Gan par kaitīgumu, gan par labumu, ko dod psiholoģiskie vingrinājumi un treniņi, tiek runāts un rakstīts diezgan daudz. Vienkāršam potenciālajam patērētājam ir visai sarežģīti orientēties tajā. Ilgajā studiju un prakses laikā arī es biju (un līdz šim esmu) potenciāla patērētāja. Šajā profesijā var strādāt, tikai pastāvīgi pilnveidojot to. Tad, lūk, visā šajā laikā ar izmēģinājumu metodi (un, par laimi, praktiski bez kļūdām) es radīju sev vairākus noteikumus. Tos var nosaukt par kvalitatīva psiholoģiskā piedāvājuma izzināšanas noteikumiem.
Tātad:
1. Treniņa reklāmā visiem vārdiem jābūt maksimāli saprotamiem.
2. Treniņa vadītājam jābūt maksimāli iepazīstinātam (kāda psiholoģiska skola, cik prakses gadu, kādas audzēknis viņš skaitās utt.).
3. Treniņa mērķiem un uzdevumiem jābūt precīzi un saprotami formulētiem.
4. Kam šis treniņš paredzēts un kādai kategorijai pieskaitāms.
Vēl viens noteikums, kuru es pastāvīgi ievēroju: treniņa produktam jābūt vietējam vai obligāti adaptētam, un trenerim — viegli pieejamam.
Kā piemēru ņemot vienu no treniņa veidiem, mēs noskaidrosim dažus pozitīvās domāšanas formējuma aspektus. Dažos avotos tas skan drošāk — laimes formējums.
Personības augsmes treniņi, šķiet, ir visizplatītākais produkts, kas paredzēts šim mērķim. Visbiežāk tur māca smaidīt “par spīti visiem ienaidniekiem”, neatklāt savas īstās emocijas, uzdod pozitīvo programmu. No pirmā uzmetiena — tas ir lieliski. Tur, speciā-li radītos apstākļos, viss tieši tā arī notiek. Gaisotne — maksimāli pozitīva. Psiholoģiskie vingrinājumi izvēlēti tādējādi, lai, pasarg Dievs, neizjustu nekādu diskomfortu un runātu tekoši un saprotami. Taču treniņš beidzas. Mēs iznākam no mākslīgi radītās paradīzes. Un nokļūstam tieši mūsu realitātē. Zombētā apziņa vēl kādu laiku strādā uzdotajā režīmā. Garāmbraucoša mašīna, krietni pārsniedzot pieļauto ātrumu, no galvas līdz kājām apšļakstīja ar dubļiem. Nekas, tie ir tikai dubļi. Viss izžūs, tiks izmazgāts, bet autovadītājs acīmredzot kaut kurp steidzās. Nama ieejā rīkli sažņaudz spazmas no riebīgu, lētu cigarešu dūmu smakas, tie taču ir mani kaimiņi. Jāņem vērā savu tuvāko intereses — kur lai viņi pīpē, nabadziņi? Nekas, labi, aizspiedīšu degunu, aizskriešu līdz savam dzīvoklim un tur atelpošos. Satieku kolēģi, muļķīgi smaidu un atbildu uz viņas jautājumiem, kas pārsviedušies ārpus personības telpas robežām. Viss labi, vienkārši cilvēks ir tāds ziņkārīgs... Bet kādreiz pienāk tas moments, kad viss iekšā aizsvilstas. Pirmā doma, kas ienāk prātā: kur tagad tas treneris, ir viens neliels jautājums viņam (šādā gadījumā ir ļoti labi, ja psiholoģisko treniņu vadītāji pieejami).
Pat nesaskaroties ar šāda veida treniņiem, tādu pašu ainu var ieraudzīt arī daudzu cilvēku dzīves pozīcijā. Starp mums ir tādi, kuri izturas pret visu, lūk, tik pozitīvi. Reizēm pat kaitējot sev.
