Pensionāri ir vieni no aktīvākajiem lasītājiem katrā lauku bibliotēkā, arī Robežniekos. Ne jau tāpēc, ka vairākums sirmgalvju nemāk tik veikli rīkoties ar datortehniku, kā mūsu jaunā paaudze, bet gan tāpēc, ka viņi ir pieraduši lasīt kopš bērna kājas un savu dzīvi nevar iedomāties bez grāmatas, avīzes, žurnāla.
Pensionāre Viktorija Ivanova Robežnieku bibliotēkā iegriežas bieži — reizi nedēļā noteikti. Viņa šeit ir pastāvīgā lasītāja kopš 1952. gada, kad uzsāka darba gaitas Robežniekos. Ivanovas kundze labi atceras veco bibliotēku, kas atradās vecajā kolhoza kantorī ceļu krustojumā blakus tagadējai autobusu pieturai. Salīdzinot iestādes tagadējās izremontētās telpas ar tā laika bibliotēku, pensionāre tikai prie-cājas par lieliskajiem apstākļiem, kas radīti bibliotekārei un viņas vadītās iestādes sniegto pakalpojumu lietotājiem — pieaugušajiem lasītājiem, bērniem, skolēniem, datorlietājiem. Pati mana sarunbiedre visus gadus labprāt un daudz ir lasījusi klasiķu darbus, bet tagad pārgājusi uz vieglāka satura mūsdienu literatūru — mīlas romāniem un tamlīdzīgu. Viņai patīk vēsturiski gabali, mīl dzeju. Toties nemīl detektīvus, jo tajos apraksta slepkavības, un šāda satura grāmatas negatīvi ietekmē nervu sistēmu. Bibliotēkas apmeklētāja neatceras nevienu gadījumu, kad Robežnieku bibliotēkā nebūtu saņēmusi sev vajadzīgo grāmatu — ar bibliotekāres Ritas Kovalevskas palīdzību interesējošais izdevums vienmēr bija rokā.
Viktorija ir dzimusi Rīgā, augusi daudzbērnu ģimenē — tēvam ar māti bija pieci bērni. Sākās 2. Pasaules karš, tēvu mobilizēja un nosūtīja uz fronti, bet māte ar bērniem 1941. gadā no Rīgas pārbrauca uz, viņuprāt, mierīgāku vietu — Vaivodiem Indras pusē. Pamatskolas izglītību ieguva Vaivodu skolā, vidusskolu pabeidza Indrā. Kā daudzi kara un pēckara gadu paaudzes ļaudis, arī Ivanovas kundze nākusi no nabadzīgas ģimenes, tāpēc par augstskolu sapņot nenācās, bet vajadzēja domāt par darbu. Viņai jau tad patika bērni, un jauniete ļoti vēlējās strādāt skolā, tālab vērsās Tautas izglītības rajona nodaļā, kur darīja zināmu savu vēlmi. Viktoriju nosūtīja uz sešu mēnešu pionieru vadītāju kursiem Rīgā, pēc tam viņa saņēma norīkojumu uz Robežniekiem, sāka strādāt Pustiņas skolā par pionieru vadītāju. Uzsāka studijas neklātienē Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē, pamazām kāpa augšup pa karjeras kāpnītēm: skolotāja, mācību daļas vadītāja, direktore, visbeidzot — pensionāre. Visilgāk strādājusi par mācību daļas vadītāju, par direktori lielajā Robežnieku skolā nostrādāti gadi pieci, bet visīsāko laika sprīdi bijusi par klases audzinātāju.
“Manas dzīves lielākais sapnis bija audzināmā klase,” pensionāre dalās atmiņās. “Kad atnācu uz Robežnieku pagastu, dzīvoju Nauļānos, tur ar skolēniem gāju plūkt linus, raut bietes un veikt citus lauku darbus, kā jau tolaik bija pieņemts iet palīgā kolhoziem. Bērnus visus ļoti mīlēju, viņi atbildēja ar to pašu — bija paklausīgi un uzcītīgi. Bet pastrādāt par klases audzinātāju iznāca pavisam nedaudz.”
