Saruna pagasta bibliotēkā

Turpat katru dienu tautas vēlētie kalpi un viņu ministri mums sarūpē arvien jaunus pārsteigumus, diemžēl ne jau tos labākos. Katrs kārtējais veids, kā valstij palielināt budžeta ieņēmumus, nez kāpēc vienmēr sāpīgi sit pa trūcīgākajiem, bet glāstoši maigs ir pret daudzajiem miljonāriem un tuvu tiem stāvošajiem. Bet ko tur velti muti dzesēt par lietām, kuras mainīt nav vienkāršo ļaužu spēkos. Vismaz līdz vēlēšanām.

1952. gadā dibinātā Bērziņu tautas bibliotēka tāla no topošās Gaismas pils apartamentu fantastiskajām izmaksām un izmēriem. Divu istabu kopplatība nepārsniedz 39 kvadrātmetrus, šeit ir tikai astoņas lasītāju darba vietas, četras — datorizētas. Krājums — 3000 literatūras vienību, kas pieejams 515 pagasta iedzīvotājiem bibliotēkas 35 darba stundas nedēļā. Maz iedzīvotāju, maz arī lasītāju. Bibliotēkas vadītāja Olga Brenča pastāstīja, ka pēc statistikas datiem ir 108 reģistrētie lasītāji, bet tas nenozīmē, ka visi regulāri nāk uz bibliotēku pēc grāmatām. Ir neliels lasītāju kodols, ir epizodiskie lasītāji, kas nāk vasarā — galvenokārt pie vecvecākiem ciemos atbraukušie mazbērni. Šobrīd lasītāju pulks saruka, jo vairāki bezdarbnieki iesaistījušies stipendiātu programmā un strādā pagasta teritorijas labiekārtošanā.

Bibliotekāre atzīst, ka grāmatu krājums nav liels, turklāt šogad iestāde nepirka vispār nevienu grāmatu. Toties krājumu papildināja ar slēgtās pamatskolas bibliotēkas daiļliteratūras un nozaru literatūras fondu. Tajā pašā laikā nācās norakstīt vecās grāmatas, tālab galarezultātā skaitliski krājums kāds bija, tāds arī palika. Bērziņu tautas bibliotēkas lasītāju vairākums pieprasa grāmatas krievu valodā, šī ir specifika, ar kuru nākas rēķināties. Taču ne jau tālab bibliotekāre šogad nepiedalījās nevienā no projektiem, kas dod iespēju papildināt krājumu ar latviešu grāmatām.

”Ne līdz projektiem bija, gatavojāmies akreditācijai,” stāsta Olga. “Bijām viena no pirmajām bibliotēkām, kuru apmeklēja nopietna komisija, bet viņu attieksme bija labvēlīga, uz problēmām raudzījās ar izpratni. Taču atlaides netika dotas, skatījās ne tikai bibliotekāres darbu, bet visu, sākot ar ieejas durvīm un izkārtni. Lai gan oficiālu dokumentu izsniegs vēlāk, bet ar komisijas atzinumu jau iepazinos. Tajā rakstīts, ka Dagdas novada Bērziņu pagasta tautas bibliotēka atbilst akreditācijas nosacījumiem, ak-reditācijas rezultātā tai jāpiešķir vietējas nozīmes bibliotēkas statuss. Šis būs pirmais tāds nopietns dokuments mūsu bibliotēkas vēsturē. Atzinumā par bibliotēku ir arī aizrādījumi un ieteikumi, kas mums būtu jāizdara. Piemēram, vajag turpināt krājuma saturisko izvērtēšanu un krājuma rekatoloģizāciju, kas ir elektroniskais katalogs. To visām rajona bibliotēkām pagaidām veido Krāslavas centrālā bibliotēka, bet nemāku teikt, kā šis jautājums tiks risināts pēc gadu mijas. Komisija arī aizrādīja, ka pārāk daudz pasūtām periodikas attiecībā pret grāmatu iegādi. Prioritāte jāvelta grāmatu krājuma atjaunošanai. Es gan centos paskaidrot, ka periodiku lauku ļaudis lasa aktīvāk nekā grāmatas, jo gribas zināt jaunumus. Bibliotēkā jāierīko bērnu stūrītis, bet mums tam pavisam šeit nav vietas.”

Tomēr arī akreditētās Bērziņu tautas bibliotēkas vadītāja un lasītāji nejūtas droši par iestādes likteni. Visi jau cer, ka novada centram attālākajos punktos cilvēkiem saglabās pakalpojumu minimumu, bet pēc skolas slēgšanas ticība pašķobījusies. Tomēr pavisam pesimismā šeit arī nav krituši — bibliotekāre apmeklē kursus pēc kursiem, mācās un mācās.

Bet laikam jau valdības vīri pat savos murgainākajos sapņos nav spējuši ieraudzīt, ko cilvēkiem īsti nozīmē nokļūt uz pilsētu no dziļiem laukiem?

Kad Krāslavā bibliotekāriem notika datorkursi, Olga visas piecas dienas braukāja ar reisa autobusu. Tas bijis ļoti smagi, dienas otrajā pusē mazāk domājusi par mācībām, vairāk par to, paspēsi vai nē uz autobusu, lai nokļūtu mājās. Tā ir katram, kas nonāk līdzīgā situācijā.

Vietējie saka, Bērziņos jāpierod dzīvot, pat braucot uz Dagdu pie ārsta, ir ļoti skrupulozi jāsaplāno laiks. Sabiedriskais transports vēl ir glābiņš, ja veicamas darīšanas Krāslavā, bet par Daugavpili runāt nenākas — šajā pilsētā neko nevar paspēt izdarīt, ja brauc ar autobusu. Dienas laikā var aizbraukt un atbraukt, bet pašā pilsētā cilvēkam atliek pārāk maz laika. Tā, ka atliek vien nolīgt transportu, ja nav savas automašīnas. Tas maksā dārgi, bet vajadzības cilvēkiem ir: gan pie notāra jātiek kārtot mantojuma lietas, gan izmeklējumi reģionālajā slimnīcā jāveic, gan citas.

Juris ROGA