“Tautas namam — 60!” — šāds uzraksts rotāja Skaistas tautas nama zāles sienu. Katrs ienācējs šajā dienā, 14. novembrī, vispirms aplūkoja stendus ar fotogrāfijām un laikraksta izgriezumiem, kas ilustrēja iestādes vēsturi, sākot ar tālajiem piecdesmitajiem gadiem un beidzot ar šodienu. Visi šajās fotogrāfijās atpazina sevi, savus radus, draugus, atcerējās vislaimīgākos dzīves mirkļus... Un katrs saprata, ka tā ir arī viņa vēsture un viņa svētki. Šādu iestāžu jubileja taču pirmām kārtām ir svētki tiem cilvēkiem, kuri strādāja te agrāk un strādā šodien, tiem, kuri dzied un dejo uz skatuves. Arī tiem, kuri aplaudē skatītāju zālē.
Svētki sākās! Vispirms vārds tika dots Veronikai Pirtiņai, kura 20 savas dzīves gadus atdevusi kultūrai — sākumā bibliotēkā, pēc tam, no 1963. līdz 1979. gadam, vadīja klubu: “Ēka, kurā mēs ar jums atrodamies, tika nodota ekspluatācijā 1969. gadā. Toreiz tas saucās Ezeriņu klubs.
Bet līdz tam klubs atradās koka ēkā. Vēlāk mums tika ierādītas dažas telpas vietējā skolā. Laikā, kad es strādāju par kluba vadītāju, te darbojās septiņi mākslinieciskās pašdarbības pulciņi, dzīve sita augstu vilni. Trīs reizes gadā pie mums viesojās Rīgas filharmonija, turklāt obligātā kārtā ar atskaites koncertu. Uz šīs skatuves uzstājās arī Rīgas operetes teātra aktieri un pat teātra trupa no Dagestānas. Starp citu, arī man darba bija pārpārēm. Katru nedēļu sestdienās vietējiem kolektīviem bija jāuzstājas, tā teikt, jāatskaitās par paveikto darbu. Turklāt vienmēr visiem priekšnesumiem vajadzēja būt ar noteiktu ideju. Tagadējiem tautas namu vadītājiem laimējies tajā ziņā, ka pastāv repertuāra izvēles brīvība. Bet vēl, salīdzinot ar tiem tālajiem laikiem, tagad vairs netrūkst labu muzikantu. Agrāk tie bija deficīts. Tajos gados vietējo kori vadīja muzikants no Krāslavas. Diemžēl šodien vērojama pretēja aina: vadītāju un skolotāju gana, bet nav ko mācīt! Tomēr ļoti iepriecina tas, ka pēdējā laikā dzīve tautas namā un pagastā ir rosinājusies — daudzējādā ziņā pateicoties vietējās skolas audzēkņu aktivitātei. Gribu novēlēt, lai šajās sienās vienmēr valdītu rosība. Lai cilvēki nāktu uz šejieni atkal un atkal!”
Kopš 1990. gada 1. marta Skaistas tautas namu vada Romualda Umbraško, kura todien uzņēma ciemiņus no tuvienes un tālienes.
Apsveikumi jubilejā tika adresēti ne tikai tautas nama kolektīviem, bet arī... skatītājiem. Tieši tā, jo radošais kolektīvs var pastāvēt tikai tad, ja ir publika, kurai, starp citu, arī paredzēts ikviens radošuma veids. Bet skatītāji todien bija arī patiešām ļoti pateicīgi, kas padarīja svētku gaisotni vēl svinīgāku.
