Pirmssvētku pārdomas “Dievs, svētī Latviju!”

Nodoms patiešām ir labs, cildens, skaists un arī vajadzīgs. Un tomēr... Vai ar to spēsim atjaunot lepnumu par sevi, savu zemi un savu tautu? Vai spēsim atgūt zaudēto uzticību politiķiem un valsts vadītājiem? Vai spēsim atrisināt daudzās samilzušās problēmas? Diez vai! Kārļa Baumaņa lūgsna “Dievs, svētī Latviju!” mums taču ir tikai dziesma. Un tās plānotā kopdziedāšana — kārtējā akcija, tradīcija, pasākums.

Nesen LTV 100. panta diskusijā Saeimas eksspīkere Kreituses kundze nievājoši izteicās par lūgšanas nepieciešamību, varbūt pat īsti neapzinoties, cik sāpīgi aizskārusi to kristiešu jūtas, kuri savu dvēseles līdzsvaru un mieru uztur tieši caur lūgšanu. Pretēji profesores viedoklim ne mazums ticīgo uzskata, ka tieši lūgšanas ir tas spēks, kas nav ļāvis Latvijai pilnīgi bankrotēt, ka te nav bijis lielu asinsizliešanu, dabas katastrofu, citu lielu nelaimju. Tieši tāpēc tūkstoši ticīgo oktobrī iesaistījās nepārtrauktā Dieva pielūgsmē Vissvētākajā Sakramentā un aizlūgumos par Latviju katoļu dievnamos, lūdza Dievmātes aizbildniecību caur Rožukroni. Jau piecpadsmit gadus nemitējas Tautas Rožukronis, kad tūkstoši lūdzēju vienu stundu nedēļā, arī naktīs, stafetes veidā veltī Latvijai.

Kreituses kundzei, kā jau vēsturniecei, un citiem viņai līdzīgi domājošiem vajadzētu gan zināt, ka cauri gadsimtiem un laikmetiem tautas un valstis ir glābusi tieši uzticēšanās dievišķajai Providencei, kas vienmēr ietekmējusi vēstures gaitu. Un lūgšana ir tas spēks, kas palīdz sakārtot attiecības ar Dievu.

Atcerēsimies kaut vai Bībelē pravieša Jonas grāmatā aprakstītos laikus, kad ļauno darbu dēļ Dievs brīdināja: “Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!” (Jon 3,4) “Un kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos” (Jon 3,6) un pavēlēja to pašu darīt visiem cilvēkiem un pat lopiem — gavēt, piesaukt Dievu un ikvienam atgriezties “no sava ļaunā ceļa un no varas lietošanas” (Jon 3,8). Un Kungam kļuva žēl Ninives un Viņš to neiznīcināja. Esmu pārliecināta, ka arī mums tas līdzētu. Vai mazums ļaunu darbu esam pieļāvuši? Vai mēs veidojam savu dzīvi pēc likumiem, ko Dievs devis katra cilvēka sirdsapziņā un caur pravieti Mozu, — arī akmens plāksnēs? Mēs taču Dieva baušļus, šo vispilnīgāko likumu kodeksu, kāds vien pastāvējis virs zemes, mīdām kājām un savā muļķībā spriežam, ka ceļš uz laimi slēpjas Dieva likumu atmešanā. “Dari labu, bet izvairies no ļauna!”, “Nedari otram to, ko nevēlies, lai tev darītu!”. Mēs ik dienas pārkāpjam šos vispārpieņemtos principus, stādot personīgo “gudrību” pāri Dieva gudrībai. Pat tie, kuri uzskata sevi par ticīgajiem, vairs neatzīst Dievu par visaugstāko vērtību, līdz ar to, gribot negribot, sāk dievināt kādu no radītām lietām: naudu, varu, miesu, alkoholu, seksu vai kaut ko citu.

