Lērums kārtojamu lietu

— Mēs nekad dzīvē nebūtu aizvēruši Upmalas skolu Bērziņos un Labiešu skolu Svariņos, jo saimnieciski tās varējām uzturēt, bet ne mēs rakstām mācību programmas un izstrādājam noteikumus, cik skolēnu klasē vajag uz vienu skolotāju. Priekšdienās situācija būs vēl bēdīgāka, jo zem lielas jautājuma zīmes ir skolu perspektīva Šķaunē un Konstantinovā. Tās būs divas nākamās, ja tiks ieviesta prasība par vēl lielāku audzēkņu skaitu klasē — līdz 10 bērniem. Nevaram rast bērnus īsā laika posmā, lai šīs strauji augošās prasības nodrošinātu. Nav bērnu — nav skolas, tas neizbēgami.

— Ir vai nav draudi tautas namu pastāvēšanai novadā?

— Tā migla, kādā šobrīd ir valsts, nedod iespēju pašvaldībai prognozēt, kāda situācija būs pēc mēneša vai pat pēc divām nedēļām. Tiek izteikti visdažādākie minējumi un priekšlikumi līdz pat tik absurdiem mūsu izpratnē, ka tautas nami varētu tikt nodoti kādu sabiedrisko organizāciju aprūpē. It kā Eiropas Savienības valstīs nav tautas namu mūsu izpratnē, proti, kā vietas, kur notiek mēģinājumi koriem, deju kolektīviem, norisinās dažādas citas aktivitātes, kas saistās ar mūsu tautas tradīciju saglabāšanu un uzturēšanu. Tur tās lietas pastāv tāpēc, ka kāds par tām maksā vai arī kāds ir veicis pasūtījumu un arī samaksājis. Mūsu situācijā ir citādi, šeit valda cilvēku liela pašiniciatīva, kuri apvienojas kolektīvos un notiek visas aktivitātes. Tas tā ierasts mūsu mentalitātei. Nevaru iedomāties šodien dot pasūtījumu kādam apsaimniekotājam, ka pašvaldībai gada laikā nepieciešami, teiksim, pieci pasākumi: valsts svētki, Ziemassvētku un gadu mijas svinības, Māmiņu diena, pilsētas vai pagasta tradicionālie svētki un punkts. Ieplānojam finansējumu uz to un pasūtām tam, kas varētu šos pasākumus kvalitatīvi organizēt un realizēt. Cits jautājums, cik varam atļauties maksāt par šiem pasākumiem. Bet uz to šīs lietas šodien iet.

— Šo iestāžu vadītāji un pašdarbnieki noteikti jūtas neomulīgi šajā krīzes laikā. Vai esat pabijis visos tautas namos, ar katra direktori pārrunājis, kas tur notiek. Jautāju tāpēc, ka nav tik sāpīgi, ja aiztaisa pamatoti. Sāpīgi ir tad, ja neiepazīst katru konkrētu iestādi, tās iespējas, piedāvājumu un savstarpēji nesalīdzina tos, lai necieš labākais, lai izvērtējums būtu objektīvs. Varbūt gadās tā, ka aizver to čaklāko, bet slinkākais turpina pastāvēt.

— Mūsu cilvēkiem vēl arvien patīk redzēt katru rītu priekšnieku vaigā, paspiest roku. Es varu apgalvot, ka zinu katru tautas namu novadā, jo tajā vai citā laika posmā esmu tur bijis. Cita lieta, vai fiziski varēju detalizēti iepazīties ar tā problēmām. Bet Dagdas domē ir divi vietnieki, ar kuriem esam vienojušies par pienākumu sadali, kurš ko vairāk pieskatīs. Mana piedalīšanās tajā vai citā pasākumā kardināli neizmainīs situāciju, un tikai tamdēļ vien neuzradīsies finansējums un investors. Personīgi es uzskatu, ka jebkurā vietā kultūras vide ir jāsaglabā, jo dažos mūsu pagastos šodien tautas nami faktiski ir vienīgā saliņa, uz kuras viss balstās. Ne jau vienmēr cilvēks būs paēdis ar maizi dienišķo.

Mēs šodien rūpējamies, lai vispamestākajā — Ķepovas — pagastā atdzīvinātu kultūras dzīvi. Esmu pieķēries domai, ka tur jārada jauniešu iniciatīvas grupa, kurai esmu gatavs palīdzēt sākuma stadijā — sagatavot statūtus, piereģistrēt kā sabiedrisko organizāciju un par līdzekļiem, kas palikuši no apvienošanās projekta, saremontēt ēkas daļu, kur uztaisīt normālu pasākumu zāli un atstāt sabiedriskās organizācijas rīcībā, lai tā spētu darboties pati un arī izpildīt pašvaldības pasūtījumu, noorganizējot valsts svētkus vai vēl kādu citu pasākumu. Kā zināms, skolas Ķepovas pagastā nav. Ja būs laba zāle, ja būs atbildīgais, tad laika gaitā tur viss attīstīsies un notiks.

Ja par Ezernieku tautas namu, tad ar Vitu Vitāni esmu runājis personīgi un pats esmu redzējis, kas tur par šausmu bildi. Bet ēka nav pašvaldības īpašums, rit sarunas par objekta atpirkšanu no katoļu draudzes. Ja nepanāksim abpusēji izdevīgu vienošanos, tad mums nav nozīmes to graustu pirkt, tad labāk būvēt jaunu vai reālākais ir meklēt citu telpu. Svariņu tautas namu zinu tik, cik sevi atceros. Bērziņu kultūras iestādi apmeklēju pirms pagastu apvienošanās, zinu, kā tur izskatās. Šķaunes tautas nams nesen remontēts, ir lieliskā stāvoklī.

Asūnes tautas namam nesen nosvinējām 60 gadu jubileju, redzēju, kādā tas stāvoklī. Andrupenes tautas namā biju priekšvē-lēšanu kampaņas laikā, tur viss ir atjaunots. Konstantinovas tautas nams man arī zināms, bet, kā jau sacīju, cilvēkiem patīk, ka katru rītu var sasveicināties ar priekšnieku. Bet varbūt vajadzētu otrādi — lai tautas namu direktori un kolektīvu vadītāji brauc pie priekšsēdētāja un izsaka savu vajadzību, domu. Ja vajag, paaicina ciemos un parāda visu uz vietas. Citādi sanāk bezpersoniska saruna. Starp citu, mūsu novadā par kultūras darba organizēšanu pilsētā un pagastos ir atbildīgs Jāzeps Ornicāns.

— Diez, cik drošas par savu nākotni ir bibliotēkas?

— Ja runā par telpām, bibliotēkas labā stāvoklī, bet to pastāvēšana ir jautājums, kas atkarīgs no finansējuma. Mums Dagdā bērnu un pilsētas bibliotēka ir vienā ēkā, abās iestādēs kopā strādā piecas bibliotekāres. Liekas šausmīgi daudz, bet nevienu negribu zaudēt. Viņas var strādāt neuztraucoties. Ja absolūti nebūs finansējuma valstī un tas tiks pilnībā noņemts, tad gan var gadīties, ka paliks pa vienam darbiniekam katrā bibliotēkā. Jo redzam, kas notiek valstī — pat slimnīcām vieglu roku atņēma naudu.

— Ja izvēle ir starp skolu, bibliotēku un tautas namu?

