Vai Eiropa palīdzēs mums?

Bet šī gada 1. decembrī Latvijas un Eiropas Savienības attiecībām, tēlaini runājot, sācies jauns līmenis. Tam par iemeslu ir Lisabonas līgums, dokuments, par kuru daudzi runā, taču maz kurš līdz galam saprot, kāda tad ir tā būtība. Starp citu, mūsu jaunākajā vēsturē šādas vienkāršās tautas un varas elites savstarpējās attiecības nav nekas ārkārtējs — drīzāk gan tā ir likumsakarība. Ko mums skaidrot, plikiem un nabagiem? Labāk jau viņi, mūsu gudrās galvas, pieņems vienīgi pareizos lēmumus savai tautai, visu izlems mūsu vietā un nostādīs mūs notikuša fakta priekšā. Citādi, nedod Dievs, mēs paklupsim un sadauzīsim pieres... Turklāt, ja pajautātu šodien mūsu tautas kalpiem, par ko viņi balsoja un ko šis Lisabonas līgums dos mums, diez vai kāds no viņiem atbildēs daudzmaz pārliecinoši. Labākajā gadījumā teiks vispārējas frāzes, sak, “dzīvosim labāk”, “Eiropas tautas saliedēsies vēl vairāk” utt.

Tomēr šā vai tā šis dokuments pēc ilgā un neviennozīmīgā ratifikācijas procesa, kurā piedalījās 27 ES dalībvalstis, 1. decembrī stājās spēkā. Tāpēc derētu iedziļināties tajā apstāklī, ar ko mums tas viss “draud”. Kā zināms, darbs pie līguma sākās pēc tam, kad Francijas un Nīderlandes iedzīvotāji neatbalstīja Eiropas Konstitūcijas projektu, nojaušot nopietnas domstarpības starp Eiropas konstitūcijas un vietējās konstitūcijas punktiem. Tāpēc jau toreiz, 2005. gadā, tika uzsākta jauna dokumenta izstrādāšana, kas sākumā saucās Reformu līgums. Kādam nolūkam vispār bija vajadzīgs radīt kaut ko tādu, jūs jautāsiet. Pēc parlamentāriešu viedokļa, kuri ratificēja valstu dokumentu, Eiropas attīstības programma tuvākajiem dažiem desmitiem gadu, kas tika noslēgta līgumā, vērsta uz to, lai lielā Eiropas saime visbeidzot kļūtu stabila. Kādā veidā to plānots panākt praksē? Tātad...

Tagad Eiropas Savienībā pastāv precīzi varas centri — ar to domāts Eiropas Padomes prezidents, kas tiek ievēlēts uz 2,5 gadiem, un ES augstākais pārstāvis ārpoliti-kas un drošības politikas jautājumos (tāds kā ārlietu ministrs). Turklāt savas funkcijas paplašinās Eiropas parlaments — varas institūts, vienīgais no visiem, kurus tieši ievēl Eiropas Savienības pilsoņi. Tagad šai struktūrai būs izšķiroša balss daudzos jautājumos: tieslietu, agrārā sektora, drošības, kopējās ārējās un monetārās politikas, muitas savienības funkcionēšanas jautājumos. Vienāda atbildība būs nacionālajiem parlamentiem un EP par sociālo, ekonomisko, iekšējā tirgus, teritoriālās politikas, zvejas, lauksaimniecības, transporta, enerģētikas, nodarbinātības sfērām, apkārtējās vides problēmām. Plašākas pilnvaras vietējām varas iestādēm paliek kultūras, tūrisma, izglītības, sporta, rūpniecības sfērā.

