Klāra: viens gads Krāslavā

Bet vairākiem krāslaviešiem, realizējot šo jaunatnes projektu, radās unikāla iespēja dzīvot un mācīties citās pasaules valstīs. AFS programmas koordinētāja, “Varavīksnes” skolas skolotāja Jeļena Kļimova paskaidroja, ka projekts ir vērtīgs vispirms ar to, ka tas ļauj iegūt lielisku valodas pieredzi, jo jaunieši, kuri atbrauc uz svešu valsti, taču dzīvo vietējās ģimenēs. Tā pakāpeniski ikdienas kontaktēšanās procesā viņi sāk aizvien labāk un labāk iepazīt valodu, kultūru, mentalitāti, cits citu. Bet vēl cilvēki tādējādi mācās saprast, pieņemt līdz šim svešu cilvēku ar visām viņa īpatnībām.

... Viņa — parasta 16 gadus jauna mūsdienīga pusaudze ar šim vecumam raksturīgiem vaļaspriekiem, uzvedību, ģērbšanās stilu. Dabiski, viņa apmeklē Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolu. Kad starpbrīdī viņa iet pa koridoru, tad, lielās līnijās skatot, ne ar ko īpašu neizceļas un ļoti organiski jūtas pārējo skolēnu pulkā. Ar ko tad Klāra atšķiras? Vienkārši ar to, ka viņa ir vāciete, kura atbraukusi uz mūsu pilsētu saskaņā ar studentu apmaiņas AFS programmu. Kopš viņas atbraukšanas dienas nu jau pagājuši trīs mēneši, adaptācijas periods sekmīgi pārvarēts. Tāpēc pienācis vispiemērotākais laiks uzzināt par to, kā jūtas “Varavīksnes” skolas 10. a klases jaunā skolniece Klāra, kā dzīvo, par ko interesējas, domā un sapņo...

Klāras Hubneres dzimtā pilsēta Āhene atrodas valsts rietumos, praktiski uz četru valstu — Vācijas, Beļģijas, Nīderlandes un Luk-semburgas — robežas. Tā ir pilsēta ar bagātu vēsturi un unikāliem arhitektūras pieminekļiem, kas netraucē tai būt ļoti mūsdienīgai: te atrodas pētniecības centri, universitāte, jaunākās klīnikas. Bet kultūras un mūzikas festivāli, kas tiek rīkoti Āhenē, vilina uz šejieni neskaitāmi daudz tūristu.

Par megapoli šo pilsētu, protams, nenosauksi. Tomēr tā gan platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā ir krietni lielāka par Krāslavu: Āhenē dzīvo 240000 cilvēku. “Taču arī pie jums, Krāslavā, es jūtos lieliski,” sacīja Klāra. “Lielas pilsētas nekad nav saistījušas manu uzmanību.”

Andrukoviču ģimene uzņem ciemiņus no Vācijas savā mājā nu jau otro reizi — pagājušajā mācību gadā tēta un māmiņas trešā meita bija Anna Franca, kura dzīvo nelielā ciematiņā netālu no Vācijas Ofenburgas. Bet šogad vienpadsmitās klases skolniece Diāna, vecākā no divām māsām Andrukovičām, uzņēmusies rūpes par Klāru, pareizāk tas viņām ir savstarpēji, jo kontaktēšanās ir nenovērtējama pieredze arī Diānai.

Starp citu, šajā mācību gadā dažādās mūsu valsts pilsētās dzīvo 25 ārvalstu skolēni, kuri atbraukuši pie mums saskaņā ar AFS programmu, turklāt astoņi — no Vācijas.

Latvija, ja raugās uz to visas pasaules kontekstā, atrodas ne visai tālu no Vācijas, kaut arī Klāra atzinās, kas līdz šim par mūsu valsti viņai bija zināms visai maz. Galvenais atklājums jau pirmajās uzturēšanās dienās meitenei bija tas, ka cilvēki sazinās nevis vienā valodā, kā viņa domāja, bet divās — latviešu un krievu. Turklāt izrādījās, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji apguvuši angļu, bet daži — vācu valodu. Tāpēc šajā mācību gadā Klārai būs iespēja apgūt divas valodas, ko viņa pati uzskata par neapšaubāmu priekšrocību. Pašlaik meitene kopā ar skolotāju intensīvi apgūst krievu valodu un arī Hariju Poteru lasa krieviski. Vēl viņa dzied skolas korī, kur izpilda dziesmas latviešu valodā. Divus semestrus, kurus viņa pavadīs kopā ar Krāslavas skolēniem, garlaikoties nu jau noteikti nenāksies. Meitene jau paspēja piedalīties jautro un atjautīgo kluba spēlēs starp 10. un 11. klasēm, projektā Global Teenager, kas paredz dažādu valstu kultūru apgūšanu un valodu iemaņu pilnveidošanu. Turklāt reizi nedēļā viņa apmeklē skolas volejbola sekciju. Vispār mācību gada pirmā semestra laikā ārvalstu skolēni parasti iepazīstina savus jaunos klases biedrus un pārējos skolēnus ar dzimto valsti. Otrajā semestrī jau tiek apgūta uzturēšanās valsts valoda. Tāpēc bez visa pārējā Klāra šodien atrod laiku, lai tiktos ar dažādu klašu audzēkņiem, stāsta viņiem par Vāciju, tās paražām, svētkiem un tradīcijām. Piemēram, pavisam drīz būs svētā Nikolausa diena — lielo un mazo vāciešu svētki, kas tiek atzīmēti Vācijā vēl kopš XVI gadsimta. Tā arī ir Klāras nākamā stāsta par dzimto zemi tēma. Viņa, protams, skumst pēc mājām, ģimenes, diviem vecākajiem brāļiem. Bet vēl viņai trūkst arfas, kuras spēli viņa apguva vēl pirms brauciena uz Krāslavu. Paņemt instrumentu līdzi viņa nekādi nevarēja — pārāk liels un smags. Turklāt Klāra ļoti gribētu arī mūsu pilsētā turpināt taekvando nodarbības. Pagaidām nesanāk...

Taču tās visas ir pagaidu grūtības. Viņa visu panāks. Par to esmu pārliecināta. Jo, vai zināt, visai reti iznāk kontaktēties ar tādiem pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem. Kā vienīgo mūsu pilsētas trūkumu Klāra nosauca ceļu un ielu stāvokli (lūk, kā iznāk: remontējam, remontējam — un kas iznākumā?). Par visu pārējo, kas skar mācības, ģimeni, savstarpējās attiecības, viņai nav nevienas pretenzijas, sūdzības vai neapmierinātības izpausmes. Varbūt ar to viņa arī atšķiras no mums (kopš zināma laika esam eiropieši), kuri visu laiku atrod ieganstu sūdzēties (vienalga kam un par ko)... Taču acīmredzot viss izskaidrojams ar to, ka Klārai vienkārši ir dedzīga vēlēšanās kontaktēties ar cilvēkiem, iemācīties kaut ko jaunu, visu paspēt, veidot attiecības... Un nekad neapstāties pie sasniegtā.

Marina NIPĀNE