Dzīve turpinās! Piektā publikācija

Ar vieglu skaudību lasu periodisko presi, kas satur šādu informāciju: “Forumā “Nācijas veselība — Krievijas uzplaukuma pamats” (Maskava, 2008. gada 19. septembrī) kongresā “Psiholoģiskā prakse — nācijas veselībai” vispusīgi tika apspriesti psiholoģiskās veselības, psiholoģiskās drošības un valsts struktūru un sabiedrisko organizāciju savstarpējās sadarbības mehānismu jautājumi veselīga dzīvesveida veidošanas sfērā.” Kā mēs visi saprotam, mūsu valstī mūsu psiholoģiskā veselība ir mūsu pašu rokās. Nopietni biedē pašnāvības gadījumu statistika Latvijā un konkrēti Latgalē. Nesākšu nosaukt šos skaitļus, citādi publikācija neatbildīs savam nosaukumam. Tāpēc parunāsim par ielaušanos personīgajā iekšējā telpā.

Vēl Tolstojs teicis, ka cilvēkam ne mazāk kā viena trešdaļa dzīves jāpavada vienatnē. Mūsdienu psihologi apgalvo, ka cilvēkam katru dienu jāpavada vienatnē 2 stundas. Bērnu psihologi vienā balsī neatlaidīgi iesaka radīt bērnam savu izolēto telpu.
Pat zinot visu to, mēs tomēr turpinām uzturēt nevajadzīgus sakarus, nodibinām liekus kontaktus, domājot par ko vien tīk, tikai aizmirstot sevi. Ar to es domāju sevi, savu tagadni! Tas ir, mēs lieliski tēlojam dažādas sociālās lomas: vadītāja, padotā vai kalpotāja — darbā; tēva, mātes, bērna vai cita radagabala — ģimenē... Lieliski! Bet kad mēs piederam paši sev? Savām vēlmēm, pārdzīvojumiem, izjūtām? Savām personīgajām?

Viss nav tik nevainīgi, kā šķiet sākumā. Mēs tiekam iesaistīti nevajadzīgās sarunās, mēs ejam uz tikšanos, kas mums ir neinteresanta un tā tālāk, kad pēkšņi kaut kas samisējas, un mēs saprotam, ka kaut kas nav tā, taču nesaprotam — kāpēc. Bet šis “ne tā” pēkšņi izpaužas kā paaugstināts aizkaitinājums, kas parādās bieži, vai arī kā pašpārliecinātības trūkums, kas uznāk pēkšņi, vai visa apkārtējā negatīvs vērtējums... Te nu bija, mēs domājam... Kas tad pēkšņi notika ar mani? Slikti ir tad, kad mēs neapstājoties skrienam tālāk pa dzīvi. Labi tad, kad ejam pie speciālista.

Sveša, nevajadzīga un ne vienmēr pozitīva enerģētika parasti uzkrājas nemanot. Minēsim, piemēram, gadījumu no dzīves. Uz ielas jūs panāk sieviete, sasveicinās, jūs atbildat. Viņa turpina sarunu, pasakot, kur viņa bijusi tikko, pirms mēneša un ko domā darīt tuvākajā nākotnē. Kā var, saglabājot laipnību, neiesaistīties jūsu neieplānotā sarunā? Piemēram: “Labdien, es tikai vara atlidoju... un uzreiz uz frizētavu...” (Seko daudznozīmīga pauze un jautājums: “Patiešām, bet no kurienes atlidojāt?”). Visbiežāk ir šāds scenārijs: “Jā, biju pie bērniem Īrijā, Kanādā, Amerikā...”, nav svarīgi kur, vai “Atpūtos Kiprā, Ēģiptē, Turcijā...”, tas arī nav svarīgi... Svarīgākas ir jūsu emocijas šajā sakarā. Tās var būt dažādas, no: “Jā, bet kad es varēšu kaut kur aizlidot...” līdz “Tad nu gan pārsteidzi! Arābu Emirāti, tas ir ko vērts!” Tā vai citādi jūs esat iesaistīta sarunā. Bet jūs taču mierīgi gājāt un domājāt par to, kādas pankūkas gatavosiet vakariņām. Pankūkas jūs izcepsiet gan, tikai kādas domas nodarbinās jūs cepšanas laikā? Un kā tās transformēsies jūsu sagatavotajā produktā? Jūs taču nesāksiet apstrīdēt to, ka ēdiens jāgatavo ar labām domām. Kā tad rīkoties? Ļoti vienkārši. Otrais variants, kas aizsargā jūsu iekšējo personīgo telpu: “Sveika, es tikai vakar atlidoju... un uzreiz devos uz frizētavu...” (Daudznozīmīga pauze, kam seko jautājums: “Jā, no kurienes jūs atlidojāt?”). Neuzdodiet šo jautājumu. Pa- sakiet vienkārši kādu vispārēju, maznozīmīgu frāzi, piemēram, “Jā, to vajag...” Un viss. Neapmierinātība no tās puses jums, protams, nodrošināta. Taču kas ir dārgāks? Jums sveša cilvēka gandarījums vai jūsu personīgais miers. Domājiet par pankūkām — iznāks garšīgākas!

Es neaicinu jūs neiesaistīties nekādās sarunās. Nešausim pār strīpu. Vienkārši biežāk jāieklausās sevī. Vai jums tas vajadzīgs tieši tagad? Profesijas, kuru pārstāvjiem visbiežāk notiek ielaušanās personīgā iekšējā telpā, ir bārmeņi, frizieri, taksometru vadītāji.... Es domāju, ka šo profesiju pārstāvji paši izvēlas metodes, kā aiz- sargāties no citu ielaušanās viņu personīgajās robežās. Taču mums, vēršoties pie šiem speciālistiem, tomēr jāatceras, ka viņiem ir pilnīgi noteiktas profesionālās funkcijas, bet nekādi ne “brīvu ausu” vai pienākuma uzklausīt funkcijas. Tā ir tāda maza atkāpe.

Ir daudz metožu, kā pārbaudīt noturību pret stresu, ir pietiekami daudz apstiprinājumu tam, ka daudzu slimību cēlonis beigu beigās ir nervi, tāpēc jau radīta tāda zinātnes nozare kā psihosomātika. Tāpēc būsim uzmanīgi pret sevi!

Godājamie lasītāji! Jums joprojām ir tieša kontakta vai atgriezenisku sakaru iespēja ar laikraksta “Ezerzeme” e-pasta ezerzeme@ezerzeme.lv starpniecību. Jūsu rīcībā arī psihologa bezmaksas interaktīvās konsultācijas iespēja mājas lapā www.planeta-i.lv

Irina JAPIŅA, praktizējoša sertificēta psiholoģe, psiholoģijas maģistre, Baltijas praktizējošu psihologu asociācijas locekle