Pārdomas

Ir vecāki, kuri gājuši vēl tālāk un izvēlējušies savus bērnus audzināt brīvi. Par brīvo audzināšanu man lika aizdomāties gadījums no dzīves, kad kāda māmiņa atteicās aizrādīt savam bērnelim par izdarīto palaidnību sabiedriskajā transportā, aizbildinoties, ka savu atvasi audzina brīvi. Pēc šāda paskaidrojuma mans radās pamatots jautājums — kā izpaužas brīvā audzināšana un cik tālu sniedzas šīs brīvības robežas. Šo situāciju es gluži vienkārši varētu nosaukt par visatļautību. Ļaujot savam bērnam neierobežotu brīvību, vecāki var nonākt strupceļā, un tad būs jāmeklē speciālista palīdzība, lai tomēr ieviestu kaut kādu kārtību šajā haosā.Un tad ir gadījumi, kad pie manis vecāki atved bērniņu, ar kuru paši vairs netiek galā, jo, gribēdami viņu brīvi audzināt, ļāvuši bērnam sev uzkāpt uz galvas. Patiesībā bērnam ir vajadzīgi noteikumi, jo pilnīgi bez tiem viņš apjūk. Ja bērns zina noteikumus, tad viņš jūtas drošībā, jo zina, ko no viņa gaida. Ja bērnam kaut kas tiek aizliegts, galvenais ir paskaidrot — kāpēc. Ļaujot bērnam augt bez jebkādiem norādījumiem vai noteikumiem, rodas haoss. Mums ir jāiemāca bērniem, ka katrai lietai ir sava vieta, bērns iemācās pieņemt noteikumus — paņemt lietu, strādāt ar to, pēc tam sakārtot, nolikt vietā. Mūsdienās diemžēl izveidojusies situācija, kad bērni bieži vien apzinās savas tiesības, bet par pienākumiem nevēlas dzirdēt. Tiek pazemoti gan skolotāji, gan vienaudži. Kādēļ šāda situācija izveidojusies? Vai arī tas ir visatļautības rezultāts? Bērni redz milzīgo masu mediju uzbrukumu, kas nāk no televīzijas, jo vecāki ir noguruši vai arī viņiem nav laika, tāpēc vieglāk ir ieslēgt televizoru, lai mazais skatās. Visa šī informācija iesēžas zemapziņā. Vecākā gada gājuma cilvēkiem šīs televīzijas pieredzes nebija. Vai tāpēc esam izauguši par sliktiem cilvēkiem? Ir vēl tāds termins kā akustiskais terors. Tā ir skaļā mūzika, visa tā informācija, kas plūst, un bērns pilnīgi neapzināti to uztver. Un tad arī rodas dažādās neprognozējamās reakcijas. Un, protams, sava loma ir pārprastajam jēdzienam brīvā audzināšana. Kaut vai pavērojot, piemēram, ārsta uzgaidāmajā telpā notiekošo, kad vecāki savā starpā netraucēti sarunājas, bet bērni gāž apkārt visu telpu, virinot durvis, lecot pa trepēm, skrienot virsū citiem cilvēkiem. Vecāki nejūt vajadzību paskaidrot, ka šāda rīcība ir nepatīkama citiem.

Mēs katrs pieaugušais — tētis, mamma, skolotājs, radinieks, kaimiņš, televizorā redzamais uzņēmējs un likumu pieņēmējs — esam skola ikvienam bērnam. Katra pieauguša cilvēka atbildība ir saprast, ka mēs nepildām tikai noteiktu lomu, bet mēs esam cilvēki, no kuriem mācās bērns, kas ir blakus, bērns, kas mūs vēro, bērns, kas mūs dzird un agrā bērnībā mūs pieņem par pareizas uzvedības paraugu. Katrs cilvēks nes sevī pedagoģisko lauku. Savus uzskatus, pārliecības, attieksmes un noskaņojumu mēs nododam bērniem kā baciļus, kas izplatās pa gaisu. Bērna izglītībā vērtība ir gudriem un apdomīgiem vecākiem. Kur vecāki var mācīties kļūt par labākiem tētiem, mammām? Ir labi, ja daudzās skolās spēj piedāvāt vērtīgas izglītojošas nodarbības vecākiem. Tomēr — pedagogi ir mācījušies skolēnu mā- cīšanas metodes.Tas nav tas pats, kas strādāt ar pieaugušajiem.

Neapšaubāma vērtība ir nodrošināta kārtība un disciplinētība — lai bez stresa drošā vidē bērni var mācīties un skolotāji var mācīt. Diemžēl katrā skolā ir vairāki skolēni, kuru uzvedība un agresivitāte traucē stundas, skolēni, kuri fiziski apdraud savus skolasbiedrus. Kā rīkoties?

Domājot par atbildību kā vērtību, jāatzīst, ka mūsdienu sabiedrība ir patiesi bezatbildīga — audzināšanai radīta ļoti nelabvēlīgu vide. Skola un ģimene cenšas. Kāpēc mums neizdodas? Tāpēc, ka apkārt ir vēl cita pasaule, kas formē bērna personību — TV, dators, pagalms, pasākumi, tradīcijas un šodienai tik raksturīgā — bērnam nelabvēlīgā sociālā vide.. Un tad sakām — šo bērnu vairs nepazīstam.. Sabiedrība kritizē abus — gan vecākus, gan skolotājus. Sabiedrība ar pirkstu rāda uz bērnu, rāda uz skolotāju. Uz ko tad rāda? Patiesībā uz sevi pašu. Viegli ir teikt — kādi viņi ir slikti. No kurienes tad viņi nāk un kur viņi dzīvo??? Šodien cilvēku attiecības zaudē tirgus attiecībām — cilvēki tirgojas viens ar otru — ģimenē vecāki atpērkas no bērniem, vīrs atpērkas no sievas. Vai bērns sabiedriskā vietā var sastapt vienmēr sev labvēlīgus cilvēkus? Cilvēciskas atbildības vietā sabiedrība ieliek eiro, konkurenci un likumus, kas nesoda tos, kuri rada apstākļus varmācības un sliktu paradumu kultivēšanai.
Par savu darbību vai bezdarbību, par savas darbības vai bezdarbības rezultātiem un sekām atbild katrs pats — vecāki, bērni, pedagogi. Mūsdienās skola vairāk un aktīvāk uzņēmusies atbildību par mācīšanas procesu un mācību rezultātiem. Savukārt vecākiem — būtu jāaktualizē audzināšana.

Apzinoties vecāku atbildību bērnu audzināšanā, paldies skolotājiem, ka palīdz vecākiem audzināt bērnus- gan uzvedīgos, gan palaidnīgos.

Vecākiem un pedagogiem vēlu uzturēt savās mājās liesmu mieram, ticībai, cerībai un mīlestībai.

Marija MICĶEVIČA, Krāslavas rajona bērnu tiesību aizsardzības speciāliste