Feldšerīt, vai drīkst?!

Dārzs, lopi, kūts, liela Līvānu māja un viss, kas ar to saistīts, neļauj palēnināt ikdienas soli. Anna tagad katru rītu ceļas un steidz apdarīt neatliekamos darbus. Kamēr Anna strādāja par feldšeri, piemājas un lauku darbi palika otrajā plānā. Tagad saimniece steidz atgūt nokavēto.

Mani Anna Ozoliņa pazīst jau kopš manas piedzimšanas. Es par viņu, savukārt, esmu daudz dzirdējusi, bet, var teikt, ka praktiski nepazīstu nemaz. Atceros tikai medpunkta Anniņas smaidīgo seju, kad visa klase stāvējām rindā, lai saņemtu obligāto poti. Man toreiz bija tikai kādi astoņi vai deviņi gadi.

Tāpēc tagad, kad Annai Ozoliņai ir vairāk brīva laika, nolēmu iepazīties un uzzināt par viņu vairāk.

— Kā izdomājāt saistīt savu dzīvi ar feldšeres profesiju?

Kad pabeidzu vidusskolu, viens no skolotājiem manam tēvam teica, lai sūtot mani mācīties medicīnu, jo man esot atbilstošs raksturs. Tā es un vēl viena meitene no skolas devāmies uz Daugavpils medicīnas skolu.

— Vai nebija bail mācīties par mediķi?

Toreiz vēl nebija izpratnes par šo profesiju, jo mājās nebija nedz televizora, nedz radio, arī avīzes neabonēja, tāpēc arī neko daudz par šo darbu nezināju. Medicīnas skolā nomācījos divus ar pusi gadus un devos strādāt.

— Sanāk, ka Jums bija kādi 19 vai 20 gadi, kad sākāt strādāt par feldšeri?

Kad sāku strādāt, man bija 21 gads. Bail nemaz nebija. Bija izteikta atbildības sajūta. Tagad, kad tik daudz ir piedzīvots, gan iedomājos, ka pie jaunas dakterītes būtu bail iet ārstēties.

Savas pirmās darba gaitas uzsāku Šķipu feldšeru punktā 1968. gada 1. aprīlī. Toreiz par galveno ārstu Krāslavas slimnīcā strādāja dakteris Rundzāns. Šķipu medpunkts atradās Dzalbu sādžā — 4 km attālumā no kolhoza “Sīvers” un ciema padomes centra. Medicīniskais darbs bija ļoti ielaists, jo pēdējos gados bieži mainījās feldšeri. Neviens negribēja tur strādāt sakarā ar sliktajiem dzīves un darba apstākļiem. Medpunkts atradās vecā koka mājā ar krāsns apkuri, nebija telefonizēts, sen neremontēts. Telefons atradās tikai vietējā pasta nodaļā, kuras darba grafiks bija tikai līdz pulksten 15.00, arī kolhoza kantorī bija vēl viens telefons.

Ceļi bija slikti, grūti izbraucami, nebija remontēti. Medpunkts apkalpoja 22 diezgan apdzīvotas sādžas apmēram 15 km rādiusā. Kolhoza vadība tajos laikos mediķu vajadzībām transportu neiedalīja. Kolhozā bija tikai sma-gās automašīnas un “gaziks”, kurā vizinājās pats kolhoza priekšsēdētājs. Pie slimniekiem vizītēs parasti aizveda brigadieri vai fermu strādnieki, kuriem bija zirgu pajūgi. Pie bērniem patronāžās vienmēr vajadzēja iet kājām. Bieži nācās palikt pie slimnieka pa nakti, jo nebija, ar ko atbraukt atpakaļ.

— Man ir zināms, ka Jūs kādu laiku strādājāt kopā ar manu vecmāmiņu Janīnu Stepiņu. Viņa bija sanitāre Šķipos.

Jā, sanitārīte Janīna Stepiņa ļoti daudz palīdzēja pirmajos darba gados. Viņa Šķipu medpunktā strādāja no tā dibināšanas. Vēlāk viņa nopirka moto-ciklu “Minsk” un pati mani aizveda izsaukumos pie slimniekiem vai vizītēs pie bērniem. Dažreiz, braucot pa sliktajiem lauku ceļiem, gadījās apgāzties ar visu motociklu. Līdzi paņemtās šļirces izkrita un saplīsa, tabletes izbira. Toreiz izmantojām stikla šļirces, kuras pirms katras lietošanas bija kārtīgi jānovāra. Tagad ir pieejamas vienreizējās lietošanas šļirces. Nav jātērē laiks šļirču novārīšanai.

