Dalītām jūtām

Novada deputātus un ciemiņus lauku sētā sagaidīja Andrupenes pagasta pārvaldes vadītāja Melānija Rudavina, kura izrādīja rekonstruētās telpas. Projekta realizācijas gaitā ieviestas modernas tehnoloģijas, kas prasmīgi paslēptas, lai apmeklētājiem neradītu šaubas par muzeja autentiskumu. Zemes siltuma apkures sistēma ierīkota divās ēkās — dzīvojamā mājā un senlaiku rijā.

Svinīgās uzrunas tika sacītas večerinku mājā, kurā deputātus sagaidīja vietējie pašdarbnieki ar dziesmām pie iekurināta kamīna. Dagdas novada domes priekšsēdētājs Viktors Stikuts izteica gandarījumu par īstenotā projekta rezultātiem: “Man ir liels gods ar jums visiem kopā sākt jauno darba gadu novada populārākajā vietā — Andrupenes lauku sētā. Tas, ko mēs šeit redzam šodien, pārspēj visas fantāzijas. Idejas, kas sākotnēji kādam varbūt šķiet utopiskas un nevajadzīgas, novestas līdz tādam rezultātam, ka šodien rada prieku gan mums, gan ciemiņiem, kuri brauks uz šejieni.”

Viņš pateicās gan projekta rakstītājiem, gan tehnisko darbu projektētājiem, gan arī ilggadējam Andrupenes pagasta padomes priekšsēdētājam Jānim Brilam par savulaik oriģinālo ideju, kas lika pamatus šīsdienas projektam: “Paldies Jānim Brilam, bez kura sākotnējās, būtībā trakās idejas šis muzejs vispār nebūtu tapis. Laikam jau lielā dzimtenes mīlestība, savas lauku mājas mīlestība, kura mīt katrā latgalietī, ir devusi šo spēku un palīdzējusi radīt tik kolosālu objektu”.

Stikuta kungs aicināja arī turpmāk gan Andrupenes, gan citu pagastu iedzīvotājus nebaidīties plānot dažreiz varbūt pat pirmajā brīdī šķietami pārdrošus projektus: “Jaunajā novadā arī turpmāk turēsimies kopā un nākotnē mēģināsim realizēt jaunus projektus, kas pirmajā brīdi varbūt šķitīs dīvaini, bet — perspektīvi.”

Pēc visām uzrunām un dāvanu pasniegšanas dažus vārdus sacīja Andrupenes pagasta pārvaldes vadītāja M. Rudavina, kura uzsvēra daudzu cilvēku kopīgo ieguldījumu paveiktajā. Pirmsākumos bija muzeja vadītājas Skaidrītes Pauliņas ideja, kurai palīgā nāca visi pagasta speciālisti, domāja, ko varētu šeit paveikt. Tālākajā darbā tika iesaistītas rajona padomes Plānošanas un infrastruktūras attīstības nodaļas vadītāja Terēze Brazeviča un speciāliste Gunta Čižika, kuras sagatavoja projekta pieteikumu Lauku atbalsta dienestam. Projektēja darbus Valdis Viļums.

”Projekta realizēšanā strādāja visi, arī mūsu bezdarbnieki-stipendiāti, kuri vāca gružus, mazgāja un tīrīja pēc remonta,” sacīja M. Rudavina. “Šis projekts, ceru, ienesīs jaunu pavērsienu muzeja dzīvē. Mēs varēsim sniegt jaunus pakalpojumus, varbūt šeit gribēs rīkot seminārus arī cilvēki no tālienes, ne tikai Latgales speciālisti. Te mums ir večerinku zāle, varbūt mēs mācīsimies vecās dejas, polku, fokstrotu, krakovjaku un citas. Varbūt jūs, deputāti, savas sēdes biežāk rīkosiet šeit. Mums šeit ir interaktīvā tāfele, kādas nav pat visās skolās. Gribu uzsvērt arī to, ka Lauku atbalsta dienestā, izrādās, ir patiesi latgalieši, kuri nāca mums pretī — ja vajadzēja, labojām, precizējām, koriģējām projektu.”

Pirmais tosts tika uzsaukts par to realizētā projekta ilgu mūžu un par to, lai kultūras mantojums pēc mums paliktu mūsu bērniem, mazbērniem, lai viņi to koptu tālāk.