Ar visu to teorētiski nacionālajiem parlamentiem tagad būs nozīmīgāka loma, tieši piedaloties Eiropas kopējo lēmumu pieņemšanā, par ko vairākus gadus Eiropas optimisti nepārstāj iegalvot mums. Šādu brīvību paredz punkts, kurā precīzi norādīts: tagad divām trešdaļām nacionālo parlamentu ir tiesības nepieciešamības gadīju- mā noraidīt Eiropas Komisijas izstrādāto priekšlikumu. Taču šajā dokumentā var atrast arī vēl vienu punktu: lai atvieglotu lēmumu pieņemšanas procesu ES valstīs, nacionālo valdību pilnvaras, kā izrādās, tiks sašaurinātas! Lisabonas līgums aizliedz atsevišķām valstīm bloķēt kolektīvos līgumus (kā tas vairākkārt notika līdz šim), tas ir, veto tiesības tajā veidā, kādā pastāvēja līdz šim, tiek atceltas. Līdz 2014. gadam tiek izsludināts pārejas periods, pēc tam stāsies spēkā “divkāršā vairākuma” sistēma, kad lēmums tiek pieņemts, ja pozitīvi nobalsos 55% dalībvalstu, kur dzīvo vismaz 65% ES iedzīvotāju. Lēmumu pieņemšanas procedūra tiek apturēta, ja “pret” nobalso vismaz 4 dalībnieki.

Vēl viens liels pluss: ES pilsoņiem radīsies iespēja piedāvāt izskatīšanai savas likumdevēja iniciatīvas. Tiesa, šim nolūkam būs nepieciešams nodrošināt sev... tikai miljona iedzīvotāju atbalstu (no vairāk nekā 500 miljoniem ES pilsoņu). Piekrītiet, procedūra nav vienkārša, un diez vai atradīsies cilvēks, kurš būs ar mieru uzņemties šādu nastu...

Vispārējās pacilātības, ārišķīga optimisma apstākļos, skanot cildinošām runām, dažas replikas vienkārši izplēn un pazūd. To cilvēku replikas, kuru domas ir pretrunā vairākuma viedoklim, kas diktēts tam pašam vairākumam no parlamenta augstām tribīnēm. Līdz plašu masu apziņai šos alternatīvos uzskatus uz Eiropas Savienības centralizācijas vēl plašāku procesu savulaik skaļi uzdrošinājās pateikt tikai Īrijā, kur līguma ratifikācija iznākumā tika realizēta ar balsu minimālu pārsvaru. Ne tik skaļi, tomēr arī būtiski pretojās atsevišķas citas, galvenokārt Austrumeiropas valstis. Atliek tikai atcerēties Čehijas senatoru bažas par suverenitātes saglabāšanu. Mūsu valstī situācija nedaudz atšķiras no pārējām. Pēc politologa Aigara Freimaņa domām būs labāk, ja daļu atbildības par valsts izvešanu no šīs bedres uzņemsies ES centrālā vadība. Tas arī ļaus pieņemt konsekventākus un pārdomātākus lēmumus valsts ekonomikas pārvaldē. Šodien varasvīru lozungi par nacionālo identitāti un Latvijas pašapziņu ES kontekstā, es jau nezinu kā jums, bet man personīgi ir gluži kā ņirgāšanās par savu tautu. Sākumā pabarotu, pēc tam jau stāstītu, kādi mēs esam unikāli un neatkārtojami. Ja pirms dažiem gadiem šādi aicinājumi vēl varēja ietekmēt un pārslēgt tautas uzmanību no jautājumiem, kuriem mūsu politiķi ne visai gribēja vērst vēlētāju uzmanību, tad tagad tautu visiem spēkiem cenšas vienkārši iznīdēt — pašsaglabāšanās sajūta patlaban ir stiprāka par dzimtenes jūtām, lai arī cik briesmīgi tas skanētu. Turklāt ne tik svarīgi ir tas, kurš pieņems galīgos lēmumus. Galvenais, lai šie lēmumi nebūtu līdzīgi genocīdam. Ja Latvija nokļūs vēl lielākā Briseles ietekmē, no kā tā baidās Eiropas skeptiķi, kā saka “par ko cīnījās...” Vēl pagājušā gada decembrī mūsu prezidents savā intervijā programmai “Panorāma” par Lisabonas līguma stāšanos spēkā teica, ka Latvijas ietekme un loma Eiropas Savienībā būtiski palielināsies. Lielvalstīm nāksies ņemt vērā katras mazas valsts viedokli. Pagāja gads, un dokuments stājās spēkā. Jūs ticat tam, ka mūsu valdība tagad varēs izmantot visas šajā situācijā radušās iespējas valsts labā? Retorisks jautājums... Atliek tikai novēlēt, lai tas kaut vai netraucētu citiem pieņemt gudrus lēmumus.

Marina NIPĀNE