Zemnieku dzīvesveidu zina kopš bērnības

Vera un Ainārs savulaik mācījās Šķeltovas skolā, tikai dažādās klasēs. Abi ir no Šķeltovas, tikai dzīvojuši ciemata pretējos galos. Ieskatījās viens otrā, 1995. gada oktobrī oficiāli sarakstījās, nodibināja ģimeni. Veiksmīgi atrisinājās arī dzīvojamās platības jautājums — uz to laiku ciemata centrā neizmantota stāvējusi vecā ciema padomes ēka, kuru jaunie iegādājās īpašumā un tur savija ģimenes ligzdiņu. Vera ir ieguvusi tikai vidējo izglītību, šobrīd viņa ir uzņēmuma “Inter Gaz” aģente — tirgo sašķidrinātās gāzes balonus vietējiem iedzīvotājiem. Nopelna, tēlaini izsakoties, santīmus, bet arī tā ir nauda. Veras dzīvesbiedram ir vidējā speciālā izglītība: Jaunaglonas skolā pabeidzis trīsgadīgo apmācību kursu, ieguva šofera-mehanizatora specialitāti, gadu, varbūt nedaudz ilgāk, paspēja pastrādāt par traktoristu paju sabiedrībā. Pēc kāda laika Ainārs atkal sēdās pie grāmatām, ieguva atbilstošu dokumentu un saņēma kurinātāja darbu pašvaldības iestādes katlu mājā. Bet tā kā bezdarbs pagastā liels, strādāt gribētāju daudz, tad šis darbs tiek piedāvāts katru otro gadu. Par laimi Aināram pieder reģistrēta zemnieku saimniecība “A. Sarguna”, kas galvenokārt nodarbojas ar kartupeļu audzēšanu un tirgošanu. Kartupeļu raža nebija kolhozu gadu līmenī, bet saimniecība nevar atļauties pirkt ķimikālijas un pielieto tikai dabīgo mēslojumu. Saimnieks par šī gada ražu nesūdzas, lai gan no citiem kartupeļu audzētājiem dzirdējis sūdzības, ka dažs šogad novācis pat mazāk bumbuļu nekā iestādījis. Kartupeļi nav vienīgais iztikas avots, ģimene tur pāris buļļus, pāris cūkas savai iztikšanai. Govis tur vecāki, jo pašu dzīvesvietā nav tik lielu saimniecības ēku, lai izvietotu vēl arī piena devējas, tālab nodarbojas tikai ar teļu nobarošanu.

Verai ar Aināru ir divi bērni. Vecākais — Edgars — mācās Šķeltovas pamatskolas 8. klasē, bet jaunākais — piecgadīgais Dāniels — šogad dzīvo pa mājām. Pērn gan viņš apmeklēja bērnudārzu, jo togad Aināram bija sezonāls darbs katlu mājā, bija nauda, ar ko samaksāt par bērnudārzu, bet šogad rotācijas kārtībā darbs piedāvāts citam.

Vera: “Šogad mēs pārtiekam no vīra zemnieku saimniecības, nelielajiem maniem ienākumiem, bērnu naudas. Ienākumi nekad nav bijuši lieli, jāmāk izdzīvot, mēs kaut kā iztiekam. Šajā krīzes laikā pats smagākais jaunajām lauku ģimenēm ir palaist bērnu uz skolu, jo viss ir dārgs: apģērbs, apavi, pusdienas, grāmatas, burtnīcas, darba burtnīcas, pildspalvas, zīmuļi, citi mācību piederumi — tas nav lēti. Labi, ka vismaz mācību grāmatas pirkt nevajag, ar tām nodrošina skola. Vecākais bērns šobrīd aug ne pa dienām, bet pa stundām, jau lielāks par tēti. Ir arī dažādas intereses, kas tāpat rada izmaksas: mopēds, futbols, ļoti mīl makšķerēšanu. Mazs bija, gāja līdzi tētim, paaugās un kļuvis azartisks makšķernieks — kā tikai ir brīvs mirklis, spinings rokā un uz ezeru, kur pavada 4-5 stundas. Taču tas netraucē mācībām, esam apmierināti ar viņa sekmēm. Edgars pagaidām nav izlēmis, kur mācīsies tālāk, mēs gan gribētu, lai puika iegūst vidējo izglītību. Tuvākā vidusskola ir Špoģos. Jaunākais dēls Dāniels nākamgad noteikti ies bērnudārzā, lai pienācīgi sagatavotos skolai. Starp citu, Edgars 1. klasē aizgāja sešu gadu vecumā, jo bija situācija, kad bērnu trūka un mums piedāvāja laist viņu skolā agrāk. Mācības sokas, savu lēmumu nenožēlojam. Arī jaunāko laistu skolā agrāk, ja vien spēs tikpat sekmīgi mācīties. Bet šodien mūs visvairāk uztrauc vietējās skolas nākotne. Ja gadījumā skolu slēdz, vai tad mazu bērnu palaidīsi aiz trejdeviņām zemēm? Visu dienu mājās pārdzīvosi, neko citu nevarēsi padarīt.”

