Atgriezties pie savām saknēm...

Marijas Vasiļevskas liktenis, kā man šķita vēl pirms tikšanās ar viņu, būs veco cilvēku dzīves uzskatāma ilustrācija mūsu daudzcietušajā valstī. Un... kļūdījos! Visā mūsu sarunas laikā viņa tikai garāmejot skāra pašreizējās problēmas un sāpes. Tās ir, un acīmredzot ne mazums. Taču viņas jauneklīgais entuziasms, dzīves alkas un pozitīvais noskaņojums nivelē visu slikto. Iznākumā paliek gaiša cilvēka gaiša dzīve...

Rēzeknes rajona Feimaņu pagasts, 1931. gads... Aņisijas un Fjodora Stepanovu kuplajā zemnieku ģimenē — milzīgs prieks: piedzima meitiņa un māsiņa. Viņu nosauca par Mariju. Ģimene, par kuru ir runa, vispār bija tā laika viduvējas pārticības klasisks piemērs: vecāki audzināja piecus bērnus: divas meitenes un trīs zēnus, strādāja uz savas zemes, audzēja lopus. Tas, ka šie cilvēki bija ticīgi, arī neaiz-raisa pārsteigumu: tas izsenis bija vecticībnieku novads, kur nekad netika aizmirstas dzimtās saknes, kur godināja tra-dīcijas, kur jebkuru darbu uzsāka ar lūgšanām, pieradinot pie tādas kārtības arī bērnus. Marijas tēvs un vecākā māsa Antoņina dziedāja baznīcas korī, pārējie ģimenes locekļi centās neizlaist nevienu svētdienas dievkalpojumu. “Šodien, domājot par nodzīvoto dzīvi,” saka Marija, “es saprotu: ja vecāki savus bērnus jau no mazotnes ved uz dievnamu, audzina ticībā, tad tas ir uz visu mūžu. Tāpēc ļoti skumdina tas, ka pašlaik dievkalpojumos praktiski neredz bērnus. Kad viņi atnāks pie Dieva? Un vai atnāks vispār?”

Pirmie pārbaudījumi

Pēc septiņgadīgās skolas pabeigšanas Vainovas ciemā viņai ļoti gribējās mācīties, bet vidusskola atradās 15 kilometrus tālu — Maltas pagasta Vertukšņas ciematā. Ar ģimeni tikās brīvdienās vien, dzīvoja pie paziņām, kur īrēja istabiņu. “Atceros, tas bija 1949. gadā,” stāsta Marija Vasiļevska. “Kādu reizi kā parasti pēc mācībām atgriezos mājās, lai satiktos ar savējiem, apgādātos ar produktiem. Atnāku un redzu: pie durvīm karājas atslēga! Varat saprast manu stāvokli? Nebija ne mazākās jausmas, kur ir tuvinieki un kas noticis ar viņiem. Vēlāk viss noskaidrojās. Tieši togad mūsu pagastā tika dibināts kolhozs pirmrindnieks. Tika izsaukti visi iedzīvotāji, un viņiem uzstājīgi tika piedāvāts iestāties tajā. Uz pārrunām uzaicināja arī manu tēvu. Taču viņš izrādījās nepiekāpīgs: vienkārši neredzēja nekādu jēgu atdot visu smagā darbā iekrāto mantu kolektīvā lietošanā. Tā nedara kristieši... No mūsu apkaimes daži atdeva kolhozam visu, bet mans tētis un vēl viens saimnieks tā nedarīja. Dievam vien ir zināms, kā viņiem izdevās izbēgt no izsūtījuma uz Sibīriju! Tā vietā vecākiem atņēma māju, darba rīkus un visus lopus. Izņemot zirgu, kuru iejūdza ratos, sakrāva palikušo iedzīvi un miliča pavadībā nepaklausīgos aizveda projām. Tiesa, nevis uz Sibīriju, bet gan uz Gaigalavas pagastu, kas arī atradās Rēzeknes rajonā. Tolaik tur vēl nebija kolhozu. Tā Marija pēkšņi palika viena. Mūsu dienās desmiti kilometru mums nav nekāds liels attālums. Bet tolaik kājām noiet tos praktiski nebija iespējams. Labi, ka netālu no viņu mājas dzīvoja vecākās māsas ģimene. Tā arī palīdzēja meitenei dzīvot no rokas mutē. Drīz vien Marijas vecāki pārbrauca uz Viļānu rajonu, tuvāk mātes radiem, kur arī palika dzīvot, jo tuvoties dzimtajām vietām tagad viņiem bija aizliegts.

