Līdz nākamai ballei!

Aptuveni trīsdesmit cilvēku pensijas gados pagājušajā piektdienā dienas otrajā pusē pulcējās Andzeļu tautas nama zālē, kur notika tradicionālā pensionāru balle. Atsaucība nebija liela, kas arī saprotams — ekonomiskās krīzes apstākļos ļaudīm maz iemeslu priecāties. Tomēr tie, kuri pārvarēja šo psiholoģisko barjeru, izskatījās ļoti apmierināti un priecīgi gan par iespēju tikties kopā lielākā pulkā, dalīties atmiņās, dejot, gan par vietējo pašdarbnieku pilnvērtīgo koncertu ar dziesmām, dejām un skolēnu iestudēto lugu, gan par pagasta pārvaldes īpaši izrādīto uzmanību jubilāriem, kurus sveica ar ziediem un vietējās pamatskolas skolēnu pašu gatavotām dāvaniņām, gan par iespēju uzdejot pēc pašu izvēles pieaicināta muzikanta Valda Pudnika izpildīto dziesmu pavadījumā.

Uz pasākumu bija sapulcējušies pensionāri no dažādām pagasta apdzīvotām vietām. Viņu vidū bijušie laukstrādnieki, lopkopji, kantora darbinieki, inženieri un citu profesiju pārstāvji. Visi šie cilvēki ir ar bagātu vēsturi, interesantiem dzīvesstāstiem un savos bijušajos darba kolektīvos cienījami. Lai gan svētkos nav pieņemts sērot, atsevišķās situācijās nākas atkāpties no vispārpieņemtā. Savu atpūtas pasākumu pensionāri Andzeļu pagastā sāka ar klusuma brīdi, godinot to cilvēku piemiņu, kuri laika posmā no iepriekšējā līdzīgā pasākuma līdz kārtējai ballei ir aizgājuši aizsaulē.

Atklājot pensionāru balli, Andzeļu pagasta pārvaldes vadītāja Leontīne Žeimote sveica visus pagasta ļaudis, bet īpaši tos, kuri pērnajā gadā svinēja apaļās jubilejas — sākot ar 65 gadus nodzīvojušajiem līdz pat 95 gadus sasniegušajiem. Pēc saraksta tādu cilvēku bija turpat četri desmiti: 29 sievietes un deviņi vīrieši. Diemžēl uz pensionāru balli spēja ierasties nedaudzi no viņiem, tālab daļa ziedu tā arī palika vāzē, arī dāvaniņas būs jāpasniedz vēlāk. Vecākajam jubilāram apritējuši 80 gadi, bet vecākajai jubilārei — jau 95 gadi.

L. Žeimote: “Ir liels prieks kārtējo reizi sveikt jūs! Novēlu visiem priecīgu un laimīgu Jauno gadu, stipru veselību, lai mazāk visādu slimību un lai dažādas sarežģītās pār-maiņas, kas notiek mūsu valstī, jūs skar iespējami mazāk.”

Nelielu gadu mijas svinību piegaršu pensionāru ballei radīja zāles stūrī izpušķotā Ziemassvētku un Jaungada eglīte, kas vēl nebija novākta. Muzikants Valdis Pudniks ar pensionāriem sasveicinājās latgaliešu valodā, tūlīt pat nodēvējot viņus par Andzeļu jauniešiem, par ko izpelnījās aplausus. Nebija tālu no patiesībās, jo jau pirmie izskanējušie mūzikas akordi lika noprast, ka pensionāri būs aktīvi dejotāji. Valdis arī pieteica Andzeļu pašdarbnieku koncertprogrammas numurus. Sirsnīgus un skaļus pensionāru aplausus izpelnījās katrs dejotāju, vokālistu un skolēnu priekšnesums. Skanēja tādas sirsnīgas un siltas dziesmas, kā “Mi želajem ščastja vam”, “Sneg kružitsja”, “Priecīgi Ziemas-svētki”, “Mūžīgiem vārdiem”, “Cepurīte” un citas pašas par sevi raisīja cilvēkos pozitīvas emocijas. Arī dejotāji cilāja kājas no sirds: “Kāzu polka”, “Gari, gari meži”, “Dulla vuška”. Bet lugas “Cālēns dodas uz karnevālu” izrādes laikā varētu sadzirdēt nokritušu adatu — ar tik padziļinātu uzmanību sirmgalvji vēroja bērnu priekšnesumu.

Žurnālista praksē man reti gadījies redzēt tik aizraujošu koncertu, kuru skatoties, laiks paskrēja nemanot. Nekādu pārmērību, nekāda noguruma. Pēc koncerta pašdarbnieki pievienojās pensionāriem, uzklājot savu galdiņu, un zālē uzreiz kļuva vēl siltāk. Jaunie atbalstīja veco paaudzi arī dejā. No muzikanta puses netika aizmirsti ne latviešu populārākie šlāgeri, ne krievu tautības cilvēkiem sirdij tuvas melodijas. Kā izrādījās, pensionāri nebūt nav vārgi dejotāji, un viņiem netraucēja arī tas, ka ballē, kā, starp citu, arī dzīve, bija vīriešu deficīts. Kā ierasts, šī padomju laika paaudze nebija lieli runātāji, jo vairāk raduši darīt, mazāk — kulstīt mēli.

Juris ROGA