Apsveikt draugus un pasniegt dāvanas pašdarbniekiem ieradās daudz kolektīvu un to vadītāju no jau tagad trim novadiem — Krāslavas, Dagdas un Aglonas. Koncerts, kas turpinājās vairāk nekā divas stundas, aizritēja kā viens mirklis — jautru un lirisku dziesmu, ugunīgu deju, apsveikuma runu un asprātīgu joku virpulī. Tā kā tuvojās valsts svētki, tad neiztika arī bez patriotiskām dziesmām vokālo kolektīvu izpildījumā. Uz jubileju Skaistā atbrauca Izvaltas tautas nama sieviešu ansamblis Anastasijas Plataces vadībā, ar kuru Skaistu vieno sena un cieša draudzība. Bet Šķaunes tautas nama vadītāja Leontīne Višņevska atveda uz jubileju deju kolektīvu, kura uzstāšanās izsauca aplausu vētru. Šo nozīmīgo notikumu neatstāja bez uzmanības arī draugi no Aulejas — folkloras kopa “Aulejas sievas”: dalībnieces bija jaunos tērpos, joprojām optimistiskā noskaņojumā un ikreiz pārsteigdamas skatītājus. Esmu pārliecināta, ka Svariņu ansambļa “Večerinka” aizraujošā uzstāšanās katram no svētku viesiem palīdzēja uz dažām minūtēm aizmirst visas grūtības un likstas. Bet klips “Anniņa vanniņā” Asūnes kolektīva “Paziņas” izpildījumā izraisīja smaidu par visdrūmākajās sejās. Skatītājus iepriecināja arī sieviešu vokālais ansamblis no Andzeļiem un Ļena Afanasjeva no Šķeltovas, kura apsveica tautas nama kolektīvu ansambļa “Zvoņņica” uzdevumā. Bez šaubām, uzstājās arī saimnieki — folkloras kopa “Rauduveite” un līnijdeju kolektīvs. Bet Aivars Umbraško nodziedāja pašsacerētu dziesmu ģitāras pavadījumā.
Par lielu nožēlu svētku viesiem uz jubileju nevarēja ierasties Indras pagasta pārstāvji. Taču viņi neaizmirsa apsveikt Skaistas tautas namu, ar kuru viņus daudz kas saista: “60 gadi kultūras namam nemaz nav daudz. Taču tie paši 60 gadi pagasta kultūras dzīvei ir vesels laikmets.”
Kādi gan var būt svētki bez programmas “naglas”, bez “rozīnītes”, bez Skaistas vizītkartes. Gunepka Cibuļņeica, kura vienmēr ir gaidīta ikvienā pagasta un arī bijušā rajona pasākumos, pasniedza tautas nama vadītājai Romualdai Umbraško, šķiet, visoriģinālāko un visvajadzīgāko dāvanu — sauso “krīzes” pušķi: reizē ir gan skaisti, gan labu tēju pret gripu var uzvārīt, vispār pastāv daudz tā pielietojuma metožu! Bet tie skatītāji, kuriem todien īpaši palaimējās, saņēma no Gunepkas rokām “konfektīti” pret gripu, kas pagatavota no vietējā dabīgā produkta — ķiplokiem! “Rozīnīte” šajos svētkos bija devīga kā nekad, tāpēc nelielus suvenīrus saņēma gan vietējie pašdarbnieki, gan vadība un pat šoferi, kuri vadā viņus uz vieskoncer- tiem!
Dziesmu nomainīja deja, dejas — sirsnīgi apsveikuma vārdi. Draugi no tuviem un tāliem pagastiem novēlēja tautas namam, kā arī pašdarbības kolektīvu dalībniekiem izturību, neizsīkstošu radošu potenciālu, jaunas idejas un to sekmīgu realizēšanu dzīvē. Lielā jubileja kļuva par īstiem domubiedru kontaktēšanās svētkiem, draudzības svētkiem tiem radošiem cilvēkiem, kuriem nevar kļūt par šķērsli nedz ekonomiskā krīze, nedz administratīvi teritoriālā reforma, nedz nelabvēlīga demogrāfiskā situācija.
Jubilejas pasākums izskanēja. Priekšā gaida darba ikdiena, koncerti, mēģinājumi, jaunas idejas... Un vēl vismaz 60 gadi! Esmu pārliecināta, ka tā arī būs.
... Ja tautas nams dzīvo, ja uz šejieni nāk cilvēki, kurus vieno šī vieta, tas nozīmē, ka dzīvos arī pagasts! Varbūt tas skan naivi, taču es tam ticu.
Marina NIPĀNE
.jpg)
.jpg)