“Atkal garš ievads,” jūs teiksiet. Kur tad praktiskie norādījumi? Bet, lūk, tie izriet no visa iepriekš teiktā. Situācija ir jāvērtē atbilstoši tam, kas notiek! Starp citu, arī cilvēkus atbilstoši tam, kā viņi rīkojas. Nevis tā, kā mēs savulaik tikām audzināti: cieni citus, tad cienīs arī tevi. Velns lai parauj! Necienīs vis! Sevi jāciena pašam! Pamatoti. Cēli. Turot savas ģimenes, skolas, kompānijas marku utt. Tad citi būs spiesti cienīt tevi.
Secinājums ir vienkāršs: jāatzīst situācija, nevis jāslēpjas no tās, to nedrīkst nemanīt. Jāļauj vaļa savām emocijām, nevis jāapslāpē tās, negatīvas emocijas nav jāaizstāj ar izciestām pozitīvām.
Noskaidrosim, kas ir emocijas. Tulkojumā no latīņu valodas “emovere” nozīmē ierosināt, satraukt. Ar emocijām jāsaprot cilvēka iekšējās jūtas vai arī šo jūtu izpausme. Bieži visspēcīgākās, bet īslaicīgas emocijas tiek dēvētas par afektu, bet dziļas un stabilas — par jūtām. Emocijas ir psihisks stāvoklis, kas ataino cilvēka attieksmi pret sevi un apkārt notiekošo. Atkarībā no temperamenta cilvēks savas jūtas pauž dažādi: viens raud, kad viņam ir slikti, otrs dusmojas. Taču mums noteikti kļūst vieglāk, kad mēs dalāmies ar citu cilvēku gan priekos, gan bēdās. Cilvēkiem raksturīgs prieks, mīlestība, skumjas, vainas sajūta, cerības, bailes...
Būtu stulbi, stāvot kraujas malā, pārliecināt sevi: “Man nav bail!” Tā var zaudēt pašsaglabāšanās instinktu.
Mēs nu noskaidrojām, ka emocijas nav jāapslāpē, bet tās ir jāizpauž. Dabiski, atbilstoši situā-cijai. Piemēram, Japānā vai Amerikā ofisa dzīve tik cieši savilka kalpotājiem apkaklītes, ka viņi vienkārši spiesti izgudrot ierīces emociju izplūdei. Piemēriem, kājceliņus ar savu bosu fotogrāfijām vai suņus robotus. Neizpaustās emocijas iedzen mūs upuru pozīcijā. Tāpēc arī konsultācijās bieži tiek jautāts: “Kā viņš tā varēja izrīkoties ar mani?” Atbilde: “Tāpat kā jūs vairākkārt atļāvāt izrīkoties ar sevi.”, “Kāpēc mani piemānīja?” — “Tāpēc ka jūs ļāvāt piemānīt. Vai varbūt pat gribējāt būt piemānītam tobrīd”.
Jā, situācija ir tāda, ka ļoti grūti saglabāt skaidru galvu un turklāt vēl apzināties šo emociju rašanās dabu, kontrolēt to izpausmi. Tas ir tā saucamais “psiholoģiskās saglabāšanās garants”. Taču pārslogota apziņa bieži vien atbīda nepabeigtu darbu zemapziņā. Tā rodas psiholoģiskie aizsargi. Par tiem pastāstīsim mūsu nākamajā publikācijā.
Godājamie lasītāji! Jums joprojām ir iespēja sazināties tieši vai ar laikraksta “Ezerzeme” e-pasta ezerzeme@ezerzeme.lv starpniecību. Jums ir dota bezmaksas interaktīvās psiholoģiskās konsultācijas iespēja mājas lapā www.planeta-i.lv
Irina JAPIŅA, praktizējoša sertificēta psiholoģe, psiholoģijas maģistre, Baltijas praktizējošu psihologu asociācijas locekle
.jpg)
.jpg)
