Saimniek! Esi saimnieks!

Robežnieku, Indras un Piedrujas pagasta pārvalžu vadītāja Ērika Gabrusāne vien noplāta rokas: “Man arī sāp sirds par šo 1990. gadā uzbūvēto bērnudārzu. Faktiski jauna ēka, divus gadus tur bija bērnudārzs, vienu gadu darbojās pamatskola, kad ziemā skolas ēka palika bez apkures, jo sabojājās katls. Uzsākoties privatizācijas ērai, šo ēku atdeva privatizācijai, un tā nonāca privātīpašumā par nieka 1000 pajām vai rubļiem, vairs precīzi neatceros, kādās vienībās, bet summa bija tāda. Jaunai ēkai! Es biju pret šādu pavērsienu, jo šo ēku, kas atrodas patiesi skaistā vietā ezera krastā, varēja lietderīgi izmantot pašvaldība. Jaunais īpašnieks ēku pārdeva tālāk, tad tā tika vēlreiz un vēlreiz pārdota. Visi solīja kaut ko darīt, bet šodien redzam, ka logu stikli izsisti, durvis izlauztas, grīdas un sienas bojātas, vārdu sakot, — ēka izdemolēta. Robežnieku pašvaldībai nebija nekādu ietekmes sviru uz īpašniekiem, lai piespiestu viņus ēku uzturēt pienācīgā kārtībā, lai gan pēc likuma katram savi īpašumi jātur kārtībā.

Mēs izdemolētu ēku negribam pirkt, no pirmpirkuma tiesībām atsakāmies. Pēdējais īpašnieks ir kāds gados pavisam jauns puisis. Solīja šeit rīkot sporta nometni, bet — nekā. Ja vēl no būvinspekcijas dabūs izziņu, ka ēka izdemolēta, varēs pašvaldībai maksāt tikai zemes nodokli. Domāju, ka bijušais bērnudārzs tā arī stāvēs neizmantots. Būtu labāki laiki, varbūt kāds nopietns uzņēmējs tur varētu kaut ko pasākt. Laime, ka bērnudārzs nav pašā ciemata centrā, tajā stūrī visas šīs bēdas mazāk redzamas.

Bet mums ir ēka centrā, kas draud pārvērsties par graustu. Savulaik viens Krāslavas uzņēmējs nopirka bijušo pagasta ēku krustojumā netālu no baznīcas. Pirka tāpēc, lai neielaistu citu tirgotāju, bet šodien tā nav apsaimniekota, šīferis krīt nost, jumtā veidojas caurumi. Esam norīkojuši bezdarbniekus, viņi izpļāva apkārtni, sagrāba lapas, bet jumtu nevaram remontēt — privātīpašums.

Pastāvošā likumdošana mums arī neļauj iznīcināt privātīpašumu, proti, māju nojaukt. Varam vienīgi brīdināt īpašnieku, mēģināt pierunāt, atrast kādu kopīgu valodu, lai viņš risinātu problēmas.

Saistošajos noteikumos par graustiem paredzēts niecīgs sods. Tagad šie noteikumi būs kopīgi visam novadam, varbūt kaut kas mainīsies uz labo pusi. Mūsu pagasta teritorijā ir arī citi grausti — fermas.

Bet ir pozitīvi piemēri: kolhoza ēdnīcu centrā arī nopirka, bija iecerējuši tajā ierīkot kafejnīcu. Logus sakārtoja, jumtu sakārtoja, būs labāki laiki — varēs turpināt.”

Ē. Gabrusānes atbildība ir trīs pagastu pārvalžu teritorijas. Visvairāk viņu šokē tas, ko ir redzējusi Indrā: iebraucot ciematā, ikvienam jānoskatās uz pusnojauktu ķieģeļu ēku, kas pārvērsta neaprakstāmā graustā. Savulaik ēkā bija centrālās savienības kantora “Turība” sagādes punkts, vēlāk saimniekoja PSRS Sagādes ministrijas Vissavienības apvienība “Zagotzerno”, kādreiz te bijis Krāslavas rajona patērētāju biedrības veikals. Neatkarību atguvušajā valstī arī šī ēka gāja no vienām rokām citās. Tagad ar šiem īpašumiem esam tur, kur esam — mēslu bedrē.

Juris ROGA