Vieglāk elpot un dzīvot

Jau otro gadu Larisa Noskova droši var uzskatīt sevi par Kaplavas iedzīvotāju. Viņas māja ciemata nomalē saista uzmanību: atjaunota fasāde, nesen aizbetonēti celiņi, uzcelts augsts žogs. Iekšā viss liecina par pamatīgu remontu, kas joprojām turpinās. “Jūs neesat redzējuši, kas te notika, kad mēs tikko iebraucām,” sacīja Larisa. “ Vienkārši šausmas. Nebija pat elektrības. Mainīt vai remontēt te vajag praktiski visu.”

Rīdziniece savulaik pārbrauca no galvaspilsētas uz Daugavpili — viņa cerēja, ka provincē nebūs kņadas, steigas, mūžīgu baiļu, kas vajā lielpilsētu iedzīvotājus: “Kautiņi, kliedzieni, dziesmas, lamas — ko tik neesmu dzirdējusi, dzīvojot Rīgā! Atbraucu uz Latgali, sāku strādāt par pastnieci Daugavpilī. Viss bija labi līdz tam laikam, kad vadība sagribēja atbrīvot viņas vietu “savam” cilvēkam. Tā nu Larisu atbrīvoja no darba ar norādi “par nepietiekamu pieredzi”. Arī kņadas bija ne mazāk kā Rīgā. Toreiz kopā ar māsu Ritu viņas arī sāka meklēt mājiņu laukos.

Mājā, kuru izvēlējās māsas, ilgu laiku neviens nedzīvoja. Mazāk nekā divos gados Larisa ar Ritas palīdzību nomainīja durvis, logus, santehniku, apkures sistēmu — katlu, dūmvadu. Vannas istabā bija iebrukusi grīda — tagad šo telpu nemaz nevar pazīt: kaut vai ved ekskursantus! “Visu mēs cenšamies darīt pašas. Taču sakarā ar to, ka smagu vīra darbu divas sievietes nav spējīgas paveikt, pastāvīgi nākas nolīgt cilvēkus. Ja vēl strādātu normāli: gadījās, ka pēc tādiem “meistariem” nācās visu pārtaisīt.

Spriežot pēc Larisas teiktā, darba vēl atliku likām: gan mājā, gan pagalmā. Taču šis darbs dod labumu viņām: “To visu taču mēs darām sev. Visbeidzot gribam padzīvot normālos apstākļos. Kādreiz māsa pārbrauks uz šejieni. Un mēs kopā īsināsim mūžu personīgā mājā. Arī mana tante ir veca — 73 gadi. Tāpēc arī nolēma kopā ar vīru pārvākties tuvāk mums. Tagad nolūkojam viņiem nelielu izskatīgu mājiņu, iesniedzām sludinājumu laikrakstā. Pagaidām viņi dzīvo Rīgā, meitas dzīvoklī.”
Nauda, ko Larisa saņēma no dzīvokļa pārdošanas, drīz beidzās, jo arī laukos tagad ir gandrīz tāpat kā pilsētā: tirgus attiecības, par visu jāmaksā. Labi, ka māsa strādā Daugavpilī, bet uz laukiem atbrauc praktiski katru nedēļu. “Bez viņas palīdzības pat nezinu, kā iztiktu. Vienīgā cerība tagad man ir saistīta ar to, ka nākamgad pirms termiņa varēšu aiziet sociālajā pensijā. Tad tomēr būs atspaids, kaut arī neliels. Bet kur lai tagad ņem naudu bezdarbnieki? Starp citu, šajā sakarā gribu pateikt lielu paldies pagasta vadībai: kādu laiku man maksāja pabalstu. Bet jūlijā paņēma darbā. Iespējams, ka iešu arī pavasarī. Visādā ziņā man solīja palīdzēt...”

Daugavpilī palikusi dzīvot Larisas meita Natālija ar piecgadīgu meitiņu. Pārbraukt uz laukiem pie mātes viņa nesteidzas. Jaunajai sievietei ir citi plāni: viņa grib papildināt angļu valodas zināšanas un doties peļņā uz Dāniju. Viesstrādnieces pieredzes viņai gana: jau strādājusi Zviedrijā, Vācijā, tajā pašā Dānijā... Ja viss izdosies, tad mazmeitiņu, tāpat kā pagājušajā vasarā, viņa atvedīs uz laukiem pie vecmāmiņas. Natālijas tālākajos plānos ir uzsākt savu biznesu te, dzimtenē, jo jāparūpējas par savu un meitas nākotni.

“Protams, ir grūti, taču es cenšos saglabāt optimismu. Te, pie dabas krūts, ir vieglāk dzīvot un elpot. Man paveicies arī ar kaimiņiem — palīdzam cits citam kā varam. Žēl tikai, ka veselības nav. Šķiet, ka ar acīm izdarītu visu, bet rokas neklausa.”
Es atvadījos ar divējādu sajūtu: no vienas puses, kļuva kaut kā skumji. Gluži kā būtu saņēmusi vēl vienu apstiprinājumu tam, ka krīze nav pagājusi secen nevienai mājai un pašlaik visiem klājas grūti. Un ka divtik smagi jau padzīvojušai sievietei, nekādai bagātai, izdzīvot problēmu gūzmā... Bet, no otras puses, neizskaidrojama pārliecība par to, ka viss viņām, šīm divām māsām, izdosies, jo, kā zināms, ūdens grauž pat akmeni. Ļoti gribētos, lai šīs mājas jauno saimnieču dzīve būtu mierīga, komfortabla un bezrūpīga... Ja nu pēkšņi viss īstenosies!

Marina NIPĀNE