Ārpus atkarības no valstī esošās politiskās iekārtas, ekonomiskās situācijas, ārpus atkarības no laika un telpas jēdzieniem bērni vienmēr bija, ir un būs mūsu galvenā bagātība, bet vēl — galvenais devums nākotnē. Kāda būs mūsu rītdiena, tas visā pilnībā ir atkarīgs no tā, par kādiem cilvēkiem mēs izaudzināsim tagadējos bērnus un pusaudžus. To ir svarīgi atcerēties.
Starp citu, svarīgāks acīmredzot ir kas cits: tas, ka viņiem vienkārši vajadzīga mūsu mīlestība, atbalsts un sapratne, bez jebkādiem nosacījumiem un atrunām. Taču pašlaik izveidojusies paradoksāla situācija: tie, kurus mēs paši izvirzījām aizstāvēt cilvēka (gan lielā, gan mazā) tiesības, izrāda vienaldzību, pasivitāti, viņiem nerūp bērni, cilvēku likteņi, dzīvības.
Ivans Maslovs, BSRC “Mūsmājas” direktors: “Problēmas būtība ir tāda, ka no mūsu centra pakalpojumiem nolēma atteikties Dagdas un Aglonas novads. Pat nevis nolēma, bet jau atteicās. Cik man ir zināms, šis jautājums viņiem atrisināts. Nesen tikās Krāslavas rajona teritorijā izveidoto novadu vadītāji. Lai kā mūsu mērs Upenieka kungs un Aišpura kungs, kurš pārstāvēja rajona padomi, centās pierunāt klātesošos uzklausīt arī manus argumentus kā personas, kura ir ieinteresēta šajā jautājumā, viss izrādījās bez sekmēm. Respektīvi, mūsu iestāde drīzumā zaudēs 22 bērnus: 18 no Dagdas novada, 1 — no jau tagad Aglonas novada Grāveru, 3 — no Kastuļinas pagasta. Septiņi no viņiem vēl nav sasnieguši skolas vecumu. Šobrīd mūsu iestādē dzīvo 43 dažāda vecuma bērni. Drīz paliks mazāk nekā puse.
Dagdas vadība apgalvo, ka uzturēt vienu bērnu mēnesī viņi varēšot par 50 latiem. Taču tas ir absurds! Mūsu centrā cena — 350 latu — ir viena no viszemākajām valstī. Turklāt šajā summā ietilpst viss: apkure, ēkas uzturēšana, algas, ēdināšana, apģērba iegāde u. c. Ja izdotos sēsties pie sarunu galda ar kaimiņu pašvaldību pārstāvjiem, apspriest problēmu visos punktos, iespējams, izdotos atrast paņēmienus, kā iegūt papildu ekonomiju. Es jau iepriekš biju sagatavojis vairākus tāmju variantus. Taču dialogs neizdevās...
Centram un visiem tajā palikušajiem audzēkņiem nākamgad visdrīzāk nāksies pārcelties uz citām telpām. Kā visiespējamākais variants tiek nosaukts viens internāta stāvs Krāslavas pamatskolā. Tagadējos sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos tas, bez šaubām, palīdzēs būtiski samazināt centra izdevumus, jo lielās ēkas uzturēšana prasīja milzu līdzekļus. Kas sakāms par centra darbiniekiem aprēķināmajām algām, tad tās nekad nebija lielas. Audzinātāji, pedagogi un viss personāls vienmēr saņēma visai pieticīgu atalgojumu, kaut arī mūsu centrā ir 40 stundu darba nedēļa, bet skolotāji vispārizglītojošajā skolā strādā vidēji 21 stundu. Piekrītiet man, starpība ir jūtama. Taču audzēkņu skaita samazinājums un budžeta apcirpšana veicinās to, ka atlaišana kļūs neizbēgama arī pie mums — nāksies samazināt štatus. Šis jautājums jau tika apspriests ar mūsu pašvaldības vadību: paliks direktors, kurš pildīs visas sociālā darba funkcijas, sociālā pedagoga un sekretāra pienākumus; psihologs uz pusslodzi, sociālais rehabilitologs, audzinātājs un pedagogs, kā arī trīs nakts un viena dienas auklīte. Ļoti žēl, ka šodien neviens no varasvīriem, samazinot darba vietu skaitu un atstājot cilvēkus bez eksistences līdzekļiem, nedomā par to, ka kādreiz viņi paši noteica prasības par otrās un pat trešās augstākās izglītības iegūšanu. Centrā darbinieki visu laiku studēja, paaugstināja kvalifikāciju utt. Starp citu, augstākās izglītības pirmā pakāpe ir praktiski katram no viņiem. Bet tagad cilvēki ir spiesti palikt bešā...
Dabiski, ka jāpārceļas vēl līdz jaunā gada sākumam, jo līdz janvārim mums ir viens budžets, bet ar jauno gadu — jau cits. Taču kaimiņu novadu vadība klusē. Es palūdzu mēru noregulēt mūsu jautājumu tādējādi, lai laika posmā no 22. līdz 24. novembrim bērni tiktu pārvietoti uz jauno dzīves vietu, jo mūsu iestādes pārcelšana nav vienas dienas jautājums. Es, protams, pārskaitīšu naudu to uzturēšanai, kuri “Mūsmājās” vairs nedzīvos. Taču man pat nav norādīts konts, kurā jāpārskaita nauda. Taču, vai zināt, visbriesmīgākais pat nav šī pārvākšanās un, lai cik dīvaini, arī ne bezdarba problēma. Mums nav nekādu pretenziju pret mūsu pašvaldību. Tās vadītājs Gunārs Upenieks toreiz, kad tika radīta mūsu iestāde, strādāja rajona padomē un rūpējās par mums. Taču pašlaik jautājums ir par finansēm, un neko te nepadarīsi. Nedz mūsu iestādes statuss, nedz funkcijas nemainīsies, bet bāze būs cita.
Briesmīgs ir kas cits — vienaldzība pret bērnu likteņiem. Ja jau reforma bija neizbēgama, tad kāpēc nevarēja padomāt par bērniem iepriekš — tajā brīdī, kad cilvēki nāca pie varas. Esmu pārliecināts, ka stāvoklis nebūtu tik kritisks, ja, piemēram, sociālie darbinieki, pedagogi, psihologi, kuri pārstāv Aglonas un Dagdas pašvaldību, kaut vai no vasaras vidus sāktu strādāt ar šiem bērniem, morāli sagatavotu viņus pārcelšanai, paskaidrotu. Taču tikties ar mani nesen izteica vēlēšanos tikai bāriņtiesas pārstāve no Konstantinovas pagasta. Pārējie klusē.
No tā, ko tagad runā (šodien es varu operēt tikai ar to, ko runā, jo nekādu oficiālu informāciju no kaimiņu pašvaldībām es ne-esmu saņēmis), visus bērnus, kuri tiks paņemti no mums, Dagda taisās sūtīt uz Aleksandrovas speciālo internātpamatskolu. Taču šī mācību iestāde, teiksim atklāti, domāta bērniem ar dažām psihes īpatnībām. Bet ko darīt tur tiem, kuriem ar psihi viss ir kārtībā? Par ko pārvērtīsies viņi? Jā, mūsu centrā dzīvo dažādi bērni, starp viņiem ir arī tādi, kuriem nepieciešama īpaša pieeja. Taču lielākoties tie ir gudri, saprātīgi bērni. Kas viņus gaida tādā iestādē?
Pusei mūsu audzēkņu jau bija aizbildņi. Un bērni pēc kāda laika tika sūtīti atpakaļ. Tā nodarot bērniem, kurus tāpat dzīve nav lutinājusi, smagu garīgo traumu. Es saprotu, ka starp viņiem ir sarežģīti bērni. Taču nevienam nav tiesību rīkoties ar viņiem kā ar nedzīvām būtnēm. Maz kuru šodien interesē tas, ka tādā veidā bērnam tiek nodarīta milzīga psiholoģiskā trauma. Vai zināt, pavisam nesen analoģiska reorganizācija, pārvietojot bērnus no vienas patversmes uz otru, tika veikta Rēzeknē. Un kāds bija iznākums? Šobrīd ļoti augsts procents audzēkņu atrodas slimnīcas psihoneiroloģiskajā nodaļā. Kas būs pie mums, pat bail domāt. Daudzi bērni taču nodzīvojuši Krāslavas centrā 5 - 10 gadus. Šī iestāde viņiem kļuvusi par mājām. Turklāt pie mums ir audzēkņi ar sarežģītu raksturu, problemātisku uzvedību. Nu jau daudzus gadus mēs centāmies nodibināt ar viņiem uzticības pilnas attiecības, lai bērns zinātu: ir cilvēki, pie kuriem viņš vienmēr var vērsties pēc padoma, lūgt palīdzību. Diemžēl šodien nevienu tas neuztrauc.
Piedzīvojuši šādu attieksmi no pieaugušo puses, šie bērni labākajā gadījumā kļūs par ciniķiem. Kā var justies cilvēks, kurš jau tik agrā vecumā apzinās, ka pieaugušajiem viņš kļuvis tikai par maiņas monētu? Un pēc tam mēs brīnāmies, ka ar katru gadu mūsu pusaudži kļūst aizvien nevaldāmāki, intelekta līmenis krasi pazeminās! Tajā pašā laikā radīt augsti attīstītu sabiedrību mēs cenšamies valsts līmenī. Šķiet, ka daži pieaugušie sākuši aizmirst, ka bērni ir mūsu nākotne, jo tādu iestāžu kā mūsu audzēkņi lielākoties paliks dzīvot Latvijā. Cik man ir zināms, uz ārzemēm aizbrauca tikai ceturtā daļa mūsu bērnu. Taču pēc šādas reformas, pēc šādas attieksmes, es domāju, ka valsti pametīs krietni lielāks viņu skaits.”
Dialogs aci pret aci neizdevās... Bet varbūt cilvēki, kuri pārstāv Dagdas un Aglonas novada intereses šajā jautājumā, kaut vai laikraksta slejās sniegs Maslova kungam atbildes uz visiem viņa jautājumiem? Vai arī kāds komentēs situāciju, paskaidros, iesniegs savu versiju? Mēs gaidīsim.
Marina NIPĀNE
.jpg)
.jpg)