Par ko kļūt?

Kaut arī bija lielas grūtības un radi tālu (bez to atbalsta nācās dzīvot gandrīz pusbadā), Marija nemaz nedomāja pārtraukt mācības vidusskolā, jo tolaik meitene zināja: viņa obligāti kļūs par skolotāju! Lai gan tēvs visu laiku atkārtoja: “Ko tur skolotāja? Šuvēja — tā būtu laba profesija, tev vienmēr būtu maize!” Uz to Marija parasti at-bildēja: “Par šuvēju var kļūt jeb-kurā laikā, bet izmācīties par skolotāju var tikai tagad, jaunībā. Nokavēsi laiku — un viss!” Iznākumā Marija nolēma stāties Daugavpils skolotāju institūtā, kuru spīdoši pabeidza pēc diviem gadiem, 1952. gadā, ar lieliskām sekmēm, iegūstot pamatskolas krievu valodas un literatūras skolotāja specialitāti.

Es — skolotāja

Nabadzībā nonākušie vecāki ļoti gribēja, lai pēc augstskolas beigšanas meita iekārtotos darbā tuvāk viņiem, Latgalē. Taču sadales komisija šo faktu neņēma vērā. Tā nu nācās braukt uz skolu Limbažos, kur Marijai bija jāstrādā savā specialitātē. Bet vēl bija astoņgadīgā skola Rīgā, uz kurieni viņa pārbrauca, lai būtu tuvāk brālim, kurš dzīvoja galvaspilsētā. 1961. gadā Marija neklātienē pabeidza Latvijas Valsts universitāti tajā pašā specialitātē, nu viņai bija tiesības pasniegt stundas vidusskolā. Un nu 1964. gadā Rīgā tika atvērta jaunā 7. internātskola. Tajā pašā gadā 33 gadus veco skolotāju Izglītības ministrija apstiprināja direktora vietnieka mācību un audzināšanas darbā amatā šajā mācību iestādē. Te Marija nostrādāja 22 gadus, kuru laikā skolā nomainījās 10 direktori! “Šajos gados ir bijis visādi. Skaidrs, ka kontingentu, ar kuru bija jāstrādā, nevarēja nosaukt par vienkāršu — bērni bāreņi. Turklāt administrācijas štatā mēs bijām tikai divi — direktors un viņa pirmais vietnieks mācību un audzināšanas darbā, tas ir, es. Es biju atbildīga gan par mācību procesu, gan par visu audzēkņu dzīvi. Vienmēr centos būt taisnīga un atsaucīga ar kolēģiem, uzmanīga pret audzēkņu likteņiem. Kaut arī nācās strādāt līdz spēku izsīkumam. Saviem bērniem, kā tas bieži ir pedagogiem, gandrīz neatlika laika, savu dēlu un meitu vedu diennakts bērnudārzā. Taču tagad saprotu: savu izvēli necik nenožēloju. Savu profesiju ļoti mīlu. Cik patīkami ir apzināties, ka tik daudz gadu nav nodzīvots veltīgi blakus saviem audzēkņiem. Starp citu, arī šodien bieži atceros darbu internātskolā. Tie gan bija laiki! Gadījās, saslimst skolotājs, bet ar bērniem jāstrādā. Tad es nācu uz klasi, devu mājas darbu, izgāju gaitenī un atstāju viņus vienus pašus. Visas mācību stundas laikā pēc tam klasē valdīja klusums, visi bija aizņemti! Diez vai mūsdienu skolā kaut kas tāds ir iespējams.”
1986. gadā, kad pienāca pensijas vecums — 55 gadi, Marija iesniedza atlūgumu no darba, kuram bija veltījusi gandrīz ceturtdaļgadsimta. Ne jau tāpēc, ka bija apnicis strādāt. Vienkārši tolaik pastāvēja likums: ja cilvēks, kurš sasniedzis pensijas vecumu, turpināja strādāt, pensiju nesaņēma. Tiesa, šis likums attiecās uz tiem, kuri strādāja lielpilsētās. Pārējie strādājošie varēja rēķināties ar 50% pensijas. Tāpēc padomāju un pārgāju uz citu skolu — uz Rīgas rajona Mārupi. Tikai 2003. gadā skolotāja ar 50 gadu stāžu aizgāja pelnītā atpūtā.