Par to, cik viegli vai grūti bija realizēt ieceres, žurnālistiem stāstīja būvinspektors Valdis Viļums: “Vienmēr bija šaubas, vai šis darbs vispār jādara kā tāds, jo te ir lauku sēta ar autentisku stilu un auru. Daudzas lietas bija ilgi jāapdomā, bija negulētas naktis, lai visu saplānotu un projekts izietu. Izskatījām visus variantus, domājām, kā būtu labāk. Laika gaitā radās iespēja ieplānot divām ēkām zemes siltuma apkures sistēmu, jo būvniecības izmaksas valstī samazinājās. Paspējām veikt nepieciešamās izmaiņas dokumentācijā un ierīkot ekonomisku apkuri. Tā kā autentiskā dzīvojamā ēkā bija grūtības paslēpt radiatorus, mēs tos iemūrējām krāsnīs, saglabājot arī veco apkuri kā funkcionējošu, tāpēc ēku iespējams apkurināt arī ar malku.”

Savos iespaidos par notikušo rekonstrukciju padalījās muzeja dibinātājs Jānis Brils, kuru ir pārņēmušas divējādas sajūtas: “Tā sagadījās, ka būvdarbu laikā šeit neesmu bijis un šodien esmu ļoti pārsteigts. Daudz kas ir izdarīts ļoti labi, atstāj patīkamu iespaidu. Kaut vai šajā ēkā, kuru mēs savā laikā veidojām kā saimniecības ēku. Tā bija domāta kūts, bet, tā kā lopiņu nebija, tad nevarējām cilvēkiem parādīt, kā tā pilda savas funkcijas. Tagad šo ēku pamatīgi pārveidoja, uzskatu, tas ir normāli un vajadzīgi, lai cilvēkiem, kas šeit atbrauc, būtu kur ienākt un atpūsties. Bet, atklāti runājot, man ir liela nostalģija pēc vienas rekonstrukcijas gaitā zaudētas ēkas, kur tagad ierīkota večerinku māja. Latgalē tādas večerinku mājas pie lauku sētām nebija. Latgalieši šim mērķim izmantoja to pašu dzīvojamo māju un šķūņus. Es ļoti ceru, ka šīs gaišās galvas, kuras te sabraukušas un mūsu pagasta pārvaldes vadītāja Melānijas kundze, šo projektu paturpinās. Saprotiet mani, ir žēl, ka lauku sētas apmeklētājiem mēs parādīsim autentisku dzīvojamo māju, darbarīkus, bet vairs nav šķūņa, nav rijas, kur kādreiz kūla un žāvēja labību. Tās vairs nav redzamas dabā. Es jau te pastaigāju apkārt, domāju, kur to šķūnīti varētu uzcelt par jaunu un parādīt cilvēkiem. Mūsdienās labības novākšanas un žāvēšanas process ir ļoti modernizēts, bet man šķiet, ka mums vajadzētu parādīt mūsu cilvēkiem, jaunatnei, kā bija kādreiz, senos likos. Bez šaubām, ka rija un šķūnis lauku sētā nebija pilnībā tādi, kā senos laikos. Kad puikas blēņodamies nodedzināja autentisko ēku, kuru pārvedām, nācās mums to visu uzbūvēt no jauna pēc manām atmiņām, jo mana tēva mājās arī bija līdzīgs šķūnis un rija. Tāpat krāsns rijā bija sabrukusi, kad visas celtnes pārvedām uz šejieni un nevarējām to nokopēt. Tā, ka paturpiniet projektu, lai rija un šķūnis lauku sētā būtu.

Bet, kopumā vērtējot, — ļoti liels darbs ieguldīts. Paldies jāsaka visiem, kuri strādāja un organizēja. Ēkas kļuva pievilcīgākas, ceru, arī apmeklētāju būs vairāk. Par ko īpaši priecājos, ka ir ierīkota mūsdienīga apkure, jo ziemā arī nāk apmeklētāji, bet mūsdienās nevarētu finansiāli “pavilkt” dzīvojamās mājas apkuri katru dienu. Turklāt, katru dienu nav apmeklētāju, bet tagad šeit ir iespēja uzturēt pastāvīgu temperatūru, un viss saglabāsies.

Juris ROGA