Mūsdienu cilvēkam nav jāskaidro, cik liela loma viņa dzīvē ir mežam. Pēdējos gadu desmitos mežu saglabāšanas un racionālas izmantošanas tēma pastāvīgi tiek risināta preses izdevumos visā pasaulē. Par to likteni zinātnes un tehnikas progresa laikmetā dedzīgi diskutē zinātnieki, ekologi, saimniekotāji.
Ar savu divu riteņu draugu — velosipēdu — es nolēmu doties pie dabas krūts: paelpot spirdzinošu rudens gaisu, bet, ja laimēsies, vēl arī salasīt sēnes un vēlās ogas. Visbeidzot esmu ceļā. Griežu pedāļus, skatos uz visām pusēm, tīksminos par apkārtni. Priekšā redzama autobusu pietura — Pesčanka. Pagriežos pa labi, nobraucu no asfalta pa mašīnu iebraukto sliedi. Rudens meža aromāts piepilda visu ķermeni. Svētlaime! Paradīze! Te pēkšņi mans velosipēds atduras pret milzīgu atkritumu kaudzi. Lielu izmēru stikla gabali labam saimniekam vēl noderētu siltumnīcas ierīkošanai. Taču saimnieks acīmredzot nolēma izgāzt visu mežā, lai acis neredzētu... Skatos. Visur mētājas plastmasas un stikla pudeles, sulas pakas, skārda bundžas. Labais noskaņojums pamazām pazūd. To es nebiju gaidījis. Pabraucu vēl mazliet uz priekšu un priežu starpā ieraugu izcirstu klajumu. Cilpojot pa daudzām automobiļu takām, atkal izbraucu uz asfalta. Garām lielā ātrumā pabrauc milzīgi kokvedēji — “Volvo”, “Mercedes”, KamAZ, piekrauti ar baļķiem un dēļiem. Krīze! Kas tur ko teikt, cilvēki taisa naudu, neko nepadarīsi...
Atkal iegriežos mežā. Labi iebrauktais ceļš atved mani līdz bijušajai ķieģeļu rūpnīcai. Tas ir tālu no pilsētas, kilometri pieci. Domāju, ka te arī būs neskartā daba! Sēnes, ogas. Bet kas tad tas? Atkal celtniecības atkritumu izgāztuve: cements, ķieģeļi, satrunējuši dēļi, bet vēl kāds ducis alus un šampanieša pudeļu, sulas pakas.
Laiks atgriezties atpakaļ, pārdurta riepa. SIA “DOVA” mašīna ved mūsu atkritumus uz Demenes izgāztuvi — 40 kilometru attālumā no pilsētas, cenšoties padarīt Krāslavu tīru un sakoptu. Pilsētas mērs Upenieka kungs, kurš sāka pārkārtot pilsētu savā iepriekšējā sasaukuma laikā, turpina to darīt arī tagad. Kaut arī mūsu grūtajos laikos ir arī svarīgākas prioritātes. Labi strādā arī SIA “Labiekārtošana K”, kuru vada Ē. Cauņa. Muguras neatliekdami, strādā sētnieki, bezdarbnieki. Taču vienalga ir tīkotāji izmest atkritumus mežā, uzskatot, ka neviens nepamanīs un viņi tiks cauri sveikā...
Garāžu kooperatīva “Draudzība” apkaimē kāds izmetis atkritumus: krītu, ģipsi, cementu, kokskaidu plates. Pie cita garāžu kooperatīva rēgojas metāla atkritumi, stikli.
Atceros, laikā, kad par pilsētas mēru bija Heinrihs Mackevičs, pie poliklīnikas bija izrakta izgāztuve. No avīžu driskām, vēstulēm tika noskaidrota tā cilvēka adrese, kurš izveidoja šo izgāztuvi. Administratīvajā komisijā šis cilvēks dabūja trūkties. Pēc tā notikuma griba veidot izgāztuves viņam pazuda uz visiem laikiem.
Netiek saudzētas arī Daugavas kreisā krasta priedes — gan tiek cirsti koki, lai ierīkotu stigu attīrīšanas iekārtām, gan atbrīvota vieta iepretim jaunajām attīrīšanas iekārtām. Bet šajā gadījumā cieš dziedinošais sils, simtgadīgās priedes, kas lielā mērā padarījušas Krāslavu par mazo Šveici. Pie mums taču ir tik tīrs gaiss!
Tieši cilvēku kultūras trūkums — lai arī neapzināts, tomēr ne mazāk bīstams sekmēja to, ka no zemes virsas izzuduši un turpina izzust tūkstoši dzīvnieku un augu sugu. Vienas tika iznīcinātas īpaša “derīguma” dēļ. Un iznīcināja tie, kam tas ļāva apmierināt modes kaprīzes. Citas — tehnikas straujas attīstības laikā, kad tika dedzināti tīrumi, meži un izcirtumi, saindējot ar saviem atkritumiem, šķiet, vareno, taču tik trauslo dabas organismu. Mežs pamatoti tiek uzskatīts par universālas izejvielas avotu, tīra gaisa, ūdens un citu dabas bagātību krātuvi. Tas ir spējīgs atdzīvināt zemi un dot tai jaunus spēkus. Bet pasaulē nav nekā dārgāka par to.
Valērijs SIRJEVS
.jpg)
.jpg)
