Ir jāstrādā, un labā būs arvien vairāk!

— Daudzus noteikti interesē jautājums, kā ieguvāt jauno amatu?

— Baumas klīda visvisādas, bet nopietni tās neuztvēru, tālab novada do-mes priekšsēdētāja Gunāra Upenieka piedāvājums man patiesi bija negaidīts. Kā tas parasti notiek, konkrēta atbilde bija jāsniedz pāris stundu laikā. Varēju atteikties, tomēr apdomāju, ka vēl varu izdarīt labus darbus triju pagastu iedzīvotājiem, arī kolēģi mani atbalstīja, un es piekritu.

— Trīs pagasti. Būs smagi. Kaut vai tālab, ka Robežnieki nav centrā, sanāk daudz braukāšanas.

— Jā, jābrauc garš gabals, bet Piedrujā nav skolas, līdz ar to tur varēšu būt retāk nekā Indrā vai Robežniekos. Vēsturiski Indras pagasta nav bijis. Šobrīd vēl nav sakārtoti telefona un transporta jautājumi. Man jāzvana, jābrauc, bet visas izmaksas attiecinātas uz Robežnieku pārvaldes budžetu. Bet gan visu izdarīsim.
Visa lielā darba organizācija ir pārvaldnieka uzdevums, galvenās līnijas noteiks pārvaldnieks, bet ir speciālisti uz vietām, kur katrs par savu lietu atbildēs. Neviens speciālists nekur nepazūd, bet, kamēr jaunā struktūra nostabilizēsies, dažādas izmaiņas ir iespējamas. Sakarā ar valsts budžeta izmaiņām, visiem kļuva mazākas algas. Iedzīvotājiem nekas nemainīsies: būs pieņemšanas laiki un stundas, mani telefoni arī nav slepeni, ikviens var sazvanīt. Katru dienu kāds zvana, lai risinātu sev būtiskus un steidzamus jautājumus.

— Kādi ir tie jautājumi, kas risināmi pie pārvaldes vadītājas?

— Jebkādi, visus uzklausu. Nāk pēc padoma, vai kad kāds tuvinieks jāapglabā, vai jāiedod transports, vai kāds līgums jānoslēdz, vai jārisina sociāla rakstura problēma. Jā, ir sociālais dienests, kas lemj, bet vienalga koriģēju sociālos jautājumus es. Tie varētu būt arī nodokļu parādu vai citu obligāto maksājumu jautājumi, budžeta jautājumi. Tagad budžetu dalīs novada dome, bet pārvaldēm nāksies aizstāvēt savas vajadzības.

— Esošās iestādes pagastos neslēgsiet?

— Visas, kas ir pagastos, centīsimies saglabāt, jo aiz tām ir dzīvi cilvēki. Skaidrs, ka cilvēkos ir aizvainojums, jo algas saruka visiem, bet pats svarīgākais — darba vieta saglabājās. Nekur no trim pagastiem neredzēju, ka būtu lieki cilvēki. Uz šodienu nav pilnībā sakārtots jautājums ar lauksaimniecības konsultantiem un pārraudzību, bet lieku cilvēku pagastos nav. Piemēram, mūsu pagastā lauksaimniecības konsultantu neapmierina tā samazinātā darba alga, kuru varam viņam piedāvāt no 1. janvāra.

— Vai varat nosaukt darba ziņā vieglāko pagasta pārvaldi?

— Visās daudz darāmā. Piedrujas pagastā nav skolas, jo trūkst bērnu. Šogad piedzimis viens. Kopumā tur dzīvo 19 bērnu līdz skolas vecumam, ap 60 skolas vecuma bērnu, kurus vadā uz citām skolām. Bet Piedrujā ir milzīgas problēmas ar ūdensapgādi un atdzelžošanu, jo šajā jautājumā tur vispār nekas nav darīts. Vietējā padome savulaik nesakārtoja visu vajadzīgo dokumentāciju, nebija uzsākts teritoriālais plānojums un pagasts nav saņēmis apvienošanās naudu — tos 200000 latu. Ar ūdenssaimniecību tur ārprātīgas lietas: bezmaz katru dienu jānodarbojas ar remontiem.

— Vai šī apvienošanās nauda Piedrujai zaudēta uz visiem laikiem?

