Godāti un cienīti gan Ukrainā, gan Latvijā

Sirotas ne mirkli nenožēlo savu lēmumu pārcelties uz tobrīd viņiem svešu zemi, šo soli viņi spēra rūpēs par saviem bērniem, kuri vecākiem sagādājuši daudz prieka un lepnuma, jo, būdami paši godprātīgi un ļoti strādīgi, Sirotas prata ieaudzināt arī saviem bērniem mīlestību uz darbu, mīlēt tuvākos, cienīt otru cilvēku. Dzīves apstākļi Ukrainā bija smagāki kā Latvijā, jo tur ir melnzeme, kas lietus laikā pārvēršas neizbrienamos un neizbraucamos dubļos, bet līdz skolai bērniem bijis tāls ceļš mērojams.
Jekaterina un Mihails iepazinās, viņuprāt, romantiskos apstākļos. Jekaterina bija skolota biškope, gāja savu vecāku pēdās un strādāja bišu dravā. Mihails bija izmācījies par traktoristu, strādāja uz HTZ markas tērauda rumaka. Vecie traktoristi šobaltdien atceras, ka HTZ bija kāds niķis — tam regulāri vajadzējis pievilkt skrūves. Tajā liktenīgajā dienā Jekaterina uz dravu atbrauca ar velosipēdu, Mihails netālu līkņāja ap savu traktoru, pievelkot skrūves. Ieraudzījis meiteni, viņš devās pie bišu stropiem. Jekaterina izņēma no stropa medus rāmīti un uzcienāja stalto puisi. Abi garšoja medu, sarunājās. Kopš tās dienas jaunie turpināja tikties, lielu šķēršļu tam nebija, jo izrādījās, ka dzīvo bezmaz kaimiņos un atdala viņus tikai upe. Mihaila ciems saucās Maslaki, Jekaterinas — Ovčarova. Mihails kļuva par biežu viesi Ovčarovā, kur klubā parasti notika dejas. Satikās kādu gadu, līdz 1954. gada 12. novembrī nosvinēja kāzas — šogad abiem aprit 55 laimīgi kopdzīvē aizvadīti gadi. Jekaterina ir piecus gadus jaunāka, uz kāzu dienu viņai bija 19 gadu, viņam — 24.

“Protams, ka Jekaterinu atvedu uz savu vecāku mājām,” Mihails dalās atmiņās. “Atceros, bija lieli dubļi un vēsa oktobra diena, kad braucu pēc viņas zirgu puskarietē. Ceļā tā nosala, mājās visa burtiski trīcēja. Otrā rītā pamodāmies un braucām uz citu ciemu pavadīt brālēnu armijā. Pa to laiku visi Maslaki jau runāja — Miška apprecējās, Miška apprecējās, bet mājās ne Miškas, ne sievas nav. Bildināju savu izredzēto 7. novembrī un 12. novembrī dzērām kāzas. Toreiz ne gredzenus pirka, ne laulību nami bija, nekā. Savācās mājās viesi un nosvinēja, bet vēlāk sareģistrējāmies ciema padomē. Dzīvojām vienā mājā kopā ar vecākiem 35 gadus. Sākumā Ukrainā, tad šeit, Svariņos, kamēr apglabājām. Uz Latviju pasauca padomju saimniecības “Voshod” direktors. Šai pusē bija ieprecējušās manas māsas, atbraucu pie viņām ciemos. Saimniecības direktors latvietis sacīja, lai ņemu ģimeni un braucu šurp. Apsolīja mašīnu iedot, lai varētu pārcelties, apsolīja abiem darbu. Sieva Ukrainā jau strādāja par slaucēju, arī te aizgāja slaukt govis. Es biju traktorists, tad virpotājs.”

Sākotnēji, pirmos desmit gadus, Sirotas dzīvoja lauku viensētā. Par centīgumu un lielo darba mīlestību viņus cienīja dzimtajā Ukrainā un drīz ievēroja arī Latvijā: Jekaterina un Mihails saņēmuši daudzus Goda rakstus un citus apbalvojumus, par viņiem rakstīja rajona presē. 1982. gadā Sirotas par labu darbu saņēma Līvānu būvkombināta māju, kurā mīt šobaltdien. Pēc sovhoza sabrukuma māju īpašumā viņi izpirka par pajām, vienīgi zemes ir tikai neliels pleķītis pie mājas. Bet līdz īpašumu atgriešanas epopejai abi turējuši lopus un apstrādājuši zemi. Tagad sirmgalvji vairs nealkst pēc lielas saimniecības — gadu nasta aug, spēki iet mazumā.

