Vērojot notiekošo Latvijas “po-litiskajā virtuvē”, rodas iespaids, ka Saeimas deputāti joprojām dzīvo ”trekno gadu” eiforijā. Kā citādāk lai saprot Saeimas pieņemto lēmumu neierobežot deputātu tēriņus (algas un piemaksas). Tas liecina tikai par to, ka deputātiem nav nekādas morālās atbildības Latvijas iedzīvotāju priekšā.
No intervijas ar Saeimas deputātiem televīzijā izriet, ka pat likums nosaka, ka to alga būtu jāpalielina. Nožēlojami bija skatīties, kā viņi mēģināja attaisnot minēto lēmumu. Sak, nu nevar jau tā pa “tiešo”, ka mēs domājam vienīgi par sevi un savu nākotni (ja nu mūs nākamajā Saeimā neievēl). Deputātu atbildes tad nu arī bija tieši proporcionālas katra aptaujātā politiskās inteliģences līmenim.
Tikai ar to atmiņu viņiem tā švakāk. Vai tik nebija tā, ka, pateicoties vēlētājiem, deputāts ir deputāts? Bet vārds “vēlētājs” tāds pagarš, to var atcerēties tikai līdz vēlēšanām, kur nu ilgāk. Nē, gluži taisnība vis nebūs. Par vēlētajiem jeb tautu jāatceras arī tad, kad valsts maciņš bezatbildīgi ir izsaimniekots tukšs. Ko tad no mums paņemsi, mūsu tikai 100, bet viņi tur — masa. Un ja tā kārtīgi piegriež nodokļus, viss būs OK — vilks būs paēdis un kaza dzīva.
Stop! Un tagad atveriet acis. Bezdarbs, izmisums, sadalītas ģimenes, neaizsargāti pensionāri, “ielu bērni”, noziedzība, narkomānija. Nepietiek? Lūk, tā ir šodienas tauta, tie ir tie viņi.
Ja turpināsim samierināties, ka mūsu uzticību izmantojušie 100 neaizskaramie, kuriem ir “vissliktākie materiālie apstākļi”, atklāti ņirgājas par cilvēktiesībām Latvijā, tā arī paliksim tie viņi.
Nepieļausim to!
Ir pienācis laiks nevis pazemīgi lūgt, bet gan nelokami pieprasīt no deputātiem konkrētu rīcības plānu krīzes situācijas pārvarēšanai, tajā skaitā likumdošanas aktu izvērtēšanu atbilstoši reālajai situācijai valstī.
Ar cieņu, Alfrēds BULS
.jpg)
.jpg)