— Nezinu, tikšos ar novada domes priekšsēdētāju, raudzīsim, ko var darīt. Teritorijas plānojums tagad ir. Ministrs Zalāna kungs kaut kā agrāk izteicās, ka šī nauda pašvaldībām tiks atdota, pa visu Latviju kopumā tie esot pieci miljoni.

— Jums noteikti ir zināmas nodarbinātības problēmas pagastos. Ko tagad darīs bijušie pagastu vadītāji Piedrujā — Jānis Purmalis, Indrā — Olga Jokste?

— Lietas nodod, ar to arī viss. Man tas arī nepatīk, sāpēja sirds, runājot ar Jāni Purmali, ar Olgu Joksti vēl neesmu tikusies — viņa slimo. Ko gan cilvēks var iesākt jaunu, ja lielu daļu mūža veltījis vienam darbam? Bet situācija ir tāda, kāda tā ir. Bezdarbs liels visu triju pagastu teritorijās, nav jēgas saukt konkrētus ciparus, tie mainās katru dienu. Valsts bezdarbniekus iesaista projektā un maksā 100 latu stipendiju, tālab daudzi steidzas stāties Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē.

— Piedrujā un Indrā daudzi jau berzē rokas, sak, atbrauks Ērika, un “uz sitienu” viss būs tikpat skaisti un jauki, kā Robežniekos!

— “Uz sitienu” nekad nekas nav. Negribu pievilt cerības, bet viss labais Robežniekos ir sasniegts daudzu gadu laikā. Pagastā strādāju kopš 1994. gada, 1. jūnijā apritēja 15 gadu. Bet jaunajam amatam piekritu apņēmības pilna panākt uzlabojumus. Pat pirmajās dienās, apbraucot pagastus, caur automašīnas logu redzēju, ka daudz vajag sakārtot. Indrā liels darba lauks. Jāsāk no ciemata sakop- šanas, tikai tad jāpāriet uz apkārtējiem ceļiem. Pirmām kārtām jāsakopj ciemats, jo tā ir mūsu vizītkarte. Tāpat Piedrujā centrā ļoti daudz darāmā. Nākamais darba lauks ir kapsētas — jāizzāģē koki, jāsakārto žogi, jāsakopj teritorija. Skaidrs, ka visas kapsētas neesmu redzējusi, bet tas darbs noteikti jādara, saglabājot mūsu nomirušo piemiņu. Robežniekos un Skukos pirmām kārtām cenšamies sakopt centru un kapus.

— Ko jūs ieteiktu lauku cilvēkam, ja viņam gadiem nav algota darba. Braukt projām?

— Darba bez jēgas, tikai nav kas par to maksā. Mēs bieži nepievēršam vajadzīgo uzmanību vietai, kur paši dzīvojam — katram jāsāk no savas mājas pagalma. Otrs — ir jāsaprot, ka tāpat vien naudu neviens nedos, ka nevar daudz cerēt arī uz garantētā minimālā ienākuma pabalstu, jo valstij naudas nav. Katram pašam jāmeklē, kā izdzīvot — kaut no sava piemājas dārza.

— Jaunatne aizbrauc, tas neuztrauc?

— Par to jādomā valsts līmeņa politiķiem, pašvaldība vai pagasta pārvalde nav tā iestāde, kas atvērs darba vietas. Varam tikai piedāvāt cilvēkiem, lai strādā, nelikt šķēršļus, bet citā veidā stimulēt nevaram.

— Jūsu ģimenei ir liela pieredze tūrisma jomā. Varbūt tas ir laucinieku glābiņš?

— Es nesaskatu, kādu tūrismu var attīstīt Indrā? Tur nav atbilstošu objektu. Piedrujā varbūt varētu — Daugavas krasts, Latvijas-Baltkrievijas robeža, ir viesnīca. Bet Piedrujā man daudz kas cits nepatika. Piemēram, Pareizticīgo baznīcas apkārtni varēja taču sakopt, izzāģēt visu nevajadzīgo, lai objekts vizuāli būtu skaists. Vai tiešām neviens neredzēja, kas notiek? Tālab vēlreiz uzsveru — vispirms jāsakopj centrs, kur apgrozās lielāks ļaužu skaits, un vietas, kas cilvēkus saista. Jaunā situācijā ir Piedrujas skolas ēka, no kuras aizgājuši bērni — nedrīkst nolaist lielu ēku pašā ciemata centrā, jāatrod tai pielietojums.