— Redz, skola ir kaut kas tāds, ka pat vienlīdzības zīmi nevar likt. Skola viennozīmīgi prioritāra. Ja vispār kāda iestāde ir jāslēdz, tad tikai tāpēc, ka finansēšana vairs nav galīgi pa spēkam. Mēs jau šobrīd kā pašvaldība valstī nespējam normāli pildīt savu funkciju. Vizuāli viss šķiet labi, bet — tikai daļēji. Mēs faktiski nenodarbojamies ar pašvaldības īpašuma apsaimniekošanu. Pārvaldes katrā atsevišķā pagastā nav spējīgas apsaimniekot to, kas tur ir. Piemēram, drausmīgā stāvoklī ir dzīvojamais fonds, kas nav privatizēts. Neviens par to nerunā. Stāv pagastos divstāvu, trīsstāvu mājas, logi izsisti, kurai vēl kāds palicis. Mums ir meži pašvaldībās, vienā vairāk, otrā — mazāk. Mums nav mežsarga dienesta, kur speciālists var pateikt, kas kurā vietā darāms. Tur ir haoss, plānošanas nav.

— Sanāk, ka pašvaldības laukos slikti strādājušas?

— Nesaku, ka slikti strādāja, bet finansējuma trūkuma dēļ nebija spējīgas izdarīt šos darbus, kas tagad jādara novadā. Arī Dagdā vairāki objekti nav ierakstīti Zemesgrāmatā, jo nebija naudas. Ļoti dārga iemērīšana un cita procedūra, tūkstoši jānoliek uz galda.

— Cik pārvaldes likvidētas?

— Pagaidām tikai Ķepovas pārvalde ir apvienota ar Asūnes, un Ķepovā pārvaldnieka nav. Nevarē- jām citādi atsperties, lai samazinātu Ķepovas pašvaldības milzīgos parādus, kas ir aptuveni 60000 latu. Nezinu, kādu apsvērumu dēļ šajā pagastā pērn bija jāiegādājas jauna automašīna ar atliktu maksājumu par 12000 latu. Tagad jāsāk par to maksāt, atdot firmai nevaram, jo ir sankcijas, kuru dēļ daudz zaudēsim.

— Kādēļ neviens neatbild?

— Tas bija pašvaldību kompetencē, Ķepovas pagasts bija finanšu ministrijas pārraudzībā, bet tā akceptēja šo pirkumu. Kāpēc man jādomā, kurš vainīgs? Ja jau akceptēja, tad laikam labi darīja.

Citu pārvalžu vadītāji pagaidām strādās, jo uz vietām daudz darba. Atalgojums vadītājiem atšķiras atkarībā no iedzīvotāju skaita, par pamatu ņēmām 500 latu uz 1000 iedzīvotājiem. Nezinu, kā būs nākamgad, kad valsts pārvaldē būs jauna vienota atalgojuma sistēma. Paldies Dievam, ka viņi to nosaka, lai gan tas ir rupjš demokrātijas pārkāpums. Bet pie reizes valdība varētu noteikt pašvaldībām arī štatu sarakstus, kā izpildīt ar likumu noteiktās funkcijas, jo tad mums nebūtu nekādu pārmetumu no iedzīvotājiem. Citādi vienmēr kāds apšauba, vajag vai nevajag to vai citu amatu.

— Kas rūpējas par iedzīvotāju drošības jautājumu Dagdā un novadā, proti, runa par slikti nosegtām vai neaizbērtām bedrēm gājēju ceļa tuvumā, nenorobežotiem dīķiem, ūdenstorņiem, kurā katrs var uzrāpties. Jebkurā administratīvajā teritorijā atradīsim apdraudējumus, kas netiek novērsti.

— Mēs šo darbu nākotnē virzīsim, veicinot komunikāciju starp iedzīvotāju un attiecīgās teritorijas pārvaldi. Vēlams ne tikai mutvārdos izbļaut, labāk — rakstiskā formā. Dots uzdevums izveidot katrā pārvaldē iedzīvotāju pieņemšanas žurnālu, kurā ir jāpiefiksē konkrēta cilvēka vārds, uzvārds, ierašanās laiks, sarunas tēma un iesniegums, ja tāds ir. Citādi mēs nekad nevarēsim izkontrolēt, kurā vietā kāda bedre neaizbērta vai kas cits nepadarīts, ko no kabineta logiem neredz. Līdz ar to pārvaldē būs kopaina — kas un kad atnāca, kāds jautājums, bija sniegta cilvēkam atbilde vai — nē. Dagdā jau šāds žurnāls ir. Runājot par vēlmju izpildi, ir jāskatās prioritāras lietas, kuras var izdarīt tajā brīdī. Teiksim, kāpnes torņa pakājē viegli nozāģējamas, tur nav argumentu, lai to nedarītu. Bet ir lietas, kas prasa lielus finanšu resursus.

