tā visa izrietēja. Eiropa ir lieliska vieta lauksaimniecībai. Ja Eiropu salīdzina ar citām pasaules daļām, tad klimats Eiropā ir ļoti labs un augsne ļoti auglīga. Augsne te ir samērā jauna. Tai tikai 20 vai 30 tūkstoši gadu, tāpēc ir liela auglība, bet augsne tropiskajā un subtropiskajā ir simtiem miljonu gadu veca, tāpēc tā ir zaudējusi lielu daļu no savas auglības (augstās gaisa temperatūras dēļ organiskās vielas augsnē oksidējas daudz ātrāk. Biežais lietus izskalo barības vielas).
Eiropā ir galvenokārt ģimenes saimniecības. Salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, ar Japānu, mūsu (domāts ES mērogs) saimniecības ir samērā lielas. Japānā vidēji zemnieku saimniecība ir 1-2ha. Eiropas saimniecība — vidēji 20ha.
Ja Eiropas saimniecības salīdzina ar Amerikas saimniecībām, tad tās tomēr ir mazas. Amerikā saimniecība mērāma no 200-500ha platībā.

Sabiedrība izvēlas, kā tā grib organizēt savu tautsaimniecību. Ir vairāki varianti. Viens ir brīvā tirgus kapitālisms. (Šādu modeli izvēlējās ASV). Tādā gadījumā valdībai ir minimāla loma sabiedrībā. Cilvēki, kuri nodarbojas ar biznesu, nosaka, ko ražot un kā izplatīt saražoto.

Sabiedrība var izvēlēties arī pretējo variantu — tautsaimniecības centrālo plānošanu. Šajā gadījumā valsti pārstāv valdība. Tā uzņemas ievērojamu atbildību par lēmumu pieņemšanu ekonomikas jomā. Valsts var izlemt, ka tai piederēs gan zemnieku saimniecības, gan rūpnīcas un veikali. Šajā gadījumā tieši valdība izlemj, ko ražot, cik daudz. Centrālā plānošana bija filosofiskā sistēma Padomju Savienībā līdz pat 1991. gadam, kad PSRS sabruka.

Eiropas Savienība nepiekopj nevienu no iepriekš minētajām tautsaimniecības organizēšanas sistēmām. ES ir kaut kur pa vidu starp šīm divām sistēmām, un tā saucas — sociālā tirgus ekonomika. Pēc otrā pasaules kara Eiropa tieši šajā tautsaimniecības plānošanas sistēmā jutās vislabāk.

Sociālā tirgus ekonomika paredz, ka zināmā mērā plānošana un regulējums no valsts puses tiek kontrolēts, bet pārāk neiejaucoties. Eiropai patīk, ka tās uzņēmēji un zemnieki paši lemj sev svarīgus jautājumus.
Šī ekonomiskā politika nosaka to, kas notiek Briselē un zemnieku saimniecībās.

Piemēram, pēckara Holandē situācija bija aizgājusi tik tālu, ka iedzīvotajiem pārtika nebija pieeja-ma pat veikalos. Nācās ēst tulpju sīpolus, vēlāk arī doties uz mežu pēc koku mizas. Lai šāda situācija vairāk neatkārtotos, tika nolemts atbalstīt lauku ražotājus, lai veikalos vienmēr būtu pieejama pārtika un tā būtu par pieņemamu cenu, turklāt patērētājam droša.
Francijā, Vācijā, Itālijā, piemēram, zemnieki pēc kara bija ļoti nabadzīgi un neapmierināti. Dažus no viņiem piesaistīja ekstrēmas politiskās kustības — nacisms, fašisms. Politiķi, protams, vēlējās izvairīties no atgriešanās pie ekstrēmās politikas, tādēļ saprata, ka nedrīkst pieļaut lauksaimnieku grimšanu nabadzībā. Jā-saglabā peļņa lauksaimniekam, kas būtu pielīdzināma tai, ko saņem cilvēki, kas dzīvo pilsētās.

Jāatceras, ka 40. un 50. gados trešdaļa, bet dažās valstīs pat puse eiropiešu dzīvoja laukos.

Lauksaimniecībā problēmas būtība slēpjas tajā faktā, ka cenas par produkciju nav stabilas. Zemnieks par savu produkciju vienreiz var saņemt augstu cenu, bet citreiz — zemu. Tas ir atkarīgs no piedāvājuma un pieprasījuma attiecības. Šāda situācija rodas, jo tirgus nav regulēts. Šādā situācijā lauksaimnieki, izvairoties no riska, ražo pārsvarā tikai savām vajadzībām un, iespējams, nedaudz pārdošanai. Lai nodrošinātu ar pārtiku arī pilsētas iedzīvotājus, jāstimulē lauksaimnieki ieguldīt līdzekļus ražošanā un attīstīt to.

Pēc otrā pasaules kara radās divas galvenās politiskās prioritātes attiecībā uz laukiem. Viena bija pārtikas drošība, bet otra — labklājība (uzplaukums) laukos.

Pēc visa spriežot, valstis, kas visus šos gadus jau ir Eiropas Savienībā, sasniegušas daudz, tajā pašā laikā Latgales laukiem (ak, vai!) cik tāls ceļš ejams.

Nākamajos numuros par to, kā atsevišķas lauksaimniecības nozares izskatās no ES galvaspilsētas.

Ilona STEPIŅA