Pazīstams puisis

Antons tehniku mīl kopš bērnības ar visu sirdi un dvēseli, kas būtībā neizbrīna, jo arī viņa tēvs un vectēvs ar tehniku ir uz “tu”. Puisis kādā iepriekšējā intervijā pat īpaši uzsvēra, ka viņam ir ļoti gudrs vectēvs, kurš labi saprot tehnikā. Izrādās, ne tikai tehnikā, bet arī būvniecībā.

Antons: “Atceraties, pagājušo reiz stāstīju, ka kopā ar vectēvu būvējām pagrabu, virs kura bijām iecerējuši arī garāžu. Esam pabeiguši gan vienu, gan otru būvi. Daži sīkumi vēl jānovērš, bet automašīna jau zem jumta. Varbūt cilvēki domā, ka mani vilina tikai automašīnas un dzelži, bet man arī celtniecība nav sveša. Protams, pateicoties vectēvam, kurš visu mūžu nostrādājis Daugavpilī būvniecībā. Nebija vēl tādas vasaras, kurā viņš neko nebūvētu — vienmēr kādu jaunu darbu atradīs. Man arī interesanti nākt palīgā. Šogad dzīvojamai mājai uzlikām jaunu jumtu, darbos palīdzēja arī onkulis. Veco šīferi noplēsām, vietā uzlikām firmas “Rukki” viļņotā skārda jumtu. Šis darbiņš nav nemaz tik vienkāršs, kā šķiet, arī precizitāti vajag, pretējā gadījumā tās neskaitāmās skrūves būtu jāizgriež laukā.”

Lai gan valstī ir krīze un daudzi jaunieši raugās uz ārzemēm, Antons apgalvo, ka viņam nekad nav iešāvusies prātā doma visu pamest un laisties projām pēc varbūt pat mistiskās lielās naudas, jo puisis ļoti mīl savu ģimeni: vectēvu, vecmāmiņu, mammu un divus gadus jaunāko māsu, kura mācās Andzeļu pamatskolas 9. klasē. Protams, līdzekļu trūkumu ģimene izjūt, jo puiša mamma ir bezdarbniece. Lai arī tiek uzskatīts, ka izglītība mūsu valstī ir bezmaksas, patiesībā bērnu skološana izmaksā lielu naudu.

Varbūt tālab Antons saka tā: “No pērna gada marta klāt valsts stipendijai es saņemu arī Eiropas Sociālā fonda mērķstipendiju, kura manu dzīvi izmainīja uz pozitīvo pusi. Saņemu tuvu maksimālai summai, bet dažas reizes bija arī maksimālā stipendija. Par šo naudu pērku to, ko gribu, pamatā tas ir apģērbs. Nesen iestājos autoskolā “Madara”, lai iegūtu “B” kategorijas autovadītāja tiesības, ir jāmaksā par kursiem. Arodvidusskolā varēs apgūt par velti, bet tikai nākamgad. Ilgi gaidīt, mājās ir automašīna, bet nav tiesību. Traktora vadīšanas tiesības ieguvu pirms pāris gadiem, jau lieti noderēja. Man ir velosipēds, pērn ļoti bieži braucu uz skolu un mājup, divas reizes apturēja ceļu policija, pārbaudīja tiesības. Bija ko uzrādīt. Šogad ar velosipēdu braucu maz, varbūt tālab, ka pērn tas bija jauns, bet nu jau novecojis un nav iepriekšējā prieka.”

Līdz skolas pabeigšanai vairs nav nemaz tik tālu, Antons arvien biežāk aizdomājas, ko darīt tālāk? Šodien viņš ir izvēles priekšā — ja ekonomiskā krīze turpināsies, mācīsies arodvidusskolā otru profesiju — būvnieka. Ja ekonomika atlabs, jaunietis labprātāk izvēlētos strādāt un meklēs darbu kādā servisā.

Skolā gūtās zināšanas jaunietis vērtē augstu: “Mums ir sava neliela saimniecība — govs, bullis, pāris cūkas un deviņi hektāri zemes graudaugiem, kartupeļiem un dārzeņiem. Skolā māca ne tikai tehniku, bet arī agronomiju: tas ļoti noder, vēl kā noder! Smagākos darbus — aršana, sēja, lauku pārmērīšana, blokkaršu aizpildīšana — tos darām mēs ar vectēvu. Sienu nopļaujam, vācam ar rokām. Skatāmies, kur sliktāka zāle, skaidrs, ka vajag uzart. Laukos darba netrūkst, sev laiku neizdodas atrast, pat ar meitenēm tikties neatliek laika.”

Antona hobijs ir zemledus makšķerēšana, ar labiem panākumiem piedalās arī sacensībās. Sevišķi patīk bļitkot pa pirmo ledu, puisis pirmo stiprāko salu jau tagad gaida ar lielu nepacietību. Tomēr nekas nespēj aizēnot mācības, pat ja gadās nopelnīt sliktāku atzīmi, viņš cenšas uzlabot savas zināšanas, nevis iegrimst vienaldzībā.

Juris ROGA