Uz Vāciju pēc pieredzes...

Taču te tev nu bija. Programmas “Comenius” Vācijas partneri no Heiligenhauzas pamatskolas tūdaļ uzrakstīja pieteikumu jauna sadarbības ar “Varavīksnes” skolu projekta finansēšanai. Šoreiz projekta izdevumus uzņēmās segt UNESCO Vācijas nacionālā komisija. Izmainījušies projekta mērķi un uzdevumi. Šoreiz skolas sadarbosies dalībvalstu (Latvija un Vācija) kultūras mantojuma izpētes nozarē, kā arī apgūs Eiropas pieredzi. Veco draugu un partneru jaunā sadarbība paredz divas vizītes. Katra vizīte ilgs astoņas dienas. Vizīšu laikā (šoreiz komandu sastāvā būs divi skolotāji un desmit vecāko klašu audzēkņi) partnerības dalībnieki dzīvos vācu ģimenēs, skolēni apmeklēs stundas skolā un mācīsies kopā ar saviem vienaudžiem, bet pēc mācībām projekta dalībnieki apskatīs valsts vēstures un kultūras objektus, dosies ekskursijās utt. Oficiāli projekts startēja 2009. gada 15. augustā. Vēl skolēnu brīvlaikā partnerības dalībnieki sarakstījās un sazvanījās savā starpā, lai iepazītos vēl pirms vizītes. Un, lūk, “Varavīksnes” skolas grupa (divi skolotāji (Irēna Bovtramoviča un es) un desmit vecāko klašu audzēkņi) 7. septembrī devās uz Vāciju.

Kompānijas “AirBaltic” lidmašīna piezemējās Diseldorfas lidostā plkst. 21.00 ar 40 minūšu nokavēšanos. Vainojami bija sliktie laika apstākļi un problēmas ar izlidošanas joslu Rīgā. Tomēr lidostā mūs gaidīja saimnieki un visas ģimenes, kuras piedalās projektā. Mūs sagaidīja ar “urā!” saucieniem un puķu pušķiem. Visi ātri iepazināmies un devāmies “pa mājām”, jo nākamā diena sākās ļoti agri, vajadzēja atpūsties...

Otrdiena, 8. septembris. Pirmā stunda Vācijas skolās sākas plkst. 7.55. Tāpēc visi pamodāmies plkst. 6.00 rītā. Skolotāji devās uz angļu valodas stundām, bet skolēni izklīda pa klasēm ar saviem jaunajiem draugiem (mūsu skolas audzēkņi dzīvoja Heiligenhauzas skolas audzēkņu ģimenēs, skolotājus uzņēma pie sevis skolas direktora vietniece, pazīstamā Elizabete Luksa, programmas “Comenius” partnere.

Uzreiz jāpiebilst, ka nekādu īpašu atklājumu mums skolā nebija. Mēs visi esam ļoti līdzīgi: gan skolotāji, gan skolēni. Tikai stundas par 5 minūtēm ilgākas (katrā klasē ir no 35 līdz 40 audzēkņiem) un nav ēdnīcas (tiesa, strādā neliela bufete). Kas sakāms par valodu barjeru, tad mūsu vecāko klašu audzēkņi ar to tika galā bez problēmām. Viņi ar aizrautību strādāja angļu valodas, matemātikas, sporta, tekstila (šis priekšmets Vācijas skolās aizstāj mūsu mājturību) stundās utt. Nomācījušies noliktās četras stundas, projekta dalībnieki devās uz tikšanos ar pilsētas mēru. Jans Hainišs ne visai sen kļuva par Heiligenhauzas visjaunāko birģermeistaru visā tās vēsturē. Viņam ir 33 gadi (Kristus vecums), pēc profesijas jurists, pabeidzis Di-seldorfas universitāti, 2004. gadā Jana Hainiša disertācija par tēmu “Dzī-vokļa nomas tiesības VFR un VDR tiesu sistēmās” izpelnījās balvu kā universitātes labākā disertācija! 2009. gadā Jans uzvarēja Heiligenhauzas birģermeistara vēlēšanās no Kristīgo demokrātu partijas.

