Skolotāja līdz sirds dziļumiem

Alevtīnas dzimtene ir Kastuļinas pagasta Jegorovas ciems. Viņa augusi kuplā strādnieku ģimenē, diemžēl no astoņiem bērniem divi jau viņsaulē. Skolotāja pamatoti lepojas ar savu ģimeni. Viņas tēvs visu mū-žu bijis ierindas ceļa strādnieks, apkalpoja lielus un mazus ceļus, būvēja tiltus. Savukārt mamma visu mūžu strādāja par mammu, apbalvota ar trešās pakāpes mātes ordeni, kas ir saglabājies ģimenes arhīvā. Bet mamma kautrējusies ar to lepoties, lai gan savu mātes pienākumu pildīja ļoti godprātīgi un ne par vienu bērnu nav jākaunas. Alevtīnas vecāki izaudzinājuši trīs pedagogus. Māsa Česlava savulaik ieguvusi vidējo pedagoģisko izglītību, strādāja Rīgas bērnudārzā, tad 45 gadu vecumā uzsāka studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, veiksmīgi absolvēja un tagad ir inženiere Latvijas lielākajā termoelektrostacijā — Rīgas TEC-2. Visvecākā no bērniem — Janīna Nazarova — “Ezerzemes” lasītājiem jau agrāk labi pazīstama kā Priežmales pamatskolas ilggadēja direktore, ilgus gadus bērniem mācīja matemātiku, tagad — pensionāre. Māsas Alevtīna un Janīna ir ab-solvējušas Daugavpils Pedagoģiskajā Institūtā un Velikije Luki institūtā vienu un to pašu Fizikas un matemātikas fakultāti. Brālis Jāzeps kļuva par veterinārfeldšeri, pēc tehnikuma ilgus gadus ir strādājis Daugavpils rajonā, tagad pensionārs. Māsa Inna pabeidza Rīgas tirdzniecības tehnikumu kā prečzine un ilgus gadus strādāja Aglonas patērētāju biedrībā, tagad — sociālajā pensijā. Māsa Lilija, pavāre-konditore, pārkvalificējās un jau sen strādā Aglonas dzelzceļa stacijā kā dežurante. Kā jau iepriekš sacīts, no astoņiem dzīvi palikuši seši. Alevtīnas vie-na māsa bērnībā saslima un nomira, bet brālis, kurš vairāk nekā 45 gadus brauca uz kuģiem jūrā kā zvejnieks, pirms desmit gadiem bez vēsts pazuda Atlantijas okeānā. Notikums tuviniekiem šķiet neskaidrs un mīklains, tā detaļas viņi īsti nezina pat šobaltdien.

Alevtīna pie sava neparastā un skaistā vārda tikusi, pateicoties vecākajai māsai Janīnai, kura ar brāli tolaik mācījās Priežmales vidusskolas 10. klasē. Tajos gados ģimenei piederēja patafona skaņuplate ar sarkanu uzlīmi viducī, kur lieliem burtiem bija uzrakstīts kādas dziedātājas vārds — Alevtīna. Vecāki klausījās šīs mākslinieces dziesmas, viņiem tās ļoti iepatikās, bet īpaši uzstāja māsa Janīna, lai jaundzimušo vecāki nosauktu par Alevtīnu. Katoļu baznīcā meiteni gan nokristīja par Valentīnu, jo baznīckungs nepiekrita ierakstīt kalendārā jaunu vārdu.

“Dziedātājai no plates bija ļoti skaista balss, ģimenē visi cerēja, ka es dziedāšu tikpat skanīgi,” turpina Alevtīna. “Varbūt ne tik izcila, kā vecāki vēlējās, bet dziedātāja es esmu. Skolas gados Priežmalē man bija mūzikas skolotājs Zubčenko, kurš prata radīt skolēniem interesi par dziesmu un dziedāšanu. Kad sāku strādāt par pionieru vadītāju, kopā ar skolotājiem uzstājos uz skatuves sovhoza kultūras namā. Mums bija jauks ansamblis, visi vienādos skaistos tērpos — tie ir patīkamu atmiņu gadi, kas krasi atšķiras no šīsdienas realitātēm, kad man jāpieņem nepopulāri lēmumi. Šodien pat bija sanāksme, kurā ar kurinātājiem ilgi plānojām, kā mums uzsākt jauno apkures sezonu. Ja pērn nodarbinājām sešus kurinātājus uz divām ēkām, tad šodien ir tikai trīs slodzes un man bija nepatīkams pienākums izlemt, kurš strādās, bet kuram darbs jāuzteic.”