Mazākais puika māk ne tikai makšķerēt zivis, bet cenšas arī pastrādāt, piemēram, ar āmuru. Gadās, kaut ko salauž, bet bez tā neviens nav kļuvis par meistaru. Dāniels labprāt arī zīmē. Edgars daudz palīdz vecākiem saimniecībā, piemēram, siena sagatavošanā, kas kopumā ir darbietilpīgs process, pat neskatoties uz tehnikas parka esamību. Kad paju sabiedrība juka un bruka, Aināra vecāki par pajām nopirka traktoru MTZ-80, pārējo lauksaimniecības tehniku ģimene pamazām piepirka klāt, pateicoties Eiropas naudai, kas tiek maksāta par lauksaimniecībā izmantojamo ze-mi. Savs traktors ir Veras vecākiem, viņas tēvs savulaik strādāja uz traktora un sabrukuma laikā to iegādājās. Katrai ģimenei ir savs zemes gabals, katra pati tajā saimnieko, bet visi viņi palīdz viens otram.

Vera un Ainārs savus bērnus grib redzēt dzīvojam un strādājam savā zemē.

Ainārs: “Gribētos, lai valstī uzlabojas ekonomiskā situācija un bērni var dzīvot un pelnīt Latvijā.”

Vera: “Tagad katrs cīnās pats par sevi, kurš tepat atrod darbu, kurš brauc uz Krāslavu, bet pamatā jaunatne cenšas tikt uz ārzemēm. Mēs gan negribētu sūtīt savus bērnus uz ārzemēm, bet ko gan būs darīt, ja ekonomiskā situācija neizmainīsies uz labo pusi? Nezinu.”

Ne tikai pilsētnieks, arī laucinieks vēlas labi izskatīties, viņam vajag dažādus citus pakalpojumus, kas pieejami tikai pilsētā. Šķeltovā ir tikai feldšerpunkts, kur pāris dienas nedēļā var sastapt ārstu, bet zāles jāpērk Krāslavā, arī dažādi izmeklējumi ir pieejami tikai pilsētā. Friziera pakalpojumi — pilsētā, vajag salabot kurpes, salūzis pulkstenis — atkal jāmēro ceļš uz pilsētu. Ģimenei pieder 1987. gada izlaiduma automobilis “Passat”, vecs, bet uz priekšu ripo un tehnisko apskati iziet. Grūtāk tiem, kam sava transporta nav. Šķeltova iekļauta Aglonas novadā, bet vietējiem cilvēkiem izdevīgāk saņemt pakalpojumus Krāslavā. Vēl kaut kā var tikt uz Aglonu, bet ceļš uz Preiļiem pārāk tāls, un par to vispār nav ko domāt.

Ainārs priecājas, ka tepat uz vietas Šķeltovā var saņemt lauksaimniecības konsultanta pakalpojumus, kas, kā jau zemniekam, šad tad ir nepieciešami. Viņš nesaprot tos, kuri, būdami pie labas veselības, tik staigā apkārt, neko nedarīdami, un dzīvo no pabalstiem. Faktiski uz katra strādājošā rēķina, kurš samaksā valstij nodokļus, un nav svarīgi: lielus vai mazus. Tas nav pareizi.

Vera un Ainārs nespēj iedomāties sevi lūdzēju lomā, jo grib paši strādāt un nekļūt par slogu citiem. Kopš bērna kājas viņi ielāgojuši vienkāršu aksiomu: ja neko nedarīsi — nekā arī nebūs!

Juris ROGA