Ja kāds iedzīvotājs redz apdraudējumus, vajadzētu fiksēt uz papīra pārvaldē. Un nebūs tā, ka pārvalde varēs nelikties zinis, visatļautība netiks pieļauta, jo mēs pār-baudīsim, ir kas darīts vai nav. Mana vietniece Sandra Viškure katru dienu brauc uz pagastiem, šobrīd kontrolē nodarbinātības lietas, lai nav tā, ka darba vietā bezdarbnieki muļķi laiž. Janīna Tukiša nodarbojas ar izglītības jautājumiem. Izpilddirektors Ivars Pauliņš — lielākoties ar remontdarbiem un iepirkumiem. Viņam reizi mēnesī jāpārbauda arī apmeklējumu žurnāls. Ir tēma, ir iesniegums, ja tas saistās ar novada domes lēmuma nepieciešamību, tam jābūt pāradresētam uz novada domi. Ja iesniegums ikdienišķs un veicams uz vietas, tad jāpaskatās, ir vai nav atzīme par darba veikšanu. Viņš iespēju robežās arī izkontrolēs. Ja atklājas, ka nekas nav darīts, tad uzreiz ir cita saruna ar pārvaldes vadītāju. Shēma ieviesta nesen, bet noslīpēsim, un viss darbosies. Viens otrs negrib parakstīties šajā žurnālā, bet tas nav nekas traģisks, galvenais, lai ir pārējā informācija. Visatļautība beigusies arī jautājumos, kas saistās ar transporta un mobilo telefonu izmantošanu, jo pagājušajā sēdē ir pieņemti saistošie noteikumi, kas šo jomu sakārtoja. Ceru, man vairs nebūs tādu sūdzību, ka ar pašvaldības darba transportu brauc pārsiet govi, ved pienu, bet tajā pašā laikā bērni stāv autoostā un viņus nevar paņemt pa ceļam uz skolu. Redz, bērni var stāvēt, bet viens pats kungs aizbrauc tukšā mašīnā. Tagad ir noteikts limits autotransporta izmantošanai, kuram pārvaldes vadītājam 50 kilometru diennaktī, kuram 60 km atkarībā no pārvaldes lieluma. Agrāk bija tāda kilometrāža, ka elpa aizraujas. Mobilās sarunas arī ierobežotas — maksimums 15 latu. Pārtērētais jāapmaksā pašam lietotājam. Tā ka viss tiek kontrolēts.

Esam atklājuši, ka skolu likvidācijas gaitā ārpus pārvalžu redzesloka palika divi skolēni, kuri saviem spēkiem nokļūst uz Dagdu un mājup. Domāju, viss kārtībā, divi autobusi ieplānoti, visus savāc. Izrādās, nē, jaunieši paši, kā var, nokļūst skolā. Būs jāsūta pēc viņiem vieglais autotransports. Vajag arī maršruta autobusa kursēšanas laiku pārkārtot, jo, ticis Dagdā ap plkst. 11, cilvēks lāgā nekur tālāk netiek. Labāk būtu no rīta astoņos, jo lauciniekiem ļoti svarīgi tikt uz Preiļiem, kur atrodas Lauku atbalsta dienests.

Es jau teicu pārvalžu vadītājiem, ka katra ģimene jāzina, jāienāk pie katra mājās. Kad sākām runāt par to, kāpēc cilvēki nereģistrējas nodarbinātības dienestā, atbild aptuveni tā: “Bet ko es tur zinu...”. Cilvēks zaudējis ticību, pagasta pārvalde nemudina, un visi tupam mājās. Tos 100 latus nevajag? Vienīgais ceļš doties projām? Tas nav pareizi.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA