Dzīve turpinās!

Revidēt savu dvēseli, it īpaši pirms tādiem burvīgiem svētkiem, kādi ir Ziemassvētki un Jaungads, vienkārši nepieciešams. Gavēņa ieturēšana palīdz organismam atbrīvoties no sārņiem, bet dvēseles sārņus palīdzēs iznīdēt dzīves nostādņu pārskatīšana, vērtību pārvērtēšana, savu pārdzīvojumu analīze. Ja jums šobrīd nav piemērota treniņa (par to, kā izvēlēties treniņus, es stāstīju iepriekšējā publikācijā), laiks pievērsties pašanalīzei. Taču bez fanātisma! Drīzāk ar filozofisku pieeju. Un tomēr jums pašam jāvēlas gūt pozitīvas pārmaiņas!

Tad kur meklējams sākums mūsu neapmierinātībai un visiem pārdzīvojumiem?

Pirmā hipotēze. Iespējams, ka mēs pārāk daudz gaidām no apkārtējiem? Bet, kad viņi neatbilst mūsu gaidām, mēs apvainojamies, dusmojamies, pārstājam ticēt gaišai nākotnei un pārstājam ticēt vispār... Vai tā ir, kā jūs domājat? Nosauksim to par “neattaisnotām cerībām”. Piemēram, mēs domājam un gaidām, lai būtu tā, sak, esmu labs darbinieks, un darba devējam vajadzētu paaugstināt manu algu. Bet darba devējs tā neuzskata. Starp citu, ik- vienam cilvēkam vienmēr rodas riebums pret vārdu “vajag”. Jūs ilgu laiku cenšaties pārliecināt sevi: esat izglītots speciālists, tas skaidri redzams, un visiem apkārtējiem tas jāredz ar neapbruņotu aci. Priekšnieks nepaaugstina jums algu, pretēji — paaugstina to kādam citam. Viss. Katastrofa! Var atrast daudz izskaidrojumu šim faktam: no “Mans priekšnieks — cietpauris!” līdz “Kolēģis, kuram paaugstināta alga, obligāti kaut kā saistīts ar priekšnieku”. Gadās, ka pārāk strauji krītas pašnovērtējums: sak, tātad esmu nekam nederīgs speciālists... Ko darīt? Pirmkārt, obligāti jāpaziņo vadībai par savām labajām īpašībām. Par pabeigtiem kursiem, par darba pro-cesa pilnveidošanas plānu, par ideju radīt korporatīvu utt. Uz pieres jums, atvainojiet, nav rakstīts, ka jūs nupat piedalījāties zinātniskajā konferencē.

Neattaisnotas cerības skar ne tikai darba momentus. Bieži tās kļūst par lielu ģimenes problēmu cēloni. Vecāki gaida no bērniem izcilus panākumus, sievas no vīriem — atzīšanos mīlestībā katru dienu, vīri no sievām — atbilstību jaunībā radītiem ideāliem... Maz ko mēs varam gaidīt no citiem! Un visbriesmīgākais ir tas, ka tie citi nemaz nezina par jūsu cerībām. Un absolūti dabiski nesaprot jūsu dusmu uzliesmojumus šo neatbilstību dēļ! Tāda, lūk, informācija pārdomām.