Birģermeistars izrādījās patīkams, enerģisks jauns cilvēks. Tikšanās bija pilsētas padomes senlaiku zālē. Jans Hainišs jautāja par projektu, par Latviju, stāstīja par Heiligenhauzu, pauda ieinteresētību sadarbībā ar Krāslavu, pasniedza dāvanas. Visi palika apmierināti. Jāsaka, ka birģermeistars iemantojis pilsētnieku mīlestību un cieņu, kuru viņš paspēja izpelnīties pirmajos trīs mēnešos pēc ievēlēšanas!

Nofotografējušies uz atvadām, mēs devāmies pētīt pilsētas ievērojamākās vietas. Saimnieki piedomāja oriģinālus uzdevumus vecāko klašu skolēniem, kuriem pastaigas laikā pa pilsētu bija jāatrod atbildes uz daudziem jautājumiem par pilsētu, par Vāciju, par Latviju... Pusotru stundu ilgā pastaiga beidzās, apkopojuši rezultātus un ar patiku apēduši saldējumu, ar kuru visus dalībniekus pacienāja projekta koordinētājs un vienlaikus angļu valodas skolotājs Sīmons Tīrings, mēs devāmies pa mājām, pirmā diena tuvojās nobeigumam.

Trešdien pēc mācībām dalībnieki devās uz Eseni, lai apmeklētu kultūras centru “Colferein” (bijusī ogļraktuve, par kuru es jau stāstīju). Pēc ekskursijas, kas bija veltīta ogļrūpniecības un konkrēti šahtas vēsturei, saimnieki piedāvāja apmeklēt dažus tirdzniecības centrus (šopings ir “rietumu” dzīves neatņemama sastāvdaļa). Uz ātru roku sapirkuši visus iespējamos suvenīrus un našķus, mēs devāmies pa mājām.

Ceturtdien pēc mācību dienas mēs devāmies uz Oberhauzeni. Šī pilsēta ir pazīstama ar unikālu izstāžu centru “Gasometer”, kas atrodas bijušajā gāzes glabātavā. Iedomājieties sev 117,5 metrus augstu mucu ar 67,6 metru diametru... Iekšā izstāde, kas veltīta Saules sistēmai... Planētu, pavadoņu, asteroīdu maketi, kā arī tālskatu un teleskopu izstāde. Taču visiespaidīgākais ne jau tas, bet gan Mēness makets, kura diametrs 32 metri.

Šis brīnums bija uzcelts XX gadsimta divdesmito gadu beigās. Ogles, kuras ieguva blakus, sadedzināja, gāze, kas izdalījās, tika savākta glabātavā un no turienes jau tika sadalīta: ar to tika apkurinātas mājas, rūpnīcas, slimnīcas utt. Kad ogļu vairs nebija un nebija no kurienes saņemt gāzi, praktiskie vācieši pārvērta glabātavu par izstāžu un kultūras centru. Tā pašā augšā var pacelties ar speciālu stikla liftu, no jumta patīksmināties par Oberhauzenas skatiem... Iespaidu no šā apmeklējuma bija atliku likām.

Piektdien mēs apmeklējām Diseldorfu. Tā ir sena un ļoti skaista pilsēta ar daudzām ievērojamām vietām. No vienas puses, Diseldorfa ir Ziemeļreinas Vestfālenes galvaspilsēta, no otras puses — patīkama pilsēta, divas reizes mazāka par Rīgu. Paši vācieši ne visai saudzē Diseldorfas iedzīvotājus, uzskatot viņus par augstprātīgiem snobiem, taču tas necik nemazina pilsētas skaistumu. Ar prieku pastaigājušies pa vecpilsētu, patīksminājušies par Reinas ūdeņu vareno plūdumu, paraustījuši aiz deguna viltīgā drēbnieka Šneidera Vibela skulptūru (uz laimi), padzēruši kafiju vienā no vietējās galvaspilsētas laukumiem, kļuvuši par jauno aktieru un dramaturgu akcijas pret karu Irākā lieciniekiem, mēs devāmies uz mājām... Es speciāli neaprakstu tās vietas, par kurām rakstīju agrāk, lai nenogurdinātu lasītāju ar atkārtojumiem...

Sestdiena no paša rīta bija veltīta Ķelnei. Tā ir Vācijas pērle, kas kļuva vispazīstamākā ar savu lielisko baznīcu. Atšķirībā no Diseldorfas Ķelnes iedzīvotāji ir slaveni ar savu demokrātismu un atklātumu, arī cenas te ir par 20% zemākas... Taču galvenais nav tas. Maz kurš zina, ka Ķelnei (vai “Agripinas kolonijai”, kā to dēvēja romieši) apritēja pat 2030 gadu. 38. gadā pirms mūsu ēras šajā vietā atradās Romas Opiduma Ubioruma cietoksnis. Pakāpeniski cietoksnis paplašinājās un kļuva par pilsētu. Agripina, imperatora Klaudija sieva, kura dzimusi tieši te, pierunāja vīru piešķirt pilsētai kolonijas statusu, kas deva miestam daudz tiesību un privilēģiju. Viduslaikos no pilsētas nosaukuma palika tikai vārds Kolonija, bet vācieši to saīsināja līdz Ķelnei.

Par tiem laikiem stāsta milzīgās Romas-Vācijas impērijas muzejs. Tas atrodas bagāta pilsētnieka Romas pilsētas villas vietā. Lieliski saglabātā Romas mozaīka atstāj kolosālu iespaidu. Mozaīka rotāja dzīru un izpriecu zāli. Sienu gleznojums ataino romiešu dzīves ainas, jautrību, teātri, sacensības... Romas laiku stikla izstrādājumu unikālā kolekcija. Lieliski saglabājušās vāzes, šķīvji, milzīgas mucas, rotājumi... Zelta rotaslietu kolekcija pārsteidz ar izsmalcinātu gaumi un ļoti smalku darbu... Vārdu sakot, ekskursija, kas ilga pusotru stundu, pagāja pavisam nemanot. Ne mazāk interesanta bija arī iepazīšanās ar katedrāli, taču par to es jau rakstīju agrāk...

Beidzās sestdiena. Bet svētdiena projekta dalībniekiem bija jāpavada kopā ar savām ģimenēm. Tā bija faktiski pēdējā diena Vācijā, dalībniekiem bija jāatpūšas un jāpārdomā gūtie iespaidi. Man radās unikāla iespēja apmeklēt Bonnu, bet par to vēlāk.
Pirmdiena aizritēja nemanot. Pienāca atvadīšanas laiks. Gādīgās vācu māmiņas gatavoja mūsu skolēnus atceļam kā savus bērnus. No dāvanām plīsa somu slēdži, bet visas grupas kopējā bagāža atpakaļceļā bija smagāka nekā turpceļā. Mūsu lidmašīna izlidoja ļoti agri, tāpēc jau plkst. 5.00 no rīta bija jāierodas lidostā. Pavadīt mūs atbrauca visi ģimeņu locekļi, kolēģi pedagogi un pat tie vācu skolēni, kuri neuzņēma pie sevis ciemiņus, taču nedēļas laikā paspēja sadraudzēties ar mūsu bērniem. Bija asaras un apkampieni... Bet pēc divarpus stundām mēs jau piezemējāmies Rīgā...

Atbildes vizīte sadarbības ietvaros notiks 2010. gada aprīļa beigās. Gatavošanās tai sākusies jau šodien. Esmu pārliecināts, ka mums ir ko parādīt vāciešiem. Mums netrūkst nedz vēstures, nedz kultūras objektu. Bet pats galvenais ir tas, ka Gunārs Upenieks, uzzinājis par mūsu vizīti un mūsu iespaidiem, nosūtīja vēstuli Hailigenhauzas birģermeistaram, kurā sirsnīgi pateicās par viesmīlīgo uzņemšanu. Varbūt ar šo vēstuli sāksies draudzība starp mūsu pilsētām un drīz vien savstarpējās vizītes kļūs par parastu parādību, bet pašvaldību sadarbība būs visai noderīga gan Krāslavai, gan Hailigenhauzai. Draugu taču nekad nav par daudz...

Andrejs JAKUBOVSKIS