— No otras puses: Robežniekos manāms iedzīvotāju satraukums — vai viņi netiks aizmirsti, raujoties uz trim pusēm?

— Nē, tā tas nenotiks. Esmu pārliecināta, ka kolēģi mani atbalstīs, un, cik tas ir atkarīgs no manis, sliktāk noteikti nekļūs. Diemžēl nevar paredzēt, ko izdomās valdība un kā tās lēmumi mūs visus ietekmēs.

— Tuvojas Ziemassvētki un gadu mija. Kā sagaidīsiet, ko sveiksiet?

— Būs izmaiņas, kas attieksies uz visiem trim pagastiem vienādi. Esam vienojušies, ka arī krīzē nedrīkst pazaudēt apsveikumus bērniem, jo daudziem tas ir vienīgais prieciņš ikdienas dzīvē, vienai daļai — vienīgā reize, kad saņem kaut kādas konfektes. Visiem bērniem: gan tiem, kuri tikko piedzimuši, gan tiem, kuri mācās pamatskolā, būs Ziemassvētku dāvaniņas. Indrā ir sveikuši arī vidusskolēnus, mēs nesveicām, jo mums nav vidusskolas. Nevaru pateikt, kā būs šogad, šis jautājums vēl tiek lemts. Bet par pensionāriem ir skaidrība — viņiem Ziemassvētku dāvanas naudas izteiksmē nav paredzētas. Indrā tas būs liels pārdzīvojums un būs pārmetumi, ka viņi nesaņems Ziemassvētku dāvanas (desmit latu pabalstu) kā agrāk. Mēs savā pagastā šādu Ziemassvētku dāvanu pabalsta veidā pensionāriem nemaksājām. Tagad būs vienādi, jo krīzē tā naudiņa būs vairāk nepieciešama citiem — kuri vispār ir bez iztikas līdzekļiem. Pensionāriem rīkosim pensionāru pasākumus ar sveikšanu un dāvanām. Būs nevis viens kopējs pasākums, bet katra pagasta teritorijā savs.

Eglītes būs visos pagastos. Gan katoļu, gan pareizticīgo Ziemassvētkos naktī ieslēgsim ielu apgaismojumu gan Robežniekos, gan Indrā. Piedrujā diemžēl ielu apgaismojuma nav.

— Ko gribētu pasacīt cilvēkiem šīs intervijas nobeigumā?

— No manas puses tiks darīts viss iespējamais, lai cilvēkiem pagastos kopumā nekļūtu sliktāk, jo aiz katra ir savs liktenis, katrs strādājis ģimenes un valsts labā, centies, guvis panākumus, jā, arī kļūdas bijušas. Robežniekos bija vienkāršāk — šeit visus pazīstu. Tālab Indrā un Piedrujā pagastu ļaudīm rīkošu iepazīšanās sapulci visiem, vēlēsies atnākt.

Mums Robežniekos ir ierasts, ka lielākajos pasākumus saviem cilvēkiem stāstām, kas gada laikā ir paveikts, suminām čaklākos darītājus. Pensionāru balle, Ziemassvētku un Jaungada eglīte, ģimeņu svētki, pasākums makšķerniekiem — tas viss notiks arī turpmāk, jo tamdēļ esam saglabājuši tautas un kultūras namu vadītāju amatus, pulciņu vadītāju amatus. Lai cilvēki strādā. Man gan iebilda, ka viss tiks saplēsts un salauzts. Tās ir muļķības, sākotnēji mums Robežniekos arī tā šķita. Pirmo reizi saplēsa, aizliedzām uz laiku diskotēku, un uzreiz bija kārtība. Vienu reizi puķes pagasta priekšā noplūca, podu sasita. Kad sāc iztaujāt, viens par otru pasaka, kurš izdarīja. Atzinās, jaunu podu vietā nopirka. Ja cilvēks apzinās savu vainu, atlīdzina zaudējumus, viņš otrreiz sliktu nedarīs. Esmu pārliecināta, ka pie mums, Latgalē, tauta kopumā ir daudz kulturālāka un apzinīgāka, nekā kaut kur citur valstī. Ļaudis šeit ciena viens otru, ciena svešu darbu. Robežniekos krustojumā ceļa rādītāji jau kad uzstādīti, neviens šo savdabīgo kon- strukciju nav centies iznīcināt. Vienkārši ir jāstrādā, un labā būs arvien vairāk.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA