Ne spalvas

Folksvāgena priekšējā sēdeklī nemierīgi grozās mans draugs Volodja Gribulis. Viņš pagriežas uz mūsu, pārējo ekipāžas vīru, pusi un sašutumā klārē, ka jau vairākas dienas šajā sezonā, stāvot uz numura, viņš neesot pat sermulīti redzējis, bet Jānis Vēveris katru reizi gāž gar zemi kuiļus, aļņus tikpat veiksmīgi, kā mēs savās mājās barokļus pagalmā pirms Ziemassvētkiem. Zinu, ka viņam nav ļaunu domu, tā ir tāda balta skaudība. Sākam minēt, ko gan tas Jānis dara, lai tā veiktos.

Vissenākais ticējums, ka pat no alu laikmeta ir noteikums, ka nakti pirms medībām nedrīkst pat kājas pirkstu piedurt sievai.
Ja esi izgājis no mājām un kaut ko aizmirsis, nekad negriezies atpakaļ, pat ja aizmirsi paņemt bisi.

1978. gada decembrī ciemojos pie Ukrainas medniekiem. Šīs zemes vīri man nopietni teica: pirms medībām, atstājot savu pagalmu, pieej pie akas, izvelc spaini auksta ūdens, uzgāz sev uz galvas. Tajā dienā visi zaķi kā akli skries tev virsū.
Mani draugi Gulbenē mani mācīja, ka no rīta jānoliek bise pagalmā uz zemes, lai vecmeita pārkāpj pāri stobriem. Tajā dienā pārvedīsi mājās aļņa aknas.

Katra veca, arī slapja patrona sprāgs, ja nēsāsi pie sevis diedziņu no skaistas meitenes apakšveļas.
Viens izvaltietis man sirsnīgi stāstīja, ja viņš iepriekšējā vakarā pirms medībām kaut 10 minūtes ar pliku dibenu ir sēdējis skudru pūznī, otrā dienā nevarot atkauties no meža cūkām.

Kurzemnieki tic, ja pirtī pirms pēršanās esi grauzdējis uz akmeņiem kāda zvēra mēslus un ostījis šos dūmus, drīz vien tas zvērs būs tavs.

Volodjas znots Ruslans saka, ka mums esot novecojuši paņēmieni, kā vairot medību veiksmi, tos pielietojot jau daudzi jaunie Skaistas mednieki. Viņam esot zināms jauns stratēģisks ierocis, kurš esot vērsts pret mednieku sievām un viņu virtuves kastroļiem.

Piesitīsim pie koka un nospļausimies pār kreiso plecu, lai nepiepildās šitā ziķera pareģojumi.
Beigšu ar to, ka trīspadsmitā novembrī tomēr aiziesim uz mežu ar bisi, varbūt zvēriem neveiksies.

Ādolfs LOČMELIS