Andzeļu pamatskolā Alevtīnai rit 20. darba gads, bet kopumā šis viņai ir 40. darba gads pedagoģijas laiciņā. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas viņa sāka strādāt Priežmales vidusskolā kā matemātikas skolotāja vidusskolas klasēs. Darba gaitas turpināja Dagdas lauksaimniecības skolā, Asūnes pamatskolā, visbeidzot Andzeļu pamatskolā, kurā nostrādāts visilgāk. Pedagoģiskā darba pirmsākumos Alevtīnai bija jāspēj mācīt bērniem priekšmets arī bez iepriekšējas sagatavošanas. Šāda nepieciešamība radās Asūnes skolā, kur nebija valsts un tiesību pamatu skolotāja. Tad skolas direktors sacīja : “Tev vīrs ir milicijas darbinieks, tev jābūt pamatzināšanām un pat praksei.” Tieši tā arī notika — Alevtīna mācīja šo priekšmetu divus gadus, ilustrējot ar piemēriem no ikdienas dzīves un milicijas prakses.

Andzeļos viņa sāka strādāt kā fizikas un matemātikas skolotāja un audzināja lielu klasi, kura īpaši iespiedusies atmiņā. Klasi pabeidza 11 skolēni, par ko vēl šobaltdien liecina kastaņi, kas iestādīti pie skolas ar bērnu un vecāku palīdzību. Iestādīja 11 kastaņas, bet vēlāk klases audzinātājai piezvanīja absolvente Iluta Roga un sacīja: “Nepareizi izdarījām, jo kopā ar jums esam taču 12 cilvēki! Mēs atnācām un iestādījām vēl vienu stādiņu viducī starp divām koku rindām...” Vienu gadu kāda andzeļiešu ģimene skolas telpās rīkoja kāzas, nejauši ar automašīnu klases audzinātājas kastani nolauza. Visi pasūksttījās, kociņu aizvāca, un viss. Pavasarī klases audzinātājas kastaņas vietā no zemes pretī saulei tiecās jauns stādiņš. Apkārtējie kociņi jau lieli, bet šis tāds pavisam maziņš. Varbūt tālab pēc diviem gadiem kociņu ziemā nepamanīja un sporta stundā ar slēpēm atkal nolauza. Tikmēr katru gadu absolventi nāca kopt savus lolojumus, katrs labi zina, ko kurš stādījis. Diemžēl arī vēl pāris citi kociņi ir gājuši bojā, jo, appļaujot zāli, strādnieks agregātu pārāk cieši pievirzīja koka stumbram.

Alevtīna ir skolotāja līdz sirds dziļumiem, ieņemt vadošu amatu viņa nekad nerāvās. Bet reiz viņai jau nācās vadīt pamatskolas kolektīvu. Tas notika 1991. gadā, kad ilggadējais direktors Staņislavs Ostrovskis devās pensijā un rajona izglītības pārvaldes speciālisti piedāvāja Alevtīnai atbrīvojušos vakanci uz gadu. Pirms tam pedagoģe jau bija paspējusi gadu pastrādāt par mācību daļas vadītāju. Tā kā gada laikā jauna kandidatūra netika atrasta, Alevtīna direktores amatā nostrādāja piecus gadus. Kad skolu optimizācijas gaitā apvienoja Andzeļu sākumskolu un Ežezera deviņgadīgo skolu, par direktori kļuva Veronika Vērdiņa, bet Alevtīna palika tajā kā mācību daļas vadītāja. Viņai arī piedāvāja startēt konkursā, bet Alevtīna apzināti atteicās, jo, būdama krievvalodīgs cilvēks, nebija īsti pārliecināta par savām latviešu valodas zināšanām, turklāt skaidri redzēja, ka kolēģei ir liela vēlme un varēšana ieņemt šo amatu, tālab tobrīd pagājusi maliņā. Kad Vērdiņas kundze gāja pensijā, Alevtīnai atkal piedāvāja direktores vietu. Respektējot pedagogu kolektīva lūgumu, viņa tam piekrita, jo 13 gadi ir nostrādāti kopā ar pieredzējušu un ta-lantīgu direktori, iekrāta pieredze. Viņu šajā amatā vēlējās redzēt arī iepriekšējā direktore, Izglītības pārvaldes vadība, tam piekrita arī Dagdas novada vadība.

