Par sliktiem kaimiņiem un nekam nederīgu struktūru

Izlasīju avīzes rakstu (š. g. 27. oktobra numurā) ar nosaukumu “Informācija par Valsts policijas darba novērtēšanas anketu”. Uzreiz pateikšu, ka man nekas nav pret Valsts policiju. Kādu reizi vērsos pie viņiem — man palīdzēja, un es biju ļoti pateicīga šiem cilvēkiem. Taču uzrakstīt gribu ne jau par to, bet gan par municipālās policijas darbinieku bezjūtību un vienaldzību.

Vēl tolaik, kad es dzīvoju Daugavpilī, es diezgan bieži vērsos pēc palīdzības šajā struktūrā — galvenokārt sakarā ar kaimiņos dzīvojošo cilvēku nepiedienīgo uzvedību, it īpaši nakts laikā. Taču tur man ne reizi nepalīdzēja. Tika minēti dažādi iemesli: gan mašīna nav braukšanas kārtībā, gan, runājot pa telefonu, piedāvāja ierasties personīgi. Es vairākkārt rakstīju iesniegumus ar lūgumu savaldīt kaimiņus. Bija gadījumi, kad atbrauca patruļa. Taču neviens nesteidzās noskaidrot situāciju: šie cilvēki stāvēja malā, mīļi piedāvājot man pašai aprunāties ar pāridarītājiem. Tādos nenormālos apstākļos es nodzīvoju divus gadus. Pēc bezmiega naktīm dienā man nācās strādāt pa pusei miega stāvoklī.

Pašlaik dzīvoju laukos. Paldies Dievam, visbeidzot nu ir miers. Neviens nedzied karaoke pavadījumā līdz plkst. 2.00 naktī, nedejo virs galvas līdz rītam, nesit pa radiatoriem utt. Tas viss palicis pagātnē. Taču, ja es dzīvoju laukos pilnīgā mierā, tad ko darīt manai meitai un mazmeitai? Viņas palika dzīvot Daugavpilī lokomotīvju remonta rūpnīcas rajonā. Kaimiņos atradās dzērāju dzīvoklis, kuri arī neļāva gulēt naktīs. Taču arī te municipāļi negribēja noskaidrot situāciju. Mums nācās to “slikto” dzīvokli pārdot. Kad nopirkām jaunu, paši veicām remontu, domājām, ka bērni visbeidzot dzīvos normāli. Taču nakts šausmas turpinājās arī te. Par miegu varēja aizmirst. Labi vēl meita, kaut gan arī viņas ļoti žēl, bet kāpēc jācieš mazam bērnam? Municipālo policiju saucām vairākkārt. Taču bez panākumiem. Kaut arī mana mazmeita ir ļoti slima, atrodas pastāvīgā ārstu uzraudzībā. Meita vienkārši prasīja noskaidrot, kas trokšņo pa naktīm un kaut kā sodīt šo cilvēku. Viņa piedāvāja pat apmaksāt šo pakalpojumu. Taču municipālās policijas darbinieki to izvērtēja kā piekukuļošanu. Kad meita zvanīja man un pastāstīja, kā viņām klājas, man vienkārši sirds sažņaudzās sāpēs. Taču vienīgais, ko es varēju darīt, paņemt uz nedēļu mazmeitiņu pie sevis, lai viņa varētu kaut normāli izgulēties. Pēdējā laikā meitenīte kļuvusi ļoti nemierīga, pamostas naktīs, raud. Tā nu meitai īsā laika posmā jau trešo reizi nācās mainīt dzīvokli.

Kāpēc šie cilvēki, kuri, starp citu, tiek uzturēti par mūsu līdzekļiem, neko nedara, lai palīdzētu citiem cilvēkiem, aizsargātu viņu tiesības? Atbildi uz iesniegumu, kas uzrakstīts municipālajai policijai, kā izrādās, nākas gaidīt mēnesi! Šajā laikā var vienkārši zaudēt prātu. Turklāt cilvēki kļūst pavisam beztiesīgi. Personīgi es uzskatu: lai gan policijas darbinieku nav daudz, taču viņu ir pilnīgi pietiekami. Viņi zina un pilda savu darbu. Pēc viņu darbiem var spriest, ka cilvēki atrodas savā vietā. Bet municipālās policijas darbinieki acīmredzot dzīvo komunismā, saņemot algas ne par ko.

Ar cieņu — L. N.

Redakcijas piebilde: pēc autores lūguma pilns vārds un uzvārds netiek publicēts.