Otrā hipotēze. Iespējams, ka jūs līdz šim laikam svēti pārliecināti, ka esat kaut ko parādā citiem cilvēkiem? Bērniem — ciest vīru tirānu, lai viņiem būtu tēvs, jo jābūt pilnai ģimenei! Vecākiem — katru jauno gadu rīkot visu tuvu dzīvojošu radu tikšanos, tā saglabājot ģimenes tradīcijas. Taču jums pašam sen ir sava ģimene un savas tradīcijas. Bet jūsu bērnības ģimenes tradīcijas palikušas pagātnē. Jūs esat pateicīgi par tām. Pilnīgi iespējams, ka savā ģimenē jūs iedibinājāt līdzīgas tradīcijas. Taču jūs nevienam neesat parādā, izņemot sevi! Jūs saglabājat savu fizisko un garīgo veselību. Ir apmierināti visi: jūs paši un par jums — jūsu vecāki un jūsu bērni. Apmēram tā... Sievietes visbiežāk nāk uz konsultācijām, piemēram, tādēļ, ka, lūk, viņam (ar to domāts vīrs) tā esot veltījusi visu dzīvi, bet viņš... Viņa uzvedības variantus bez grūtībām nopratīsiet paši. Lūk, tāpēc vēlāk atritinām dzīves kinofilmu, kas sastāv no izdomātiem pienākumiem un pašuzupurēšanās. Kad, kurā brīdī sieviete pārstāja domāt par sevi? Un kas kalpoja tam par iemeslu? Atrodot atskaites punktu, padomājot un, galvenais, — pieņemot to, ir ļoti liela varbūtība savas dzīves nākamo daļu dzīvot harmoniski, ar gandarījumu un prieku! Te galvenais ir neieņemt pozu. Sak, kā tad tā, vai tad mēs, piemēram, neesam parādā saviem vecākiem par mūsu laimīgo bērnību? Vai jūs intereses pēc pajautāsiet saviem vecākiem, vai viņi grib saņemt no jums uzmanības un cieņas apliecinājumus, jo jūs uzskatāt, ka esat parādā viņiem? Domāju, ka viņiem būs vienkārši patīkami zināt, ka jūs viņus mīlat, ka jūs esat pateicīgs viņiem. Un vēl — tiklīdz jūs uzņematies kādu morālo pienākumu, jūs tūdaļ kļūstat ievainojams un ar jums ir viegli manipulēt.

Trešā hipotēze. Varbūt jūs visus mērāt ar savu olekti. Tas ir, ja jūs esat godīgs, audzināts un izglītots cilvēks, tad visi jums apkārt ir tādi paši. Tā ir briesmīga kļūda citu uztverē. Tā izraisa lielu vilšanos. Visi cilvēki ir dažādi. Jādomā, ka te nav ko komentēt. Toties no tā izriet nākamā hipotēze.

Ceturtā hipotēze. Iespējams, jūs nezināt, ka līdzīgais pievelk līdzīgo! Tad, lūk, ja jūs esat godīgs, audzināts, izglītots cilvēks, tad jums apkārt ir tādi paši cilvēki. Bet, ja gadās negodīgi un neaudzināti, tad tas — salīdzinājumam.

Piektā hipotēze. Varbūt jūs vēl nesaprotat, kāpēc pasaule kļuvusi tik slikta? Varbūt jūs negribat atzīt, ka pasaule mums apkārt ir tas, ko mēs par to domājam? Drūmas domas — pelēcība visapkārt. Fiziskā pasaule ir garīgās pasaules atvasinājums. Tā kā cilvēks ir ne tikai fiziska, bet arī garīga būtne, tad ar savām domām (apzinātām un neapzinātām) viņš iedarbojas uz fizisko pasauli.

Ja jūs ilgi domāsiet par kaut ko sliktu, tad šis sliktais, iespējams, var arī notikt. Vēl jo vairāk, gadās, ka jūs it kā nedomājat par slikto, bet tas notiek. Respektīvi, zemapziņā jūs vienalga vēlējāties to.

Džeimsa Langes likums: “Mēs bēdājamies, jo mēs raudām, dusmojamies, jo iesitam, baidāmies, jo trīcam, nevis otrādi.” (W. James, 1990.).

Godājamie lasītāji! Jums joprojām ir tieša kontakta vai atgriezenisku sakaru iespēja ar laikraksta “Ezerzeme” e-pasta ezerzeme@ezerzeme.lv starpniecību. Jūsu rīcībā arī psihologa interaktīvās konsultācijas iespēja mājas lapā www.planeta-i.lv

Irina JAPIŅA, praktizējoša sertificēta psiholoģe, psiholoģijas maģistre, Baltijas praktizējošu psihologu aso-ciācijas locekle