Lasītāji raksta: Vecāku dvēseles kliedziens

Tuvojas Ziemassvētki un Jaunais gads. Kādā noskaņojumā mēs sagaidām šos burvīgos svētkus? Mēs to darām ar asarām acīs un rūgtām sāpēm sirdī, ka pat izstāstīt nav iespējams! Jau pārāk daudz kas ir apgriezts ar kājām gaisā, turklāt viss tiek darīts ne jau vienkāršā, godīgā un neaizsargātā darba cilvēka labā. Mēs visi redzam, zinām un jūtam to uz savas ādas. Klīst valodas (un, pasarg Dievs, ja tā izrādīsies taisnība!), ka tiekot gatavots vēl viens noziegums pret... mūsu bērniem! Ļoti gribētos, lai tā izrādītos nepatiesība. Taču gadījumā, ja tā tomēr būs taisnība, tad tas, tāpat kā daudzi iepriekšējie, patiešām ir noziegums. Tie nekad netiks atlīdzināti, un tas nav jāaizmirst mūsu gudrajiem likumdevēju kungiem! Runa ir par to, ka mūsu Latvijas valsts pilsoņiem darba stāžā var neieskaitīt karadienesta gadus. Tiem cilvēkiem, kuri brauca uz tolaik plašās padomjzemes malām ne jau pašu gribas dēļ, bet gan pēc kara komisariātu rīkojuma.

Godājamie likumdevēju kungi! Mēs vēršamies pie jums. Vai jūs kādreiz pajautājāt par to, kā mēs audzinājām savus bērnus — reizēm mums nebija laika ne gulēt, ne ēst! Kad mūsu dēliem apritēja astoņpadsmit gadu, jau otrajā vai trešajā dienā viņus paņēma un aizsūtīja sazin kurp. Diemžēl ne tikai mūsu dzimtās Latvijas robežās, bet arī tālu ārpus tās. Turklāt vecākiem un viņiem pašiem neviens neprasīja padomu, kurp un uz cik ilgu laiku sūtīt karavīru. Mēs visi pārdzīvojām, pārcietām to. Bet šodien... Arī šodien mēs ciešam — par sevi un viņiem. Ciešam, kad dzirdam par tādiem aplamiem likumiem, kurus jūs, kungi, varbūt savas nezināšanas vai nekompetences dēļ nesaprotat. Tā taču ir ņirgāšanās, noziegums, patvaļa un visatļautība! Citādi to nemaz nenosauksi.

Mēs, cilvēki, lūdzam jūs: kungi, apdomājieties! Pārmetiet krustu un glābiet cilvēkus, kā arī mūsu mīļo dzimteni Latviju! Tā taču mums tikai viena! Un nevajag, labie kungi, brīnīties par to, kāpēc mūsu valstī ir augsti insultu, infarktu, pašnāvību skaita rādītāji. Tie ir jaunie cilvēki, kuri nav sasnieguši pat 50 gadu vecumu un pārsvarā vīrieši. Laiks aizdomāties par to, kur slēpjas tā cēlonis! Mēs uzskatām, ka tā ir iepriekš ieplānota, pārdomāta un mērķtiecīga rīcība, kas kādam nāk par labu.
Novest tādu valsti kā Latvija un tās tautu līdz stāvoklim, kādā mēs esam nokļuvuši pašlaik, tas vienkārši ir noziegums! Atvainojiet par emocijām, taču mums ļoti sāp sirdis šādas mūsu likumdevēju kungu netaisnības, tuvredzības un cietsirdības dēļ, ka vienkārši trūkst vārdu un spēka!

Taču vēstuli gribas pabeigt otimistiskā noskaņā. Gribas novēlēt visiem labiem cilvēkiem laimi, veselību un veiksmi. Un vēl novēlam visiem redakcijas darbiniekiem šajos gaišajos svētkos kaut uz mirkli aizmirst par problēmām. Lai Dievs jūs sargā par prieku mums — jūsu lasītājiem un abonentiem!

P. S. Domājam, ja tiktu rīkota socioloģiska aptauja, šim aicinājumam būtu daudzkārt vairāk parakstu.

Dienējušo dēlu vecāku astoņi paraksti