Neparasta aizraušanās

Tolaik Vijai bija 14 gadu, viņa mācījās Upmalas pamatskolas 8. klasē, tālab viņas veikums bija divtik liels pārsteigums: izstādei meitene piedāvāja daudzveidīgas bižutērijas klāstu. Šos rokdarbus Svariņos pamanīja daudzi izstādes apmeklētāji un interesējās par darbu autori. Tiesa, par meitenes aizraušanos viņas dzimtajā pagastā zina daudzi, bet kaut kā tas viss neaizgāja plašumā līdz personālizstādes sarīkošanai vietējā tautas namā.

Šogad Vijai jauna skola — viņa pirmo gadu mācās Ezernieku vidusskolā. Klasē 24 skolēni, meitenes ir vairākumā, tālab jaunietei ir ar ko dalīties pieredzē. Par meitenes aizraušanos šeit uzzināja visai drīz — klasesbiedrenes jautājušas, kas tās par rotaslietām, kuras Vija nēsā? Pati izgatavojusi vai pirkusi? Nācās vien izstāstīt par savu hobiju — auskarus, aproces, krelles, matu stīpas un citu bižutēriju viņa izgatavo pati. Sākusi ar sīkam lietām 12 gadu vecumā, uz to pamudināja publikācija žurnālā “Rokdarbu vācelīte”, kurā cita starpā bija pietiekami saprotamā valodā aprakstīta rotaslietu izgatavošanas tehnoloģija no pērlītēm. Vija pamēģināja, pirmā rotaslieta izdevās un iepatikās, meitene turpināja iesākto. Tapa nākamās rotaslietas, pamazām vir-zoties no vienkāršākā uz sarežģītāko. Kaut kas arī neizdevās, bet tas neapturēja Viju, viņa vēl cītīgāk ķērās klāt jauniem darbiem. Līdz šai dienai meitenei tapuši ļoti daudzi darbiņi, pat nav vērts uzskaitīt. Tiesa, šis vaļasprieks nav sevišķi lēts — viena pērlīšu paciņa maksā aptuveni pusotru latu, bet dažiem izstrādājumiem nepieciešama ne viena vien kārbiņa. Gatavās rotaslietas nēsā pati, dāvina draudzenēm dzimšanas vai vārda dienā. Bieži iepriecina savas krustmātes trīsgadīgo meitiņu, kurai Vijas dāvanas ir gaidītas spēļmantiņas.

“Mazākās rotaslietas man izdevās sataisīt pirmajā piegājienā,” stāsta Vija. “Lielākās un sarežģītākās prasīja vairāk uzmanības un darba, ne viss izdevās. Gadījās arī tā, ka visas pērlītes izbira pa grīdu, nebija viegli savākt kopā. Reiz nebiju pietiekami uzmanīga un pērlītes no kastītes izbēra mans trīsgadīgais brālītis Vjačeslavs.

Tā praktiski ir mana vienīgā nopietnā aizraušanās, citu nav. Svariņu tautas namā redzēju Oksanas Jančenko pārsteidzošos darbus no pērlītēm, bet vēl nemēģināju radīt kaut ko tamlīdzīgu, jo jebkuram no tiem vajag daudz vairāk pērlīšu nekā bižutērijai, un es šobrīd neesmu droša, ka man izdosies. Tētis īpaši lielu interesi par manu hobiju neizrāda, bet mamma palīdzēja pat skices zīmēt. Ne no visiem darbiem šķiros, ir arī tādi, kuri sevišķi mīļi vai to tapšanā ieguldīts liels darbs. Esmu izgatavojusi kaklarotu, kas sastāv no daudzām iegarenām pērlītēm, turklāt tai komplektā ir auskari, aproce un matu stīpa. Vispār esmu izgatavojusi vismaz divus desmitus dažādu rotaslietu. Tiesa, pašai nepatīk tās nēsāt, es labprāt nēsāju pērlīšu auskarus, mainu tos vai katru dienu. Faktiski man nevajag apmeklēt veikalu, lai tiktu pie jauniem auskariem.

Tiesa, pēdējā laikā esmu piebremzējusi ar jaunu darbu radīšanu, tagad nav vairs daudz brīvā laika, jo vairāk jāpamācās, lai devīto klasi pabeigtu ar labām sekmēm. Kā jau jaunā skolā, atzīmes ir zemākas, pirmo kontroldarbu ģeogrāfijā uzrakstīju uz astoņi, matemātikā — uz septiņi, latviešu valodā — uz četri. Šajā priekšmetā sokas sliktāk — mūsu ģimenē vecāki runā krieviski, tālab man ir grūtāk nekā citiem bērniem. Bet iepriekšējā skolā zemāk par piecām ballēm nebija, noteikti pacentīšos un uzlabošu sekmes.

To varbūt nevar saukt par hobiju, bet vēl man patīk sameklēt žurnālos un citos izdevumos interesantas un retas receptes, lai tās pierakstītu un arī pagatavotu kūkas un citus kulinārijas izstrādājumus. Labprāt eju palīgā mammai sacept kaut ko kārdinošu. Diskotēkas pagaidām nepatīk apmeklēt, bet esmu gājusi makšķerēt kopā ar tēti. Bija interesanti.”

Vija dzīvo Bērziņu pagasta Zjazeļovā, kas ir septiņu kilometru attālumā no centra. Tur, kur ganībās staigā tās baltās govis, kuras tur jaunietes krusttēvs.

Juris ROGA