... un nedaudz par personīgo dzīvi

“Ar savu nākamo vīru Konstantīnu Vasiļevski es iepazinos, kad jau strādāju Rīgā. Atšķirībā no manis viņš uzauga inteliģentā daugavpiliešu ģimenē. Mana dzīvesbiedra tēvs buržuāziskās Latvijas laikā bija kultūras darbinieks Kalistratova namā. Tāpēc nav brīnums, ka līdz ar padomju varas nodibināšanu Latvijā viņu ar formulējumu ”par sakariem ar buržuāziju”, kā arī visu viņa ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Tikai pēc vairākiem gadiem bērni atgriezās dzimtenē... Bet tēvs... Jaunā vara nosprieda, ka šī cilvēka “noziegums” ir tik smags, ka viņam nav vietas starp dzīvajiem... Vīram toreiz bija grūti izsisties dzīvē, jo viņam bija “tautas ienaidnieka dēla” zīmogs. Taču nerunāsim par to. Galvenais, ka mans dzīvesbiedrs atrada savu vietu dzīvē — arī viņš bija skolotājs, mācīja matemātiku. Bet pagājušajā gadā te, Krāslavā, mēs nosvinējām zelta kāzu jubileju!”

Skolotāju dzīves likstas

Skolotāju darba alga ir viena no vissāpīgākajām mūsu laika tēmām. Bet arī toreiz, pirms pusgadsimta, jaunajā ģimenē tika skaitīts katrs rublis. It sevišķi, kad piedzima divi bērni — dēls un meita. Starp citu, ja galus kaut kā izdevās savilkt kopā, tad dzīvokļa jautājumu jaunie dzīvesbiedri Vasiļevski nevarēja atrisināt gadu desmitiem ilgi. Dzīvokļa rindā izglītības darbiniekiem nācās gaidīt veselus 20 gadus! Bet līdz tam laikam viņi četratā mitinājās 16 kvadrātmetru istabā triju ģimeņu dzīvoklī. “Vai zināt, kas bija vissāpīgākais? Tie, kuri strādāja rūpnīcās, fabrikās, dzīvokļus saņēma ātri: tolaik uzņēmumi ļoti aktīvi cēla saviem darbiniekiem daudzstāvu mājas. Bet par tādiem, kā mēs, nebija kam parūpēties, mēs gaidījām kopējā rindā.”

Sekojot vecāku norādījumam

“Te, Latgalē, mēs pavadījām ar bērniem praktiski katru vasaru: palīdzējām manai mātei, kurai mūža nogalē, pēc tēva nāves, tomēr tika atļauts atgriezties dzimtajā Feimaņu pagastā, sagādājām sev krājumus ziemai. Tieši tāpēc mūsu pieņemtais lēmums atgriezties dzimtenē, Latgalē, bija likumsakarīgs. Starp citu, sākumā uz šejieni, uz Ūdrīšu pagastu, pārvācās mūsu dēls un sāka saimniekot. Bet 2004. gadā dzīvokli Krāslavā nopirkām arī mēs. Konkrētai dzīves vietai nebija nozīmes: vai tā būtu Krāslava, Rēzekne vai Daugavpils — vienalga. Galvenais būt tuvāk zemei, dzimtajām saknēm, tuviem cilvēkiem... Bet vēl ļoti gribējās dzīvot Latgalē ar tās brīnišķīgo dabu, kas mums dārga kopš pašas bērnības. Un starp laipniem, vienkāršiem, saprotošiem cilvēkiem... Citur tā ļoti pietrūka,” sacīja Marija Vasiļevska. “Pa šo laiku, kopš mēs dzīvojam te, paspējām iegūt labus paziņas un draugus. No bezdarbības es neciešu, jo aktīvi piedalos dažādos vietējās invalīdu biedrības pasākumos, daudzus no tiem arī palīdzu organizēt. Kad vien ir iespējams, apmeklēju dievkalpojumus baznīcā.” Vecāku norādījumu par to, ka cilvēkam jādzīvo dzimtenē, viņa, tāpat kā arī pārējie tuvinieki, izpildīja. Māte ar tēvu mācīja bērniem, ka pasaulē nav labākas vietas par tēva mājām. Tāpēc nav vērts laimes meklējumos doties aiz trejdeviņām zemēm, tā ir tepat blakus. Te, Latvijā, ar retiem izņēmumiem palikuši visi Marijas radi, lai gan iespēju aizbraukt bija atliku likām. “Bet vēl mēs nedalījām radus savos un svešos: mums ar vīru bija kopīgi radinieki. Turklāt mēs (tā nu sanāca) visu mūžu nodzīvojām bez konfliktiem. Acīmredzot tas ir mūsu vecāku nopelns, kuri tā iemācīja mūs veidot attiecības ar tuviniekiem. Paldies viņiem par to!”

Marina NIPĀNE