Gotiska ainiņa

Galvā uzvilktajā kaprona zeķē caurumi, caur kuriem spīd bailīgas ačteles. Nezināmais sastingt pie katra pat vismazākā paša radītā troksnīša, kas traucē viņam koncentrēties galvenajam uzdevumam — uzrakstīt sūdzību triju novadu avīzei. Medicīniskie gumijas cimdi ļauj ērti strādāt ar datora tastatūru, bet jāuzmanās, rīkojoties ar šķērēm un pinceti. Darbības plāns galvenajos vilcienos skaidrs, aizķeršanās ar virsrakstu. Tam jābūt tādam, kas uzreiz pievērš uzmanību. Prātā ataust televīzijā redzēta aina, kurā protestētāji aizsējuši sev mutes. Tas taču sprādziens, ne virsraksts: “Vai vajag klusēt?”

Kaut kas tomēr nedod mieru? Nē, tā nav uzmācīgā muša, kura jau vismaz stundu lidinās virs sviedros mirkstošās galvas kaprona zeķē. Ak, jā, jāpaskaidro, kāpēc tāda noslēpumainība!

Nezināmā pirksti ātri spiež taustiņus: “Vēstule anonīma, tā kā tagad par nepareizi saprastu izteikumu var nokļūt aiz restēm. Pēc Miķeļdienas gadatirgus ciemā mēs atcerējāmies par jūsu aicinājumu (pievienots)”.

Virsraksts un 12 rindiņas — cik tas aizņems vietas? Ahā, te ir vajadzīgais “Ezerzemes” numurs, jāizgriež, jāpiemēra. Gatavs, var rakstīt tālāk: “Varbūt jūs noskaid-rosiet, par kādiem līdzekļiem pagastā bija sarīkots plašs bankets? Runā, ka ciemā bāzēts uzņēmums iedalīja gaļu, pašvaldība — 70 latu, veikali vēl kaut ko... Varbūt tas bija koncerta dalībniekiem, bet bērni, kuri tajā piedalījās, nesaņēma pat konfektes.

Tad varbūt vajadzēja uzklāt zviedru galdu, lai arī mēs varētu pienākt un panašķoties ar smalkmaizītēm, sviestmaizēm un vēl... Bet, nekā!

Lasot avīzi, mēs redzam, cik interesanti noris pasākumi citur. Bet pie mums: nopērc-pārdot, loterija un koncertiņš.”
Pēkšņi datora taustiņu klaboņa apklust, cimdos ģērbtās rokas tver šķēres un avīzi, lai izšķērētu piecrindu fragmentu no “Ezerzemē” publicēta rakstiņa. Tā sakot, pierādījumam. Roka jau tver pēc līmes, un... apstājas pusceļā — parakstu tomēr vajag! Tādu, kas nerada šaubas. Tādu, kas pārliecina par situācijas nopietnību. Vajag masas, lielas masas. Rokā ir: “Ciema iedzīvotāji!”

Ja nu nenotic? Nē, būs jāiet uz pilnu banku, kaut gan tas ir bīstami! Vajag piebildi par to neseno vēstuli centram.
P.S. “No ciema iedzīvotājiem bija vēstule Galvenajam kungam par mūsu bijušo pārvaldi un grāmatvedes lietām, atbrauca “savs” cilvēks, un viss palika pa vecam. Ka tik atkal neatbrauc “savējais”.”

Uh, cik skaļi tas printeris drukā. Labi, ka pāri pusnaktij, visi kaimiņi jau ciešā miegā. Tagad ar līmi noziest avīžu izgriezumus un izlīdzināt uz papīra — labi noderēja pincetīte. Vēl tikai jāpasvītro svarīgākais izgriezumos, jāsaliek akcenti. Skaisti, solīdi, ne vainas. Rīt uz pastu, noteikti ievēros, nevar būt, ka nepamanīs! Pag, no mūsu ciema pasta sūtīt nevar, uzreiz izskaitļos. Ko vairs darīt, jātērējas vien ceļam. Daugavpils liela pilsēta, ja tur kādā pastkastē iemest, visi gali būs ūdenī. Nedod Dievs, ja kādu izteikumu būs sapratuši nepareizi! Jāpiesargās, dubults, kā saka, neplīst!

Anonīmas vēstules tapšanas ainiņu uzbūra

Juris ROGA

Redakcijas piebilde: Liels lūgums nesūtīt redakcijai anonīmas vēstules, jo tās nonāk papīrgrozā!