Soli pa solim... līdz pansionātam

Pabeidza celtniecības skolu, nokārtoja šofera tiesības un tika iesaukts dienestā Padomju armijā. Apbalvots ar divām medaļām: “Darba veterāns” un PSRS medaļu, kas veltīta uzvaras pār Vāciju 20. gadadienai. Lepojas, ka savā mūžā nekad nav nonācis milicijā un nekad nav izdarījis militārus pārkāpumus dienesta laikā un nonācis virssardzē.

Pēteris dienēja Padomju karaspēka grupā Vācijā no 1958. līdz 1965. gadam. Pēc astoņiem dienesta gadiem demobilizējās, pabeidza tehniskās jaunrades institūtu, sāka strādāt.

“Rīgas autokombinātā Nr. 2. nostrādāju ilgi — 23 gadus,” Pēteris dalās atmiņās. “Sāku ar vienkāršu automehāniķi, tad kļuvu par maiņas priekšnieku un uzkāpu pa karjeras kāpnēm līdz centrālās remonta pārvaldes priekšniekam. Latvijā nomainījās vara, dēls atgriezās no armijas, atdevu viņam savu vietu, bet pats pārgāju strādāt uz tehniskās palīdzības automašīnas, pamazām sāku kāpt lejup, līdz no autokombināta nācās aiziet, jo vairs nebija darba. Vēl strādājot autokombinātā, paralēli piestrādāju kā mācību braukšanas instruktors autoskolā. Bet 57 gadu vecumā kļuvu bezdarbnieks, līdz pensijai bija jāgaida trīs gadi. Vēlāk darbu atradu kādā būvuzņēmumā, bet pensija sanāca pavisam maza — 48 lati. Tagad jau piecus mēnešus dzīvoju pansionātā un no saviem ietaupījumiem katru mēnesi piemaksāju pansionātam vēl 50 latus, jo iemītnieku uzturēšanas izmaksas šeit ir 180 latu.”

Pēdējos 13 gadus Pētera dzīvesvieta bija vasaras mājiņā Dārziņos, kas palika viņam no bijušās sievas, kura paturēja dzīvokli. Rīgā viņu pārsteidza insults, paralizēja roku un kāju, tikai tagad nedaudz atlaida. Iedzīvojies viņš ir arī citās kaitēs, gatavojas apmeklēt ārstus. Kamēr bija dzīvs dēls Oļģerts un māsasdēls, viņi palīdzēja Pēterim tikt galā ar pensionāra dzīves grūtībām, bet, palicis viens, viņš paprasījās uz pansionātu. No sava paziņas uzzināja, ka Skukos ir brīvas vietas, sazvanījās izstāstīja savu situāciju un sāka kārtot formalitātes.

Spilgtākās atmiņas Pēterim saistās ar dienesta gadiem Vācijā, jo tur viņam ar sievu piedzima dēls, tur pagāja skaistākie jaunības gadi: “Turp aizvedu vietējo meiteni no Grāveriem, kuru pazinu labi sen, neviens nekādus šķēršļus tam nelika. Apprecējos, mums piedzima dēls. Tolaik Vācijā bija nemierīgi, pēc trīs gadu dienesta visus atstāja virsdienestā. 1961. gadā gulējām pilnā ekipējumā. Biju tankists, vissmagākais dienests bija tieši tankistiem. Braucām mācībās, sargājām Berlīnes sienu, kas bija pamatīga būve, faktiski tās bija vairākas sienas viena aiz otras un veidoja labirintu, bet augšā savilktas dzeloņdrātis. Par laimi nenonācām līdz spēka pielietošanai, bet provokācijas bija dažādas. Berlīnē izvietoto daļu karavīri stāstīja, kas amerikāņu un angļu ietekmes zonā bija šāda provokācija: kad mūsu pusē bija politnodarbības laiks, viņu ieslēdza mūziku tādā skaļumā, ka nebija iespējams dzirdēt lektoru. Kā tikai politnodarbības laiks beidzās, tā arī mūzika apklusa.

Bet par vietējiem vāciešiem neko sliktu pateikt nevaru — bija visnotaļ draudzīgi, sevišķi, kad palikām virsdienestā. Dzīvojām tā: mājas vienā pusē oficieri un virsdienesta karavīri, otrā pusē — vācieši. Viņi nāca ciemos un mūs pie sevis aicināja. Ar vāciešiem sapratāmies, jo astoņu gadu laikā nevarēja neiemācīties saprast viņu valodu, tāpat kā daudzi vācieši apguva krievu valodu. Vispār dienesta laiks bija vieni no interesantākajiem dzīves gadiem. Armijā jutāmies kā cilvēki, dienesta laiks no plkst. 8 līdz plkst. 17, pārējais — brīvais laiks. Varēja kafejnīcu apmeklēt, darīt visu, ko vēlies.

Tā saucamās “dzedovščinas” faktiski nebija, jo ārzemēs izvietotajās armijas daļās politiski audzinošais darbs bija ļoti augstā līmenī. Atsevišķi, pavisam nenozīmīgi gadījumi bija, bet visi tie bija ar draudzīga joka piegaršu, nekad nenonāca līdz dienesta biedra pazemojumiem un fiziskai iespaidošanai. Dienesta laiks beidzās, kopā ar ģimeni atgriezos uz Rīgu, biju vecākais seržants.

Par mantām vispār nebija jāuztraucas — pērc visu, ko vēlies. No lielākajiem pirkumiem atceros pianīno, akordeonu “Firotti”, guļamistabas garnitūru. Mūzikas instrumentus pēc tam uzdāvināju vecākās māsas vīram. Kad pirku, domāju, mācīsim bērnam mūziku, bet dēlam, kā saka, bija lācis uz ausīm uzkāpis, un viņš neko daudz no mūzikas nevarēja iemācīties. Toties viņš bija labs un stiprs cilvēks. Oļģerts divus gadus nodienēja Pleskavas gaisa desantnieku divīzijā, autoskolā pabeidza automehāniķa kursus, bija arī auto vadīšanas instruktors autoskolā — kādu laiku kopā strādājām. Bet sirds vainas dēļ nomira 43 gadu vecumā — apgūlās un nepamodās. Man tas bija milzīgs trieciens. Viņam palika divi bērni, ar kuriem paretam sazvanos. Dzīvo Saulkalnē, vienam 20 gadu, otram - 22, abi bezdarbnieki. Kamēr tēvs bija dzīvs, kaut kā viņus iekārtoja, bet tagad nekā.”
Skuku pansionātā Pēteris ir nedaudz atkopies no dzīves satricinājumiem, jūtas mundri un daudz smaida. Viņu bieži redz ar grāmatu rokās. Tās ir gan paša, gan pansionāta, gan no pagasta bibliotēkas atnestās, jo viņš kopš jaunības ļoti mīl lasīt daiļliteratūru, detektīvus, citas grāmatas. Pabeidzis sarunu ar žurnālistu, Pēteris jau tver pēc lasāmvielas — viņa pirksti saudzīgi pāršķir “Jekaterina II” sējuma lappuses.

Juris ROGA