Sirotas ir izaudzinājuši piecus bērnus: četrus dēlus un meitu. Anatolijs, Aleksandrs, Sergejs, Mihails un Natālija sen pametuši vecāku ligzdiņu. Jaunībā visi četri dēli aizgāja tēva pēdās, kļūstot par mehanizatoriem. Visi ieguva arī šofera tiesības. Padomju saimniecības pastāvēšanas laikā nevienam nebija padomā ne uz kurieni braukt, bet Latvijā notikušo lielo pārmaiņu gados dēliem nācās apgūt citas profesijas. Anatolijs laikam visciešāk bija iemīlējis traktoru, jau kopš bērnības viņš bieži skrēja palīdzēt tēvam tīrumā. Kad bija jāizlemj, par ko kļūt, puisis nešaubījās un līdz pat šai dienai nav zaudējis ticību tehnikai un zemei. Viņam piemīt zemnieka gars. Aleksandrs uzsācis uzņēmējdarbību Daugavpilī, Sergejs pagastā ir santehniķis, bet Mihails kādas Rīgas zivju rūpnīcas strādnieks. Natālija savulaik pabeidza Daugavpils medicīnas skolu, kur ieguva medmāsas profesiju, pēc mācību beigšanas atgriezās laukos, strādāja Indrā profesijā, bet šobrīd auklē mājās mazo bērnu, ir stājusies Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē.

“Visi bērni piedzima vēl Ukrainā, meitene bija jaunākā, Natālijai pat nebija pilni seši gadi, kad pārbraucām uz Latviju,” turpina Mihails. “Sākumā jau vienmēr visi ir kopā, bet, laikam ritot, mūsu putniņi aizspurdza kur kurš. Viens devās armijā, cits apprecējās… Sarīkojām četras atvadības, laižot dēlus dienestā, un piecas kāzas. Šodien mums ir 11 mazbērni un seši mazmazbērni.”

Ukrainā Mihailam palikusi vecākā māsa, ar kuru viņš regulāri sazvanās pa mobilo tālruni, jo aizbraukt vairs nevar. Jekaterinai tur dzīvo brāļa sieva un divi brāļadēli. Arī ar viņiem sazvanās, raksta vēstules, kuras, kā apgalvo Sirotas, visai bieži nozūd, adresātu nesasniegušas. Interesanti, ka ukraiņu valodu Sirotas zina nepilnīgi, jo viņi dzīvojuši septiņus km no Krievijas robežas, līdz ar to tur skanējušas abas valodas, krievu valodu varēja dzirdēt pat biežāk nekā tīru ukraiņu. Latviešu valodu, kad tā kļuva aktuāla, Jekaterina un Mihails vairs nespēja apgūt.

Visu dzīvi Mihaila otrā lielā mīlestība ir tehnika. Būdams mērķtiecīgs, viņš jaunībā iegādājas savu pirmo motociklu, to nomainīja cits motocikls. Pirmo automašīnu LUAZ ar gaisa dzesēšanas dzinēju un kabīni, kuru sedza brezents, viņš nopirka no sovhoza. Cenu vairs neatceras. Nākamo automašīnu “Moskvič” nopirka par 7500 rubļiem. Vienīgais cilvēks, kurš gaidīja rindā šo automašīnu, no tās atteicās, Mihails nekavējoties iestājās rindā un tā tika pie tam laikam ļoti mūsdienīga transportlīdzekļa. Kad bija iespēja iegādāties rietumvalstu automašīnu, Mihails nopirka golfiņu, kuru vēlāk atdeva dēlam Sergejam. Tagad viņam ir cits golfiņš, pie kura ticis, pārdodot traktoru “Vladimirovec”, kas pašam vairs nav vajadzīgs.

Jekaterinai ir izteikti sievišķīgi hobiji: viņai ļoti patīk šūt, izšūt, adīt un rušināties dārzā, kur cenšas izaudzēt ēdamgaldam visu savu. Patiesībā ne viņu, ne dzīvesbiedru nekad nav biedējis nekāds darbs. Jekaterinas pensionēšanās 50 gadu vecumā ir saistīta tikai ar veselības problēmām, viņas vīrs aizgāja pensijā 60 gados. Abi jubilāri jūtas laimīgi Latvijā, priecājas par saviem bērniem un viņu panākumiem.

Juris ROGA