Osis — dabas vēstnesis

Osis ir olīvu dzimtas ģints vasarzaļš koks, kam ir aristokrātiski dienvidzemju radi. Latvijā savvaļā sastopama tikai viena suga — parastais osis (Fraxinus excelsior). Latīniskā nosaukuma “Fraxinus” izcelsme meklējama senajā Romā. Tā darināta no grieķu vārda un apzīmē žogu jeb sētu. Tolaik osis, “dzīvs vai miris”, lietots zemes īpašumu un tīrumu robežzīmēm. Osis ir viens no augstākajiem Eiropas lauka kokiem, tas var sasniegt līdz pat 45 m augstumu.

Mūsu mežos augošajam osim ir raksturīgs olveida vainags, melni pumpuri, ziedēšana aprīlī, maijā pirms lapu plaukšanas un sēklu nogatavošanās oktobrī. Liekas neticami, bet ļoti tuvi oša radinieki ir ceriņi, jasmīni un olīvkoki, kam pirmajā brīdī nav pat vizuālas līdzības.Osim ir kupla un spēcīga sakņu sistēma, jo no seklajām horizontālajām saknēm augsnē kā enkuri iedziļinās vertikālās saknes. Osis ir noturīgs pret trupi, sausumu, to nebojā vējgāzes un vējlauzes, tas mazāk cieš no kaitēkļiem un sēnīšu slimībām. Galvenie ienaidnieki ir vēzis, dūmgāzes, mizu grauž meža dzīvnieki — stirnas, aļņi, brieži un zaķi. Bargās ziemās lielākiem kokiem apsalst vainagi, bet jaunākos bojā vēlās pavasara salnas. Parastajam osim mūža ilgums ir 200 - 300 gadi. Latvijā tas var sasniegt 40 m aug-stumu un stumbra apkārtmēru līdz pieciem metriem. Latviešu amatnieki osi uzskatījuši par labāko lietaskoku tūlīt aiz ozola, jo tam ir smaga, cieta un gluda koksne. Senāk no oša gatavoja ratu riteņu lokus un ragavu slieces, ratu un ragavu ilksis, cirvju un āmuru kātus, grābekļu zarus. Skaistā koksnes zīmējuma dēļ no oša tapa mēbeles — skapji, pūra lādes, gultu gali, krēsli un galdi. Mūsdienās osi izmanto liekto mēbeļu detaļu, kāpņu margu, slēpju, airu, hokeja nūju gatavošanai. Oša lapas un sēklas var izmantot dziedniecībā reimatisma un podagras gadījumos.

Tās ir urīndzenošs un caureju izraisošs līdzeklis. Arī pirtī ieteicams pērties ar spēcinošo oša slotiņu. It īpaši tas jāizmanto vasarā, jo zaļās (svaigās) slotiņas ir vērtīgākas par kaltētajām — tajās ir miecvielas, glikozīdi, organiskās skābes ar tonizējošu, savelkošu un baktericīdu iedarbību. Par dižkoku osi var saukt tad, ja tā apkārtmērs 1,3m augstumā pārsniedz 4,0m. Tomēr dižo ošu ir tikai 2,4% no kopējā dižkoku skaita Latvijā (G.Eninš). Latvijā dižākie ir Vīcežu osis (5,57m) un Medzeru osis (6,3m). Arī Rāznas nacionālā parka teritorijā ir sastopami daži oši-dižkoki, kuru apkārtmērs lielāks par 4,0m — Antropovas osis (4,55m) un Astiču osis (5,17m). Zemes īpašniekam, uz kura zemes aug dižkoki, der atcerēties, ka 10m rādiusā ap aizsargājamiem kokiem nav atļauts veikt darbības, kas var negatīvi ietekmēt koku augšanu, iznīcināt dabisko zemsedzi, ir aiz-liegts apkraut aizsargājamos kokus. Aizsargājama koka nociršana pieļaujama tikai tādos gadījumos, kad tas kļuvis bīstams.

Ministru kabineta noteikumi nosaka izmērus, kurus sasniedzot koks tiek uzskatīts par valsts nozīmes aizsargājamu koku-dižkoku. Tomēr pašvaldībām ir tiesības apstiprināt savus vietējās nozīmes dižkokus, ja tie ir izcili ainaviski un savdabīgi. Laikraksta lasītājus aicinām lūkoties dabā un par dižiem, raženiem kokiem informēt Dabas aizsardzības pārvaldi. Varbūt kopā uziesim vēl kādu rekordistu resnumā vai augstumā...

Regīna INDRIĶE, Dabas aizsardzības pārvaldes Rāznas nacionālā parka administrācijas vecākā inspektore