Gadatirgus Krāslavā

Ar trokšņainiem gadatirgiem bija slavena arī Krāslava. Ne tikai pirmskara laikā, bet arī līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Vecie ļaudis lieliski atceras lielo tirgu pilsētas nomalē, kur rosīgi tika tirgota lauksaimniecības produkcija. Bet rindas pēc gaļas, kas toreiz bija deficīta prece, atgādināja cīņu bez noteikumiem — pats stundām ilgi cietu tādā nebūt ne draudzīgā situācijā. Tur varēja ne tikai sagādāt krājumus ziemai, bet arī iemalkot “simts gramu”, nobaudīt šašliku ar aliņu, padzert karstu tēju ar sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu izslavētajiem pīrādziņiem. Gadatirgus — tā ir ne tikai pirkšana un pārdošana, bet arī patīkama cilvēku kontaktēšanās un jautra laika pavadīšana.

Uzzinājis, ka šoruden Krāslavā notiks gadatirgus, neviļus nodomāju: šauri gan būs tirgus laukumā gleznainajā Daugavas krastā. Tomēr maldījos: pietika vietas gan pašdarbniekiem, gan pārdevējiem, kuru, godīgi sakot, bija ļoti maz. Arī skatītāju tajā saulainajā sestdienā varēja būt vairāk. Acīmredzot cilvēkiem galīgi zudusi ticība īstiem gadatirgiem. Plaukti nelūza no lauksaimniecības precēm, tomēr šo to varēja gan nobaudīt, gan arī iegādāties. Sieri, medus, āboli, dzērvenes, linsēklu eļļa... Bet kur maisi ar kāpostiem, burkāniem, sivēni un vistas? Tiesa, viens gailis bija gan — konferansjē, bet vai to nopirksi... Arī amatnieku darinājumu klāsts bija visai pieticīgs.

Kas sakāms par skatiem, tad programma bija lieliska, par ko liels paldies jāsaka Aulejai, Izvaltai, Kombuļiem, Robežniekiem, Skaistai, Ūdrīšiem un novada pirmā gadatirgus organizētājiem. Kā saka, mēģināts nav zaudēts, un mēs ticam, ka otrajā gadatirgū tirgus vietas nāksies pasūtīt iepriekš, kā tas tika kādreiz darīts mūsu pašu Krāslavā. Turpretim tagad galveno peļņu guva rudens sortimenta stādu un citas sakņu un augļu dārzu produkcijas tirgotāji iebraucēji.

Aleksejs GONČAROVS