Atvadījušies no gada, kas sagādāja lielas vilšanās materiālo un sociālo zaudējumu dēļ, katrs no mums visbeidzot apzinājās, ka Latvija nokļuvusi dziļā krīzes bezdibenī. Vienkāršam cilvēkam nemaz nav saprotams, par kādiem “treknajiem gadiem” tik spītīgi centās iestāstīt valdošā elite, kura noveda valsti bezcerīgā finanšu un sociālajā strupceļā. Tāda ir maksa par to, ka labējās partijas divus gadu desmitus atradās pie varas un neviens tās nekontrolēja. Cerot uz vareno Eiropas Savienību un NATO aizsardzību. Taču, kā noskaidrojās, par visu nācās maksāt ar tautas dzīves līmeņa kraso lejupslīdi.
Tā arī neatjaunotā ekonomiskā vide, bizness, kas smok augošu nodokļu gūstā, lauksaimniecība, kas nonākusi agonijā, 180000 bezdarbnieku — tāda ir rūgtā realitāte. Mēs pārāk ilgi gaidījām solīto stabilitāti, kuras vietā radītas šaubīgas reformas, kas nesaudzēja pat veselības aizsardzību un izglītību, taču neiegrožoja birokrātu pasakaino dzīvi. Varasvīri, kuri sirgst ar lieluma māniju, pat krīzes kulminācijā neatsakās no pasaulē visdārgāko tiltu un “gaismas piļu” celtniecības, piespiežot tautu turēt aizdomās kādu cilvēku korporatīvās un personīgās interesēs.
Laiks parādīja, ka iedzīvošanās uz budžeta rēķina ir visizdevīgākais un visātrākais ceļš, kā kļūt bagātam. Ja par kredīta G-24 organizēto izzagšanu tā arī neviens nenokļuva aiz restēm, tad vajadzētu kaut vai publicēt to sarakstu, kuri kļuva nedzirdēti bagāti uz tautas rēķina. Ar vairākuma mēmo piekrišanu un vēlētāju atbalstu vēlēšanās kaitīgā prakse turpināsies līdz tam laikam, kamēr visbeidzot stāsies spēkā Krimināllikuma pants par apzinātu novešanu līdz bankrotam. Latvija taču strauji tuvojas liktenīgai robežai, par ko jāatbild bijušajiem un tagadējiem valsts vadītājiem. Pagaidu valdības — tā ir spīdoši noslīpēta shēma, kā izbēgt no atbildības tautas priekšā, tikai kā apturēt šo varas patvaļu? Un vai tagad ir vērts brīnīties par to, ka valdošās elites rindās nekādi neatrast krīzes menedžerus. Arī tagad valdības vīri aizrāvušies tikai ar valsts budžeta ieņēmumu daļas apcirpšanu, neapgrūtinot sevi ar valsts attīstības koncepciju, bez kā nav ne tuvas, ne tālas perspektīvas. Neviļus rodas jautājums: bet vai tie, kuri iegrūda valsti parādu žņaugos, palīdzēs Latvijai atgūt normālu stāvokli?
Varas partiju cinisms visā krāšņumā atklājās attieksmē pret sociāli visneaizsargātākajiem iedzīvotāju slāņiem. Vēl rudenī, kad laikraksts “Ezerzeme” publicēja rakstu “Pensionāru krāpšana turpinās”, es neuzdrošinājos izteikt kaut vai pieņēmumus par taisnības triumfu. Oktobrī es tikai cerēju, ka var sekot pozitīvs tiesas verdikts strādājošo pensionāru labā, kā tas jau ir bijis ne visai tālā vēsturē. Notika brīnums: Satversmes tiesa aizstāvēja pensionārus. Aizmirsuši atvainoties, varasvīri tagad mēģina ātrāk norēķināties ar nelikumīgi apkrāptajiem pensionāriem — tuvojas taču parlamenta vēlēšanas.
No kļūdām mācās — viņi un mēs. Vai tad tiešām arī tagad, pirms rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, mēs nekļūsim gudrāki? Ne jau gadījuma dēļ politiķi sadalīja tautu latviešos un nelatviešos, bagātajos un nabagajos, un plaisa starp tiem strauji palielinās. Divi gadu desmiti ir pietiekami ilgs laikposms, lai saprastu, ka pirmsvēlēšanu nacionālistiskā kārts pie laba nenoved. Sašķeltai sabiedrībai nekad neizkļūt no krīzes purva! Un cik ilgi politiku var uzskatīt par netīru lietu!
Mums nepieciešams, lai pie varas nāktu izglītoti, gudri, profesionāli un godīgi cilvēki. Tauta ir par demokrātiju — cita ceļa mūsdienu civilizētajai valstij vienkārši nav. Cilvēka dzīve ir nepārtraukta pilnveidošanās skola. Arī vēlētājam. Uzticot savu likteni deleģējamajiem pie varas, rūpīgi salīdziniet politiķu vārdus ar darbiem. Gads būs smags, dzīves līmeņa paaugstināšanās nav paredzama. Bet, lai apturētu valsts parādu nemitīgu augšanu, novērstu Latvijas iedzīvotāju masveida izbraukšanu no savas valsts un visbeidzot ieraudzītu gaismu tuneļa galā, vēlētājam pie urnas ļoti labi jāpadomā... Cik ilgi var kļūdīties?
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