Mēs arvien retāk apzināmies, ka nemitīgi staigājam, strādājam, domājam, guļam un pat grēkojam Dieva acu priekšā, kurš visu redz, dzird, zina, kurš nepārtraukti mūs rada, uztur, atbalsta. Taču Dievs ciena cilvēka brīvību pat tad, ja tā ved viņu uz nelaimju bezdibeni. Viņam neatliek nekas cits, kā gaidīt pazudušo bērnu palīgā saucienus, ja vien šādi saucieni atskanēs. Vai ne mums Svētie Raksti adresē šos šokējošos vārdus par mūsu muļķību: “Neprātīgais saka savā sirdī: ”Dieva nav [..] Dievs raugās no debesīm..., vai tad tie, kas dara ļaunu, nenāks pie saprāta, kas aprij manu tautu, kas ēd to kā maizi un nepiesauc Kungu?” (Ps 52, 2-5).

Pietiek paanalizēt statistikas datus, paskatīties LNT raidījumu “Degpunktā”, noklausīties ikdienas ziņas, parunāties ar dažādiem cilvēkiem, lai saprastu, cik ļoti mēs esam nomaldījušies no Dieva ceļiem, cik izkropļota kļuvusi mūsu sirdsapziņa, cik lielā mērā mūsos ir izdzēsta robeža starp labo un ļauno. Korupcija, alkatība, zagšana, kukuļošana, vardarbība, skaudība, naids, atriebības kāre, apmelošana, aborti, prostitūcija, azartspēles, pašnāvības, alkoholisms, narkomānija — šīs un citas par pierastām kļuvušās parādības degradē mūsu sabiedrību, liecina par valdošo morālo pagrimumu. Mēs citus cilvēkus vērtējam vairs nevis pēc godīguma, citām tikumiskajām vērtībām, labajiem darbiem, bet gan pēc apģērba, mašīnas, mājas, maciņa biezuma. Mēs aizmirstam, ka neviens, izmantojot kukuli, netiks debesīs. Nekāda vara un augsts amats nespēs iespaidot vienīgo solīdo “firmu”, kura saucas “nāve”. Un pestīšanu nevarēs nopirkt ne par kādiem miljoniem, bet tikai ar godīgumu un tuvākmīlestību.

Kardināls Jānis Pujats 5. novembrī ekumeniskajā dievkalpojumā atzīmēja, ka arī kristiešiem jāveic iekšējā šķīstīšanās, jo Dievs uzklausa nevis naida, dusmu, citāda ļaunuma pārņemtos, bet gan tikai salauztas, nožēlas pilnas sirdis. Savukārt Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis ir pārliecināts, ka vislielākā krīze var izvērsties par vislielāko svētību caur stipru ticību un paļāvību uz Dievu, caur garīgo atdzimšanu.

Ļoti daudziem mūsdienu dižķibeles problēmas kļuvušas tik nepanesamas, ka pat pieskaršanās tām izsauc stindzinošu sāpju kliedzienu. Bezdibenis starp bagāto un nabago, veselo un slimo, sabiedrības eliti un mazo cilvēciņu ir nepārvarams šķērslis, kas padara neiespējamu siržu sastapšanos, savstarpējo sapratni un uzticēšanos. Dažādas politiskās diskusijas, viedokļu dueļi, pārgudrie spriedelējumi, tukšie solījumi, kam neseko konkrēta saprātīga rīcība, tautai jau ir, kā saka, “līdz kaklam”. Un tomēr mēs nedrīkstam izsamist, zaudēt cerību. Latvija ir mūsu dzimtene. Un dzimtene katram ir viena. Priecāsimies un pateiksimies Dievam par to, kas mums ir. Atcerēsimies, ka ne tas ir laimīgs, kam ir daudz, bet gan tas, kam maz vajag. Ieklausīsimies Dieva aicinājumā: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kurš tevi ir izvedis no nebrīves nama”. Stipri ticēsim, ka Viņš ir mūsu miers, prieks, spēks, ceļš, patiesība un dzīvība. Un ka Dievam nekas nav neiespējams. Tikai ar paļāvību un no tīras sirds mums visiem jālūdz: “Dievs, svētī Latviju!”

Genovefa KALVIŠA