Starp citu, pensionēto pedagoģi ar labu vārdu atceras ļoti daudzi viņas bijušie audzēkņi. Viņa bijusi arī ļoti laba skolas direktore. Ivanovas kundze arī šodien ir sabiedriski aktīva, piedalās dažādās aktivitātēs, neskatoties uz veselības problēmām un pārciestajām operācijām. Piemēram, kopā ar citiem bijušajiem kolēģiem pensionāriem piedalījās Robežnieku pamatskolas 260 gadu jubilejas svinībās. Tajās notika konkurss, kurā pensionāru kolektīvs dziedāja častuškas un uzvarēja, balvā saņemot 130 latu. Šogad pensionāre startēja bibliotēkas rīkotajā degustēšanas konkursā “Mani iecienītākie konservētie krājumi ziemai” un, pašai negaidot, izcīnīja uzvaru sīvā konkurencē.
Par šīsdienas krīzi Viktorija saka: “Mums, pensionāriem, krīzes grūtības pārciest vieglāk — no bada maizes esam izgājuši, bet badā vēl neesam. Vienīgi zāles dārgas un tām jātērē daudz pensijas naudas. Šodien krietni grūtāk ir tiem, kuri bija raduši labi dzīvot.”
Sarunbiedre pārliecināta, ka Robežniekos bibliotēka ir vitāli nepieciešama, ja, nedod Dievs, novada deputāti pēkšņi nolems to slēgt, būs liela bēda. Viņa augstu vērtē novada vadības izvēli uzticēt triju pagastu pārvaldes vadīt Ērikai Gabrusānei. Ivanovas kundze uzskata, ka Ē. Gabrusāne savas organizatoriskās dotības un cilvēciskās spējas ir pierādījusi, ilgus gadus vadot Robežnieku pagastu, un godam tiks galā ar jaunajiem pienākumiem.
Pensionārei arī ir savs redzējums uz skolas mācību programmu un valstī notiekošajiem procesiem: “Uztrauc mani tas, kā runā mūsu valdība, praktiski visas runas beidzas ar vienu — glābj sevi pats. Uztrauc gaidāmās pārmaiņas televīzijas uztveršanā. Jau tagad ir problēmas, bet pēc tam laikam vispār neko nevarēsim redzēt.”
Pensionāre domā, ka tagad skolās bērniem jāapgūst ļoti smaga programma: “Zvana man pensionēta skolotāja, stāsta — sēžu ar mazdēlu pie grāmatām, un tie uzdevumi tādi, ka pati nevar izpildīt. Atgriežoties pagātnē, es teiktu, bija slikti darīts, ka savulaik no aprites izskauda latviešu valodu. Ja tas nebūtu noticis, šodien daudziem cilvēkiem būtu vieglāk atrast savu vietu dzīvē. Jā, skolā tagad valodu māca, taču mūspusē cilvēkiem nav latviešu sarunvides. Līdz ar to bērniem ir ļoti grūti šīs zināšanas no-stiprināt. Uztrauc, ka jaunie vairs negrib lasīt. Labi, ka mūsu bibliotekāre rīko jauniešiem dažādus pasākumus, cenšoties visādi pievērst viņus grāmatai.”
Sarunbiedre ir pārliecināta, ka viņas paaudzē varbūt pat neatrast nevienu, kurš nelasa. Lūk, Ļuļu ģimenē abi pensionāri jau ir cienījamā vecumā, bet vienalga lasa grāmatas un avīzes, lai arī tamdēļ nākas ņemt talkā ne tikai brilles, bet arī lupu. Grāmatu lasīšana paplašina cilvēka redzesloku, dators dod iespēju sameklēt konkrētu informāciju, bet redzeslokam tas neko daudz nedod.
Tomēr pensionāre atzīst, ka dators var būt arī ļoti noderīgs rīks. Diemžēl viņai tas ir svešs un bez palīdzības no malas neizmantojams. Mūsu sarunas laikā Ivanovas kundze ieinteresējās par ie- spēju sazināties ar saviem bērniem un mazbērniem caur internetu, izmantojot datorprogrammu Skype un web kameru. Bibliotekāre nekavējoties piedāvāja savu palīdzību, lai tikai kundze vienojas ar saviem bērniem par laiku.
Viktorijai ir divi bērni. Meita dzīvo Rīgā, viņai ir sava neliela tūrisma firma. Pirms gada bija ļoti apmierināta, tagad biznesā iestājušies grūti laiki. Dēls ir 2. grupas invalīds, savulaik pārcēlās dzīvot uz Ukrainu, un vairs nav reālu iespēju atgriezties dzimtenē. Agrāk gan ģimenes bieži ciemojās viena pie otras, bet tagad nav iespēju atbraukt nevienam. Pēdējoreiz dēls ar sievu ciemojās pirms diviem gadiem. Šobrīd pensionārei ir četri mazdēli un divi mazmazdēli, tie abi dzīvo Ukrainā.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