“Patiesībā man bija grūti pieņemt šo piedāvājumu, sākumā es sacīju, ka padomāšu,” turpina Alevtīna. “Šodien esmu ļoti pateicīga, ka man tika dota iespēja strādāt amatā, kurā jūtu, ka varu izdarīt daudz lietderīga skolai, skolēniem, izglītībai kopumā. Būdama direktore, arī mācu bērniem matemātiku, un man ir audzināmā 7. klase. Es arvien dzīvoju Dagdā, arī šobaltdien braucu uz darbu un mājās katru dienu. Neesmu tāda vienīgā, reizē ar mani uz darbu Andzeļu pamatskolā brauc trīs pedagogi (amatu savienotāji) un trīs pastāvīgie skolotāji.”

Lai gan Alevtīna nākusi no kuplas ģimenes, savējā nav liela: vīrs Nikolajs, tagad Iekšlietu ministrijas pensionārs, un viens bērns — meita Irīna, kas jau patstāvīga, dzīvo un strādā Priežmalē par feldšeri. Znots Viktors — sporta skolotājs Aglonas vidusskolā. Alevtīna un Nikolajs ļoti priecājas par savu meitu un ar viņu lepojas, jo atsauksmes par Irīnu ir visnotaļ labas gan kā par mediķi, gan kā par cilvēku. Mamma uzsver arī faktu, ka meita neaizbrauca pasaulē laimi meklēt, lai gan bijuši dažādi izdevīgi piedāvājumi. Prieks ir arī par mazdēlu Nauri, Dagdas vidusskolas 11. klases audzēkni.

“Tā sanāca, ka mums ir viens bērns, jo padomju laikā abiem darbs prasīja milzum daudz laika un lielu pašatdevi,” turpina Alevtīna. “Turklāt strādājām arī bez samaksas, uz entuziasma pamata. Kad atnācu strādāt uz Andzeļiem, vietējā sovhoza direktors bija enerģiskais Vilhelms Geikins, kura vadībā šeit bija ārkārtīgi intensīva un interesanta dzīve. Skolotājus iesaistīja visur, ne tikai lauksaimniecības darbos. Piemēram, bija sastādīts grafiks, un skolotājiem vajadzēja lasīt lekcijas strādniekiem. Esmu saglabājusi vēsturei savu lekciju konspektus. Es braucu uz Krauļiem, tur bija neliela ferma, kuras strādniekiem lasīju lekciju par alkohola un smēķēšanas kaitīgumu. Arī ciematā mikrorajons bija sadalīts skolotājiem, man vajadzēja nest tautā tā laika politiskās idejas, audzināt pieaugušo kontingentu. Mēs neprasījām samaksu, pat iedomāties nevarējām, lai par to kāds mums maksātu. Bet tas prasīja milzīgu laika patēriņu, jo vajadzēja pašam daudz lasīt, izprast, gatavoties. Kāda gan tur politiskā sagatavotība tā laika fizikas, matemātikas vai tamlīdzīgu priekšmetu skolotājam? Bija obligāti jāabonē kāds politisks izdevums, no kura vajadzēja patstāvīgi atlasīt materiālus, visu pastāstīt un paskaidrot. Toties mums bija drosme — jauna, tomēr braucu un lasīju lekcijas vīriešiem gados. Zināt, cilvēki klausījās un pat uzdeva jautājumus.”

Alevtīnai patīk ceļot. Viņa divu nedēļu ceļojumā pabijusi Romā, Neapolē, Milānā, Parīzē, Bonnā, Hamburgā. Apceļota Baltkrievija, Igaunija, Lietuva, Krievija, ar ģimeni pabūts pat pie Azovas jūras.

Skolotājas dzīves ceļā bija gan strauji kritieni, gan augšupeja un arī pagriezieni, kas ļauj saskatīt jaunus apvāršņus. Viņa saka: “Esmu laimīga, ir spēks doties tā- lāk!”

Juris ROGA