Bonna: Vācijas vēstures nams, Bēthovens, pupas un cīsiņi...

Par Vācijas autobāniem var uzrakstīt veselu poēmu, dziesmu, odu, himnu... Taču vārdu tam man vienkārši nepietiks. Šādu ceļu Latvijā nav. Tāpēc neaprakstīšu visus ceļa sīkumus no Heiligenhauzas līdz Bonnai (tas ir aptuveni 175 kilometri, kurus mēs nobraucām nepilnā stundā). Lūk, arī kādreizējā VFR galvaspilsēta. Svētdienas rīts, pilsētā maz ļaužu, ir klusi un mierīgi. Pats labākais laiks atcerēties Bonnas vēstures galvenos momentus.

Vēsture

1989. gadā Bonna atzīmēja savu 2000. jubileju. 11. gadā pirms mūsu ēras tieši te bija ierīkota Romas leģionāru galvenā apmetne, kas šajā vietā pastāv jau 14000 gadu! Taču tik ilgā pilsētas vēsture nebūt nebija notikumiem bagāta... Te netika noslēgti svarīgi līgumi, te nebija kūrfirstu vai karaļu daudzmaz greznu rezidenču... Bonna dzīvoja mierīgu un vienmērīgu dzīvi bez steigas un kņadas. Mieru pilsētā retumis iztraucēja studentu ballītes (Bonnas universitāte ir viena no lielākajām Eiropā). Kāpēc šī pilsēta 1949. gadā bija izraudzīta par galvaspilsētu?

1949. gads... Vācija tika sadalīta okupācijas zonās. Padomju zonas teritorijā tika izveidota VDR (valsts, kura bija pilnīgi atkarīga no PSRS). Pēc kara pagāja tikai četri gadi. Valsts bija karā izpostīta, nacisma samaitāta, sagrauta. Taču Vācijas neatkarības atjaunošanas ideja bija dzīva. Pirmais jautājums bija jaunās Vācijas galvaspilsētas vietas izvēle (Berlīne bija palikusi padomju okupācijas zonā). Tā kā vāciešu galvenā vēlme bija sākt vēsturi no nulles, norobežoties no militāristiskās pagātnes, no nacisma šausmām, tad bija jāmeklē pilsēta, kurai nebūtu nekādu sakaru ar Vācijas pagātnes drūmākajām lappusēm. Tāpēc Minhene, Frankfurte, Hamburga, Nirnberga, Ķelne te nederēja... Bet Bonna bija tieši tāda pilsēta. No vienas puses, universitāšu centrs, bet Bonnas universitātē studējis Kārlis Markss, kā arī imperators Vilhelms II, no otras puses, senlaicīga tirdzniecības pilsēta. Labāku kandidatūru nemaz nevarēja atrast. 1949. gada 3. novembrī par jau-nās Vācijas galvaspilsētu bija pasludināta Bonna... Pašlaik tā ir starptautiska pilsēta. Tieši te atrodas 16 ANO organizāciju, te palikušas arī sešas federālās ministrijas, tajā skaitā finanšu ministrija, ārlietu ministrija... Taču pilsētā nav galvaspilsētām raksturīgas steigas un trokšņu. Gluži tā atpūšas politiķis pensijā, pavadot laiku kopā ar draugiem un rakstot memuārus...

Vācijas vēstures nams

Tas ir tieši “nams”. Šo iestādi nav iespējams nosaukt par muzeju. Lai gan būtībā tas ir muzejs. Galvenais šajā muzejā ir godīgums. Mums tā ir reta parādība. Ekspozīcijas mūsu muzejos mainās atkarībā no politiskās konjunktūras, kas sajauc arī bez tā sarežģīto mūsu daudzcietušās valsts vēsturi, pilnu ar neskaidrībām un tumšiem plankumiem. Bet, lūk, Vācijas vēstures nams ir godīgs muzejs. Ekspozīcija pastāvīgi tiek paplašināta (nevis mainīta, bet tikai paplašināta!). Tas ir saprotams, jo par vēsturi kļūst arī vakardiena. Divas stundas kompozīcijas apskatei ir pavisam maz laika, taču pilnībā pietiek, lai gūtu priekšstatu par Vāciju laikā no 1949. līdz 2009. gadam.

Lūk, Vācija drupās, rindas pēc bezmaksas zupas, produktu taloni, kartona būdas, kleitas no izpletņu zīda auduma, kurpes ar koka zolēm, alumīnija bļodas ar amerikāņu armijas zīmi... Lūk, sludinājumu dēlis, kāds meklē mā-ti, kāds — dēlu vai meitu, tūkstošiem sludinājumu... Visapkārt haoss, juceklis, depresija. Plaukst melnais tirgus... Ap 50. gadu vidu situācija mai-nās...
Katra izstādes zāle sadalīta divās daļās. Viena daļa veltīta VDR, otra — VFR. Ar katru jauno desmitgadi starpība palielinās... Bet abu Vāciju problēmas acīmredzamas. Austrumos — “laimīgs sociālisms, totāla izsekošana, telefonsarunu noklausīšana, deficīts, ģimenes, kuras izpostījusi Berlīnes siena; rietumos — “neonacisti”, ko-rupcija, bezdarbs, studentu nemieri...
Ir iespēja apmeklēt tipisku 60. gadu dzīvokli vai robežpunktu uz VDR un VFR robežas, atbildēt uz robežsarga jautājumiem, noskatīties TV programmas pa pašu pirmo televizoru, kas ražots Vācijā... Bet, lūk, arī zāle, kas veltīta bundestāgam. Katrs apmeklētājs var justies kā visīs- tākais parlamenta deputāts, noklausīties pazīstamu politiķu uzstāšanos un pat nobalsot!
Muzeja pēdējās zāles veltītas Vācijas apvienošanai un kopējai pēckara vēsturei...

Bēthovens

Šķiet, ka vienīgā vieta Bonnā, kur vienmēr cilvēku pilns, kur var dzirdēt visas pasaules valodas, ir Bēthovena māja muzejs. Vienkārša māja vecpilsētā, kur dzimis dižais komponists un kur viņš pavadījis bērnības gadus. Šauras kāpnes, čīkstoša grīda, zemi griesti. Komponista partitūras, viņa personīgās mantas, arī pierīces, ar kuru palīdzību ģēnijs mēģināja saklausīt savu mūziku, kurlums viņu piemeklēja pašā spēku plaukumā. Muzejā skan mūzika, ir neliela koncertzāle, kur notiek koncerti. Taču visinteresantāko mēs ieraudzījām dārziņā aiz mājas... Jāsaka, ka vizītes galvenais mērķis man bija iespēja saskatīt Krāslavas daļiņu Vācijā. Pēc muzeja apskates es iegriezos suvenīru veikaliņā un... Manam priekam nebija robežu. Vienā no plauktiem es ieraudzīju Bēthovena krūšutēla kopiju, blakus atradās plāksnīte ar uzrakstu “Naums Aronsons, Bēthovena krūšutēls, kopija, bronza”. Bet zemāk bija cena... Iepriecināts par atradumu, es jau iedomājos, ka uzdāvināšu mūsu muzejam lai arī kopiju, taču tas būs viens no vispazīstamākajiem mūsu izcilā novadnieka darbiem... Cena šokēja manus godkārīgos nodomus. Tūkstotis eiro... Mjā... Nesanāca. Kolēģi pastāstīja muzeja darbiniecei, ka esmu atbraucis no Krāslavas. Kā izrādījās, Aronsona dzimteni te zina labi, lai gan ne reizes tur nav bijuši. Man svinīgi pasniedza nelielu bukletu par Aronsonu un piedāvāja apskatīt skulptūras oriģinālu mājas dārzā. Dārzs bija pavisam neliels, kvadrātveida. Pa dārza perimetru bija izvietoti Bēthovena krūšutēli, kuru autori bija dažādi tēlnieki... Bet dārza pašā centrā atradās vispazīstamākais darbs... Šis centrālais krūšutēls svinīgi tika atklāts muzejā 1905. gadā. Rodēna audzēkņa, Eiropas talantīgākā tēlnieka Nauma Aronsona darbs... Bija tik labi un patīkami apzināties to, ka te, dižā Bēthovena mājā, glabājas Krāslavas daļiņa. Vēsture ir dīvaina...

Pupas, kartupeļi un viltotais zaķis

Emociju un iespaidu pilni mēs kopā ar kolēģiem, kuri atklāti un no visas sirds priecājās gan par mani, gan par Aronsonu, gan par Krāslavu, devāmies ieturēt pusdienas vācu kafejnīcā.

Vācieši nemīl savu virtuvi, šķiet, ka pat mazliet kaunējas par to vai izliekas, ka kautrējas. Turpretim mums vācu virtuve ir gandrīz kā savējā. Piekrītiet, cepti kartupeļi ar škvarciņām, bet klāt skābs gurķītis nav nekāda eksotika. Turklāt vācieši mīl kūpinātu gaļu un speķi. Tam klāt jāpievieno vēl pupas, zirņi, lēcas, kartupeļi, skābēti kāposti, kā arī daudz sīpolu un ķiploku. Bet galvenais — tās ir desas, kuras vācieši dēvē par cīsiņiem. Viņu cīsiņiem nav nekā kopējā ar mūsējiem. Viņiem ir simtiem visdažādāko šķirņu desiņu pēc garšas un izskata, ka vienkārši mēli var norīt. Lai arī mūsu saimnieki ilgi runāja par to, ka vācu virtuve ir neveselīga, pavisam nav garšīga, taču vācu restorānos un kafejnīcās nekad netrūkst apmeklētāju. Kafejnīcā, kuru mēs apmeklējām, mums piedāvāja firmas pupas. Kopā ar pupām mums pasniedza vārītus kartupeļus, kas bija pārlieti ar ļoti garšīgu mērci, kā arī triju veidu “cīsiņus”. Es ēdu ar gardu muti, no manis neatpalika arī vācu kolēģi. Ko tur runāt par “neveselīgumu” un “negaršīgumu”!

Ģimenē, kur es dzīvoju brauciena laikā, kādu dienu saimniece pateica, ka šodien vakariņām viņa gatavošot klasisko vācu ēdienu, kas mums būs pārsteigums. Kāds gan bija mūsu izbrīns, kad mums pasniedza “viltoto zaķi”! Turklāt Vācijā to sauc tieši tāpat. Pēc tam mēs ilgi smējāmies kopā ar saimniekiem. Bet, lūk, nākamā ēdiena recepte. Šis ēdiens mums ļoti iepatikās, it sevišķi krīzes apstākļos. Tie ir kartupeļu salāti. Sagriežam vārītus kartupeļus nelielos gabaliņos, sīki sasmalcinām sīpolus, skā- bētus gurķus, visu samaisām, pievienojam maltus melnos piparus un sajaucam ar attaukotu krējumu vai jogurtu bez cukura. Viss. Klasiskais vācu ēdiens gatavs. Jūtieties kā īsts vācietis.

Ceļojums beidzies. Tagad gaidām ciemiņus savās mājās.

Andrejs JAKUBOVSKIS