Cik maksās Peipusa raudas šoziem?

Par to, cik daudz cilvēku, kas ar makšķerēm rokās savu brīvo laiku pavada pie ūdeņiem, konkrētu datu nav, tomēr arvien pieaugošais makšķerlietu veikalu daudzums liecina par to, ka makšķernieku saime mūsu pusē ir gana kupla.

Diemžēl jākonstatē, ka, neskatoties uz arvien smalkāku makšķerrīku pieejamību, arvien retāk iznāk tikt pie ievērības cienīga loma. Vēl jo vairāk, pat citu makšķernieku nostāsti par lieliskiem lomiem tiek dzirdēti arvien retāk. Šajā sakarā, jāatzīst, ka makšķernieku vidū ar zināmu periodiskumu tomēr parādās informācija par šādiem lomiem. Diemžēl šie lomi nav gūti vietējās ūdenstilpēs, bet gan Peipusa ezera plašumos. Peipusa ezera zivju bagātība pievelk ne vien mūsu novada makšķerniekus, kas ir noilgojušies pēc bagātīgiem lomiem, bet arī cilvēkus, kuriem pašreizējos ekonomiskajos apstākļos makšķerēšana un samakšķerēto zivju tirgošana ir kļuvusi par vienīgo iztikas avotu. Tā nu mums, Zilo ezeru zemes iedzīvotājiem, nākas piedzīvot kādu paradoksu, proti, visapkārt mums ir neskaitāms daudzums lielāku un mazāku ūdenstilpju, savukārt tirgotas mums tiek zivis, kas makšķerētas vairākus simtus kilometrus attālajā Peipusa ezerā.

Neviļus rodas jautājums, kur tad ir palikušas pašu zivis? Vai tiešām esam izķēruši visus vietējos ezerus tukšus?
Līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem Krāslavas rajona ezeros tika veikta rūpnieciskā zveja. Zvejnieku lomos gada laikā nonāca aptuveni 65 tonnas zivju, tajā pašā laikā arī makšķernieki par saviem lomiem nesūdzējās. Nu jau 20 gadus mūsu novados netiek veikta rūpnieciskā zveja, attiecīgi varētu domāt, ka zivīm, kas kādreiz nonāca zvejnieku lomos, būtu jānonāk makšķernieku lomos. Diemžēl tā nenotiek.

Nevienam nav noslēpums, ka savu roku zivju resursu samazināšanā (un bieži vien arī brutālā iznīcināšanā) ir pielikuši malu zvejnieki, kuri nekad nav bijuši īpaši izvēlīgi zivju iegūšanas metodēs. Bez malu zvejnieku radītā posta pēdējā laikā var novērot vēl kādu draudu zivju resursiem. Proti, arvien vairāk ezeru saskaras ar aizaugšanas problēmu. Ūdensaugiem sadaloties, veidojas organiskās nogulsnes, kuras izdala slāpekli, kas samazina skābekļa daudzumu. Šā procesa rezultātā ziemās seklos ezeros tiek novērota zivju smakšana, ja agrāk šis process tika novērots tikai ziemās, tad tagad šī parādība tiek novērota arī vasarās. Tā šovasar Sīvera ezerā bija novērojama repšu smakšana. Veidojoties organisko vielu nogulsnējumam, zivīm samazinās pieeja barībai ezeru dziļākajās vietās, jo ir nepietiekošs skābekļa daudzums, kas nelabvēlīgi ietekmē mikro-organismu attīstību.

Minētās ir tikai dažas no problēmām, kas ir par iemeslu tam, ka zivju resursi mūsu novadu ūdenstilpēs samazinās, un liek mums, Aglonas, Dagdas un Krāslavas novada makšķerniekiem, arvien biežāk posties tālajā ceļā uz Peipusa ezeru ar cerību, ka tieši tur izdosies gūt cerēto lomu. Tomēr jānorāda, ka, dodoties zivju meklējumos arvien tālākās zvejas vietās, mēs nerisinām mūsu ūdens resursu problēmas.

Apzinoties situācijas nopietnību, makšķernieku klubs “Dridzis”, nāk klajā ar iniciatīvu, kas ir vērsta uz pastāvošo problēmu padziļinātu ana- līzi. Kā zināms, lai sekmīgi ārstētu jebkuru slimību, pirmkārt, ir nepieciešams uzstādīt precīzu diagnozi. Lai spētu uzstādīt “diagnozi” mūsu ūdens resursiem, un pēc tam atrastu piemērotāko risinājumu “slimībām”, makšķernieku klubs “Dridzis” aicina katru makšķernieku, kuram nav vienaldzīgs mūsu ūdens resursu liktenis, informēt klubu par savu viedokli šajā jomā. Informēt klubu par minētajām problēmām var, rakstot uz e-pastu: mkdridzis@inbox.lv vai arī zvanot uz tālruni 28348740.

Pēteris RATKEVIČS, Makšķernieku kluba Dridzis valdes priekšsēdētājs