Sanitārīte Janīna pazina praktiski visus ciemu iedzīvotājus un zināja, kur kurš dzīvo. Tas bija liels atbalsts manā darbā. Bet nu jau viņa priekšlaicīgi aizgājusi aizsaulē.

— Kādi sarežģījumi radās darbā? Cik man ir priekšstats, tad feldšeres darbs nav viegls.

Tā kā medicīnas darbs bija ļoti ielaists, bija ļoti daudz ielaistu onkoloģisko saslimšanas gadījumu. Atceros, ka no ielaistām onkoloģiskajām saslimšanām pirmajos mana darba gados aizgāja mūžībā jaunas sievietes, nesasniegušas pensijas vecumu (toreiz pensijas vecums bija 55 gadi — aut.). Nācās pieņemt daudzas dzemdības mājās, jo ne visas grūtnieces sastāvēja uzskaitē sieviešu konsultācijās, turklāt naktīs telefons nebija gandrīz sasniedzams. Pavisam esmu pieņēmusi 9 dzemdības mājās, no tām divas dvīņu dzemdības, kuras noritēja sarežģītāk. Abās dvīņu dzemdībās nācās saukt palīgā dakterīti Dančenko, kurai nesen tika svinēta apaļa dzīves jubileja. Visi bērni ir izauguši veseli, un viena no dvīnītēm tagad strādā par medmāsu Krāslavas zobārstniecības kabinetā.

Tajos gados ģimenēs parasti bija daudz bērnu. Bērni slimoja ar masalām, jo pretmasalu vakcinācija vēl nebija ieviesta. Tā kā šī slimība ir lipīga, tad, saslimstot vienam bērnam ģimenē, noteikti saslima arī visi pārējie. Beigās bija jāārstē visa ģimene uzreiz. Darba bija daudz.

Pakāpeniski darba apstākļi uzlabojās. Pēc diviem gadiem medpunkts tika telefonizēts, pašā medpunktā tika veikts kosmētiskais remonts. Tika ieviestas obligātās profilaktiskās apskates, kuras cilvēki labprāt apmeklēja. Notika dispanserizācija — uzskaitē bija hronisko saslimšanu pacienti. Viņus vairākas reizes gadā aicināja uz pārbaudēm. Uzlabojās medicīniskais darbs. Visu atceroties, gribu pateikt, ka strādāt bija ļoti interesanti, ka darbs, ko darīju, bija ļoti vajadzīgs un man tas neizsakāmi patika. Biju laimīga, ka kādam varēju palīdzēt. Darba apstākļi tajos laikos nemaz nešķita tik grūti. Arī tagad, kad esmu pelnītā atpūtā, iedzīvotāji šad tad vēršas pēc padoma medicīnas jautājumos personiski vai pa telefonu.

— Šķipu medpunktā strādājāt tikai savas darba prakses sākumā?

Šķipu medpunktā par vadītāju nostrādāju 15 gadus.

Sakarā ar kolhoza un ciema padomes reorganizāciju tika izveidota padomju saimniecība “Sīvers” ar centru Aulejā. Arī Šķipu medpunkts tika pievienots Aulejas feldšeru punktam. Aulejā medpunktā nostrādāju 26 gadus. Darba apstākļi bija daudz labāki nekā iepriekš. Aulejas medpunktā bijām divas feldšeres: es un Leontīna Dzalbe. Darbu sadalījām — Leontīna uzņēmās pieaugušo ārstēšanu, bet es — bērnu. Vizītēm pie bērniem, kā arī izsaukumiem pie slimniekiem vienmēr tika iedalīts transports. Sevišķa pateicība pagasta priekšsēdētājam Aivaram Umbraško, kurš ļoti atbalstīja mediķu darbu, kā arī neatkarīgi no aizņemtības savā tiešajā darbā daudzreiz pats sēdās pie automašīnas stūres un aizvizināja izsaukumā pie slimnieka mājās.

— Kā jūtaties, būdama pensijā?

Sākumā bija nedaudz nepierasti. Katru rītu ceļoties domā, ka ātrāk jāsteidzas uz darbu. Bet tagad ir citādākas rūpes. Tomēr katru rītu ceļos agri.

— Pieradums?

Nē, jo pēc dabas esmu cīrulis.

Vēl ar avīzes starpniecību, kaut arī ar nokavēšanos, sirsnīgi sveicu no sevis un bijušo pacientu vārdā dakterīti Valentīnu Dančenko lielajā jubilejā. Lai viņai stipra veselība!

Anna Ozoliņa PSRS laikos ir saņēmusi vairākus goda rakstus un atzinības par panākumiem iedzīvotāju veselības uzraudzībā. Pirmās un otrās vietas PSRS rīkotajās medicīnas dienās. Ir arī līdzdarbojusies Medicīnas muzeja rīkotajā izstādē, kurā bija apskatāmi senos laikos medicīnā izmantotie instrumenti un palīgrīki, kā, piemēram, koka vannītes “muļdeņis” zīdaiņu mazgāšanai. Neatkarīgās Latvijas laikos Anna Ozoliņa bijusi tikpat aktīva — regulāri apmeklējusi dažādus kursus medicīnas darbiniekiem, lai paaugstinātu kvalifikāciju un sekotu līdzi izmaiņām medicīnas jomā.

Anna dzīvo kopā ar vīru Pēteri. Vīrs ir kaislīgs mednieks un makšķernieks. Meita Sarmīte strādā par Latvijas investīciju attīstības aģentūras pārstāvniecības vadītāju Vācijā. Savas mātes 60. dzimšanas dienā viņa uzdāvināja braucienu uz Hamburgu. Nedēļas laikā Anna Ozoliņa kopā ar meitu un viņas paziņu apskatīja praktiski visu Vācijas pilsētu. Bija aizbraukušas arī uz dažām citām. Kā atzīst pati Anna, tad Hamburgas arhitektūra ir gluži tāda pati kā Vecrīgā, tikai lielākos mērogos. Arhitekts ir bijis viens un tas pats. Hamburga ir ļoti skaista un sakopta pilsēta. Janvāra beigās, tad, kad Anna Ozoliņa viesojās Hamburgā, tur ārā bija diezgan silti, uz ielām zaļoja lielos puķupodos iestādītie koki un uz balkoniem ziedēja puķes. Kaut arī pilsēta ir liela, tā pārsteidza ar savu klusumu. Mājas ir apdzīvotas, bet pašus iedzīvotājus, kad viņi atstāj savus mitekļus vai atgriežas mājās, nemana. Visi ir ļoti kulturāli. Vāciešu izteiktā mentalitāte liek viņiem būt diskrētiem un neapgrūtināt kaimiņus ar savām problēmām, pat ar savu klātbūtni. Par kaimiņu esamību liek nojaust vienīgi pagalmā speciālā novietnē divriteņi, kuri atšķirībā no Latvijā redzamajiem nav pieķēdēti.

* * *

Aulejas pagasts ir samērā neliels, tāpēc cits citu iedzīvotāji labi pazīst. Labi pazīst Annu Ozoliņu arī viņas kolēģi un darba biedri — tie cilvēki, ar kuriem Anna tikās ik dienu. Tāpēc devos pie Aulejas pagasta pārvaldes izpilddirektora vietas izpildītāja Aivara Umbraško un feldšeres Leontīnas Dzalbes, lai noskaidrotu, kāda Anna ir kā kolēģe un cilvēks, jo pati Anna Ozoliņa ir diezgan kautrīga un ārkārtīgi pieticīga, kad runa ir par viņu pašu, nevis feldšeres darbu.

Aivars Umbraško:

“Kad Anna Ozoliņa devās pensijā, sarīkojām viņai nelielu pagasta kolektīva atvadu ballīti. Uzdāvinājām Annai atpūtas zvilni, lai, esot pelnītajā atpūtā, varētu nedaudz arī atpūsties.

Anna aizgāja pensijā, jo šobrīd likumdošana ir tāda, ka strādājošajiem pensionāriem tiek atskaitīti 70% no pensijas. Tas nebūtu godīgi attiecībā pret pašu Annu, kura sāka strādāt savā profesijā uzreiz pēc skolas absolvēšanas un nostrādāja visu savu dzīvi, vairāk kā 40 gadus.

Zināmā mērā ar Annas aiziešanu pensijā pagasts ir zaudējis speciālistu ar lielu pieredzi. Anna strādāja ar bērniem, un viņas pieredzes bagāža ir neatsverama. Aizejot pie Annas uz konsultāciju, viņai vienmēr bija zināms problēmas risinājums vai ieteikums slimības profilaksei. Viņa spēja izprast ne tikai pacientu slimību, bet arī finansiālās iespējas. Arī spēja orientēties medikamentu plašajā klāstā ir pārsteidzoša. Zāļu ir daudz, un tās ir dažādas, arī cena katrai ir citādāka. Atrast efektīvas zāles par pieņemamu cenu ir samērā sarežģīts uzdevums. Ne katrs pagasta iedzīvotājs var atļauties dārgus medikamentus. Un ne vienmēr dārgākais ir arī labākais.

Anna pēc dabas ir holēriķis. Tam ir savi plusi un arī mīnusi. Viņa nekad nekautrējās pateikt visu, ko domā, varēja pateikt arī kādu skaļāku vārdu, bet tikpat ātri arī aizmirst negācijas. Jāatzīst, ka dažos gadījumos šāds piegājiens ir vajadzīgs. Pacients atnāk pie ārsta, lai izārstētos. Un, lai veiksmīgi izārstētos, jāievēro ārsta norādījumi. Ir bijuši pacienti, kuri neievēroja daktera norādījumus un atkal saslima. Tādos gadījumos Anna varēja pacientu arī norāt. Ārsts ir ne tikai tas, kurš ārstē, viņš arī iesaka profilaktiskos pasākumus, lai pacients turpmāk neslimotu. Ir teiciens, ka, lai nesaslimtu ir vajadzīgs 1g profilakses, bet, lai izārstētos — 1kg ārstēšanas.”

— Vai Jūs bijāt pazīstami ar Annu arī tad, kad viņa strādāja Šķipu medpunktā?

Jā, esmu viens no tiem bērniem, kurus Anna ārstējot ir “izauklējusi” no pašas bērnības. Jāpiemetina, ka mūsdienās jaundzimušos bērniņus feldšerei, tā teikt, tikai jāatrāda pēc pāris dienām, uzaicinot pagasta feldšeri mājas vizītē. Agrāk bija nedaudz citādāk. Tad, kad piedzimu es, tas bija 1972. gadā, feldšerei noteikti bija jābūt klāt, izņemot bērnu no dzemdību nama. Iznāk tā, ka Anna visus aulejiešus pazīst jau no autiņiem. Sava darba stāža laikā viņa paspēja izauklēt trīs paaudzes.
Annai, manuprāt, ir ļoti laba atmiņa. Viņa atceras pat kurš kurā gadā un datumā ir dzimis. Paskatoties uz pacientu, viņai nav pat jāielūkojas slimības vēsturē un nav jājautā, ar ko slimojuši vecāki. Viņa zina praktiski visu slimības vēsturi ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem, jo Anna ir rūpējusies arī par bērnu vecāku veselību viņu bērnībā. Dažreiz bija tā, ka pacients nepaspēja pārkāpt pāri medpunkta slieksnim, kad Anna jau zināja, pēc kādām zālēm pacients ir atnācis. Tā biežāk bija ar hroniskajiem slimniekiem, kuriem ik pa laikam jāatjauno zāļu receptes.

Anna pārcēlās strādāt uz Auleju 1983. gadā. Tolaik medpunkts bija ierīkots privātā mājā, kura līdz mūsdienām vairs nav saglabājusies. 1988. gadā tika uzcelta esošā pagastmāja, uz kurieni pārbrauca arī medpunkts.

Ar Annu vienā darba kolektīvā ir sanācis nostrādāt pēdējos 11 gadus. Šajos kopdarba gados esmu novērojis, ka Annai bijis ne mazums sarežģītu situāciju darba praksē, kurus viņa veiksmīgi ir atrisinājusi. Esmu par to viņai pateicīgs ne tikai kā pagasta vadītājs, bet arī kā aulejietis un pacients. Paldies Annai par pacietību un izturību! Viņa viennozīmīgi ir cilvēks, kurš ir veltījis visu savu dzīvi citu ārstēšanai, un noteikti cilvēks, kurš bija savā vietā. Feldšeres vienmēr ir strādājušas ar visu atbildības sajūtu.

Leontīna Dzalbe:

”Anna medicīnas jomā sāka strādāt 1968. gadā, bet es 1969. gadā. Tikai viņa strādāja Dzalbos, es — Aulejā.
Anna darbam atdeva visu sevi. Kad Anna atnāca strādāt uz Auleju, nebija nekādu problēmu ar viņu sastrādāties. Ar viņu ir viegli strādāt. Veiksmīgi sadalījām pienākumus.”

— Kā ir strādāt tagad?

Tagad ar katru gadu iedzīvotāju kļūst aizvien mazāk. Bērnu arī ir maz. Skolā šogad mācās 27 bērni, neskaitot sagatavošanas grupiņu. Sagatavošanas grupiņā ir 10 bērnu. Agrāk Aulejas pagastā bija par kādiem 150 cilvēkiem vairāk nekā tagad.
Tā kā agrāk bija vairāk bērnu un pieaugušo, tad arī darba bija vairāk. Tagad — mazāk. Divām feldšerēm šeit nepietiek darba. Annas darba stāžs un vecums atļāva viņai doties pensijā, ko viņa arī izvēlējās.

Ar Annu esam bijušas ne tikai darba biedrenes, bet arī tagad esam kaimiņienes. Varu droši apgalvot, ka Anna ir atsaucīga, dāsna un pretimnākoša.”

Ilona STEPIŅA