Pārdomas par Z. Liepiņa izrādi “Vadonis”

Skolā nu jau sen ir izveidojusies brīnišķīga tradīcija — braucieni uz teātra izrādēm. Mācību gada laikā mēs vienu vai divas reizes dodamies uz Rīgu, lai baudītu mākslu Nacionālajā vai Dailes teātrī. Arī šī gada rudens nebija izņēmums.

Skolotāji, kas mums ir radoši un ļoti aktīvi, piedāvāja aizbraukt uz Z. Liepiņa muzikālo izrādi “Vadonis”, kas notika Latvijas Nacionālajā teātrī. Sākumā lielas atsaucības nebija. Kaut arī man personīgi patīk apmeklēt teātri, šoreiz ideja nešķita diezin cik vilinoša. Bet, pateicoties pedagogu aizrautībai, entuziasmam un spējai pārliecināt, galu galā mēs, 32 Krāslavas Valsts ģimnāzijas skolēni un 2 pamatskolas skolēni, kā arī skolotāji (gan mūsu, gan citu skolu), 22. oktobrī jau sēdējām autobusā un bijām gatavi jaunam, patīkamam piedzīvojumam. Divas stundas brīvā laika, kas bija atvēlētas rudenīgās lielpilsētas apskatei, bija paskrējušas nemanot, un nu visi sanācām iekšā Nacionālā teātra telpās. “Visi”, šķiet, pareizi lietots vārds, jo kas tikai nenāca iekšā — pusmūža kungi un viņu dāmas, jaunieši un skolēni. Beidzot atskanēja trešais zvans, tika aizvērtas durvis, aprima balsis un čuksti, nodzisa gaisma un atvērās sarkanais priekškars…

… Pie galda sēž mazs puisēns linu krāsas matiem.
“Kārli, saki nu lūgšanu,” pienāk māte.
“Es, mammīt, bez grāmatas nevarēšu,” mazais taisnojas.
“Saki vien saviem vārdiem,” māte viņu iedrošina.

Mazais puisēns pagriežas pret zeltītajiem gaismas stariem un dzied. Tas ir Ulmanis. Šodien tie nav prožektori — tā saule. Un šķiet, ka skatītāju zēnam priekšā arī nav. Viss notiek pa īstam, un mēs, krēslos sēdošie, aizturam elpu un vērojam uz skatuves notiekošo it kā pa logu vai durvju spraugu.

Pašā skatuves priekšā, drūmā tumsā tīts, sēž sirms vīrs. Arī tas ir Ulmanis, kas atminas visu savu dzīvi, vērodams to kā filmu, un runājas ar māti, kuras nu jau vairs nav. Viņa atnāk pie sava Kārļa, lai pateiktu to, ko savas dzīves laikā nepaguva. Mēs, skatītāji, redzējām visu — Kārļa Ulmaņa apņēmību dibināt vienotu, neatkarīgu valsti ar savu tautu un valodu. Redzējām viņa kritienus, kad Kārlis Ulmanis tika apcietināts par piedalīšanos revolūcijā, kā izceļoja uz ASV, kur nebija neviena latviski runājošā. Redzējām viņa kāpumus, kad tauta tiecās pēc viņa, Latvijas ceturtā prezidenta, redzējām, kā tiek pasludināta Latvijas valsts. Mēs arī redzējām, kā novīst Kārļa un Vizbulītes mīlestība, kas bija tik skaisti uzplaukusi skolas gadu laikā un nosalusi līdz ar Ulmaņa aizņemtību Latvijas dēļ. Mēs redzējām, izjutām un sapratām visu… Katrs pa savam, bet vienoti par Latviju…

Aizveras sarkanais priekškars, lēnām skatītāju ložās ieslēdzas lielā gaisma. Pāri visai zālei šalc aplausu jūra. Beigas.
Vai tiešām viss? Vai viena dzīve ir tik īsa kā izrāde? Vai tā ir aplausu un ovāciju vērta? Ulmaņa dzīve ir. Viņš bija darījis daudz, lai pastāvētu mūsu suverēnā valsts — domāja, pierādīja, darīja, īstenoja… Un ļoti mīlēja savu tautu, valodu un savu Latviju.
Kārlis Ulmanis ir aizgājis, Latvija palikusi. Bet kāda tā ir? Vai šai valstij vēl būs spoža nākotne?
Dievs, svētī mūsu zemi — Latviju! Lai tā zeļ un aug, lai mēs augam tai līdz!

Paldies mūsu skolotājiem par piedāvātajām iespējām redzēt, dzirdēt, sajūsmināties un domāt, kā arī liela pateicība šoferim Glaudānam, kas kā vienmēr bija saprotošs, pacietīgs un atsaucīgs.

Anita RIHLICKA, Krāslavas Valsts ģimnāzijas 11. klases skolniece