Izņēmuma gadījums

I. Pauliņa kungam adresētajā iesniegumā N. Pavloviča raksta, ka jau otro nedēļu nevar piekļūt akai pēc dzeramā ūdens pārplūdušās apkārtnes dēļ. Viņa arī paskaidro, ka izsenis Ludzas un Lāčplēša ielas savienoja vaļējs maģistrālais novadgrāvis, kas no pasta nogāzes intensīvus lietus ūdeņus pa taisno novadīja no pļavas caur tagadējās autostacijas apkārtni uz upi. Pirms gadiem 40 novadgrāvī tika ieliktas drenāžas caurules un grāvis aizbērts. Laika gaitā tās aizauga, lietus ūdens krājas kundzes zemesgabalā, aka sistemātiski pārplūst, ūdens tajā kļūst nelietojams.

”Lūdzu domes palīdzību šajā jautājumā, jo bezizejā spiesta meklēt meistarus rakt jaunu aku citā vietā. Ūdens draud arī mājai. Esmu 1. grupas invalīde kopš bērnības, politiski represētā, neviens cits šajā problēmā man palīdzēt nevar,” raksta sirmgalve.
Piebildē redakcijai kundze norāda, ka šis iesniegums tapis 12. oktobrī, caur domes sekretāri tika nodots adresātam. Tagad (20.11.2009.) zemesgabals pārplūdis atkārtoti un ūdens nenoiet jau otro nedēļu. Pa šo laiku neviens no domes administrācijas invalīdi nav apmeklējis un kaut ko mēģinājis paskaidrot. Kundze skarbi secina — laikam aptuveni 100 metri no domes līdz viņas mājai ir pārāk nepārvarams šķērslis.

Pirms doties uz tikšanos ar domes vadību, palūdzu neieinteresētu speciālistu — SIA “Dagdas komunālā saimnie-cība” valdes locekli Nikolaju Kartenko — izskaidrot situācijas nopietnību. Abi aizbraucām apskatīt visu uz vietas. Tik tiešām vēstulē aprakstītā problēma pastāv, ūdens uzkrājas, un aizbērtajā novadgrāvī ievietotās caurules, lai arī funkcionē, bet to ūdens caurlaides spējas aizsērējuma dēļ ir acīmredzami niecīgas. Komunālā saimniecība pat būtu gatava ķerties klāt un risināt problēmu, bet ir nepieciešams, lai kāds šos darbus pasūta un apmaksā.

Brīdī, kad apmeklēju novada domi, izpilddirektors Ivars Pauliņš nebija uz vietas, bet priekšsēdētājs Viktors Stikuts bija izbrīnīts gan par to, ka šī vēstule nav nonākusi pie viņa, gan par to, ka autore vēlas, lai pašvaldība novērš problēmas, kas ir katra privātīpašnieka lieta. Priekšsēdētāja nepiekāpīgais tonis gan mainījās brīdī, kad viņš izlasīja, ka kundze ir 1. grupas invalīde.
V. Stikuts: “Tas ir privātīpašums, ja ūdens uzkrājas privātīpašumā — ko gan dome tur var darīt? Novadgrāvis caur privātajiem dārziem tur patiesi savulaik bija, bet paši privātmāju īpašnieki to aizbēra, uz tā rēķina vēloties palielināt savu dārzu platību. Nezinu, vai tur kādam puķu audzēšana bija svarīgāka, vai bija citi apsvērumi, bet dabīgais ūdens noplūdes ceļš tika izjaukts. Šī ir privātīpašuma teritorija, ja iedzīvotāji grib grāvi atjaunot, viņi to var darīt, saskaņojot ar būvvaldi. Pašvaldība nav tiesīga ieguldīt līdzekļus privātās būvēs.

Būtu vēstules autors darbaspējīgs cilvēks, es pateiktu viņam uz redzēšanos, jo ar savu īpašumu apsaimniekošanu katram pašam jātiek galā. Bet mēs neesam bezsirži. Šajā gadījumā ir absolūti skaidrs, ka 1. grupas invalīde bez citu palīdzības nespēj atrisināt savu problēmu. Taču arī mūsu iespējas ir ierobežotas. Vienīgais, ko varam darīt, ir nosūtīt turp bezdarbniekus-stipendiātus, lai viņi mēģina nolaist ūdeni no šī dīķa. Diemžēl šo vēstuli redzu pirmoreiz, personīgi pie manis ar šo jautājumu neviens nenāca. Jā, es šo dīķi pa logu redzu, bet tas atrodas uz privātās zemes. Varbūt saimnieks zivis audzēs. Kā es varu zināt, kas kuram padomā?

Kā jau sacīju, darbaspēku problēmas risināšanai mēs nodrošināsim sociālās palīdzības veidā, taču nākotnē iedzīvotājiem ir jāatjauno novadgrāvis. Jāiet uz būvvaldi, jāskatās, kā intereses tas var skart, un novadgrāvis jārok, jo perspektīvā bez tā iztikt nevarēs. Kad bija sauss laiks, nebija problēmu, bet visi redzam, kas notiek ar laika apstākļiem. Atkārtoju, savulaik iedzīvotāji paši sev radīja šo problēmu.”

Kā apliecinājumu tam, ka pašvaldība palīdz iedzīvotājiem V. Stikuts minēja piemēru ar jaunu ģimeni, kurā aug divi mazi bērni un kura nonākusi neapskaužamā situācijā, kad jāmeklē sev cits miteklis. Priekšsēdētājs personīgi veda ģimeni apskatīt kādu atbrīvojušos dzīvojamo māju laukos, kuru pašvaldība būtu gatava viņiem izīrēt, kā arī nedaudz paremontēt, sakārtojot apkuri, lai būtu iespējams pārdzīvot ziemu. Mājā nav labierīcību, ūdens laukā akā, bet tas ir vienīgais, ko dome var piedāvāt ģimenei viņu situācijā.

V. Stikuts: “Varu vēlreiz visiem apliecināt, ka Dagdas novada cilvēki nav aizmirsti. Arī šai invalīdei viņas problēmā mēģināsim palīdzēt, cik spēsim.”

Juris ROGA