Ar skaidru redzējumu

”Adīt mani iemācīja mamma, savukārt tamborēšanu apguvu pati, jo mamma tamborēt neprot, bet adīšana viņai padodas pat ļoti labi ” stāsta jauniete. “Gan tamborēju, gan adu, kopš man apritēja gadi septiņi. Pērn skolotāja piedāvāja man notamborēt salvetes, jo pulciņam bija jāsūta uz Krāslavu tamborētus darbus. Lai gan man bijis daudz tamborējumu, tieši salvetes līdz šim kaut kā nenācās tamborēt, tālab tieši tās nepratu. Taču ieinteresējos, pašai par prieku katra nākamā tapa arvien sarežģītāka, skaistāka, lielāka diametra. Lieta aizgāja. Laika gaitā satamborēju tik daudz salvešu, ka mājās tās vairs nebija kur likt, kaut ārā met. Tās ieraudzīja viens labs draugs, uzslavēja mani: “Tu esi meistare, vari tās mēģināt pārdot!” Ar viņa palīdzību atradu veikalu, kur var šos darbiņus nodot realizācijai. Izrādās, salvetēm ir laba cena, cilvēki tās labprāt pērk. No vienas diegu spoles sanāk salvete aptuveni 30 cm diametrā, kas ir vislabāk pirktā. Esmu ievērojusi, ka cilvēkiem maza interese par liela izmēra salvetēm, vēl visiem ļoti patīk rakstainas salvetes ar kādu interesantu motīvu: jo sarežģītāka un skaistāk izskatās — jo labāk!”
Rokdarbi nav vienīgais, ar ko var lepoties Ludmila. Meitene ļoti labi mācās — viņas vidējā gada atzīme pērn bija 9 balles! Divus gadus braukusi uz rajona matemātikas olimpiādēm, pērn izcīnīta 3. vieta, aizpērn — 2. vieta. Piedalījusies rajona mājturības un angļu valodas olimpiādēs, no abām mājup pārvedusi Atzinības rakstus. Ludmila secina, ka, neskatoties uz rokdarbnieces prasmēm, mājturības olimpiādē bija ļoti grūti konkurēt ar mākslas skolu audzēkņiem. Starp citu, viņai dažreiz patīk pakavēt laiku pie datora, arī sērfojot internetā.

Ludmila jau zina, kādu profesiju vēlētos apgūt nākotnē — viņa būs juriste vai, visticamāk, ekonomiste, jo: “manu radu pulkā ir ekonomists. Tas ir onkulis, kurš dzīvo Krievijā, viņš arī man iesaka studēt ekonomiku, braukt pie viņa uz Krieviju strādāt, jo tur milzīgs darba tirgus. Es gan īsti nezinu, kādas pārmaiņas nesīs gadi, līdz es pabeigšu vidusskolu, varbūt pa to laiku manas domas mainīsies.”

Rūgta patiesība, bet dinastiju laiks izzūd pagātnē, un jaunā paaudze vairs neiet savu vecāku pēdās. Meitene pastāstīja, ka mamma Jevģēnija ir sekretāre Rudēnu pagastā, tētis Mihails kolhozā bija šoferis uz kravas automobiļa, tagad — bezdarbnieks. Tiesa, kaut kādas paralēles var novilkt. Meitenes vectēvs Pāvils, kurš nomira 93 gadu vecumā, no lūkiem pina grozus. Vectēvs mēģināja šo tagad, jāsaka, reto arodu iemācīt mazmeitai, bet Ludmilai pīšana īsti nevedās, jo pati vēl bija maza, bet grozu pīšana ir smags un nogurdinošs darbs. Toties meitene tamborē, ada un auž, kas tāpat ir tautas arodi. Vēl viņa ir biteniece. Meitene bezmaz detaļās izklāsta, kas un kā jādara dravā, tālab nav nekādu šaubu par viņas varēšanu šajā jomā. Tikai negaidiet, ka mēs tagad visus mācīsim, kā saimniekot bišu dravā, ir pietiekami daudz citas literatūras par šo jautājumu.

Ludmila: “Kā jau daudziem lauciniekiem, ģimenei ir zeme, dārzs, lopi, tostarp piecas govis un seši bišu stropi. Tā ir liela saimniecība, ir ko rauties. Pie bitēm strādāju divatā ar tanti Aleksandru, no bitēm nemaz nebaidos. Zinu, kā ar bitēm strādāt, varētu visu paveikt arī pati, bet divatā ir vieglāk. No sešiem stropiem iegūstam pietiekami medus, lai pašiem pietiktu, radiem atliktu un šo to varētu iztirgot.”

Ludmila dzīvo ciemā Barsuki, no kurienes taisnākais ceļš līdz skolas autobusam ved caur mežiem un purviem — kādi pieci kilometri. Pa ceļu savi 6 vai 7 kilometri būs noteikti. Neskatoties uz attālumu, jauniete katru dienu brauc uz skolu un mājup.
“Esmu gājusi arī pa taisnāko ceļu, bet parasti līdz autobusam tieku kopā ar mammu, kura paņem līdzi savā automašīnā, braucot uz darbu. Savulaik 1. klasītē gāju turpat Rundēnu skolā, mācījos krievu valodā, jo nāku no krieviski runājošas ģimenes. Pie mums tur vispār ir izteikti krieviska vide, latviešu pagastā ļoti maz. Bet vecāki sāk laist bērnus citās skolas, un bija acīmredzams, ka mūsu skola vairs nepastāvēs. Tad mamma nolēma mani sūtīt uz Ezerniekiem, atkal pirmajā klasē, tagad jau ar latviešu mācību valodu. Bija cita izvēle — Istras skola ir tuvāk, bet tajā brīdī krievu skola šķita neperspektīva. Gribējās stabilitāti, te tā ir. Lai gan vecāki latviski mācībās neko daudz palīdzēt nevar, man pašai priekšmeti padodas.”

Iepriekšējā laikraksta numurā saviem lasītājiem pastāstījām par jauku meiteni, rokdarbnieci no Bērziņu pagasta, kura arī mācās Ezerniekos. Kā redzam, aug lieliska jaunā paaudze. Nekautrējieties, zvaniet un piedāvājiet konkrētus nākamo publikāciju varoņus, kuri mācās vai strādā tā, lai līdzcilvēkiem būtu lepnums dzīvot viņiem kaimiņos.

Juris ROGA