Latgalietis Jureits

Tagad varam tikai minēt, vai Latvijas basketbols ir zaudējis talantīgu sportistu, taču turpat divus metrus garais jaunietis pēc vidusskolas pabeigšanas savus nākotnes plānus nolēma saistīt ar, viņaprāt, perspektīvāku profesiju. Juris pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kur Ekonomikas fakultātē studējis reģio- nālo attīstību un pārvaldi, ieguvis bakalauru specialitātē. Protams, viņam bijusi izvēle starp reģionālo attīstību, jurista, grāmatveža un uzņēmēja specialitāti, bet Juris jau tolaik dzīvoja ar pārliecību, ka agrāk vai vēlāk atgriezīsies Latgalē un dzimtenē, tālab šī specialitāte šķita aktuālāka un lietderīgāka nekā citas, ko izraudzītajā augstskolā tolaik varēja apgūt. Praksi jaunietis izgāja Latgales reģiona Attīstības aģentūrā, kas vēlāk piedāvāja darbu Daugavpilī — viņam absolūti nepazīstamā pilsētā, kur tobrīd zinājis tikai Rīgas ielu, savas jaunās darba vietas atrašanās vietu un autoostu. Latvijā otrajā lielākajā pilsētā lielākoties bija dzirdama tikai krievu valoda, šeit valdīja pavisam cita gaisotne nekā Jelgavā, Rīgā vai citur. Attīstības aģentūras Daugavpils birojā Juris bija projektu vadītājs, informācijas speciālists, mājas lapas latgale.lv veidotājs, pildīja citus pienākumus. Pēc pie-ciem gadiem Juris sāka strādāt Daugavpils universitātē par projektu administratoru, turpina pildīt šos pienākumus arī šobaltdien, tiesa, uz pusslodzi. Pagājušajā mācību gadā Daugavpils universitātes studentiem Juris mācīja reģionālo ekonomiku. Viņš ir Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes Reģionālās attīstības un pārvaldes studiju programmas 2004. gada absolvents, maģistrs. Studijas Latvijas Universitātē pabeidza neklātienē.

Juris ir startējis 9. Saeimas un Dagdas novada pašvaldības vēlēšanās, sevi neuzskata par politiķi un nevienā no politiskajām partijām nesastāv. Viņaprāt, politiķis un politika sabiedrības ausīs šodien skan bezmaz kā lamuvārds: “Sevi par politiķi neuzskatu, bet esmu sabiedriskais darbinieks, kurš cenšas būt neatkarīgs spriedumos un vērtējumos, kā arī piedāvā sabiedrībai savas idejas. Latvijā nav partiju, te ir ekonomiskie grupējumi un viņu intereses. Jā, pirms trim gadiem ielaidos nelielā avantūrā un startēju Saeimas vēlēšanās no saraksta “Jaunie demokrāti”, bet partijā nestājos. Šogad ar sarakstu “Sabiedrība citai politikai” piedalījos pašvaldību vēlēšanās, tiku ievēlēts par Dagdas novada domes deputātu, kas man pavēra iespēju atgriezties dzimtenē. Faktiski tieši tāpēc piedalījos vēlēšanās, jo sen gribēju atgriezties dzimtajā pusē. Augustā man piedāvāja strādāt sabiedrisko attiecību un komunikāciju nodaļā, es piekritu. Galvenie pienākumi — mājas lapas uzturēšana un informācijas ievietošana, sabiedrības informēšana par domes darbu gan caur mājas lapu, gan sadarbojoties ar Dagdas televīziju, gan sagatavojot un izsūtot informāciju plašsaziņas līdzekļiem. Ceru izveidot ciešāku sadarbību ar rajona avīzi “Ezerzeme”. Manu pienākumu skaitā ir arī sadarbības veidošana ar citiem novadiem jebkurā jomā, tāpat cenšamies atrast sadarbības partnerus ārzemēs.”

Kā tas gadījies, ka mans sarunbiedrs kļuvis par atpazītu latgalieti? Juris stāsta, ka latgaliski ģimenē runāts visu mūžu, bet tā apziņa, ka vajag darīt kaut ko vairāk nekā tikai runāt un klusi just sevī latgalisko spēku un saknes, dzima vienas nakts laikā studiju gados Jelgavā. Bija sadzēries par daudz kafijas, nenāca miegs, sāka lasīt grāmatas latgaliešu valodā un pēkšņi sajuta, ka ir jārīkojas, lai apvienotu domubiedrus, kopīgi sargātu un attīstītu latgalisko. Juris apgalvo: lai cik smieklīgi un kuriozi skan, gandrīz visi aktīvākie latgalieši līdzīgā ceļā ir nonākuši līdz domai, ka kaut kas jādara lietas labā, jo valstī šajā jomā nav konkrētas sistēmas, kas aizsargātu latgaliešu valodu un kultūru. Skolās šim jautājumam nedaudz pieskaras, bet īsti nemāca, tālab mums ir tikai šie trakie latgalieši, kas kaut kur kaut kādā veidā uzpeld un sāk rīkoties. Nonācis pie atziņas, ka ir jārīkojas pašam, Juris Jelgavas studentu laikrakstā “Plēsums” izveidoja latgalisku sleju, sazinājās ar Rīgas studentiem latgaliešiem, piedalījās dažās nometnēs, vārdu sakot, sāka aktīvu darbību. Kopā ar vienu domubiedru 2005. gadā Juris nāca klajā ar iniciatīvu, ka Latgales studentu centrs jāveido kā reģistrēta biedrība. Izstrādāja statūtus, piereģistrēja un biedrības statusā centrs četru gadu laikā realizējis vairākus nelielus projektus. Ar savu darbību tas aptvēris visu Latviju, kur vien ir studenti latgalieši, bet visaktīvākā darbība šobrīd ir Rīgā. Juris pamatoti var lepoties ar savu ieguldījumu latgaliešu portāla lakuga.lv izveidē. Ne bez viņa līdzdalības tapuši dažādi projekti mūzikā, rīkoti dažādi festivāli, lielāki un mazāki pasākumi, izdota literatūras antoloģija, sadarbībā ar Lidiju Leikumu organizēts brauciens pie Sibīrijas latgaliešiem. Tie ir tikai daži veikumi.
“Mediji sit trauksmi, ka valstī tiek kritiski samazināts finansējums kultūrai un ir bažas, ka tā tiks noplicināta,” turpina Juris. “Latgaliešu kultūra visus gadus pastāvējusi bez valsts atbalsta, jo mūsu projekti bija ļoti maziņi, praktiski par pašizmaksu, vai pat ieguldot privātos līdzekļus. Tā ka latvieši var braukt pie mums mācīties, kā izdzīvot kultūrai. Izmantojot izdevību, aicinu visus domubiedrus, kuriem tuva latgaliešu valoda un kultūra, kuri vēlas kaut ko darīt lietas labā, droši sazināties ar mani. Ņemot vērā šo neprognozējamo situāciju, kas izveidojusies reģionā un valstī, kad paši vairs nesaprotam, kas notiek, ir jācenšas nākt kopā un arvien skaļāk paust savu viedokli. Cenšos maksimāli veltīt savus spēkus tam, lai uzturētu latgalisko garu un vidi, bet nevienam to neuzspiežot. Cilvēkiem ir izvēle — runāt, rakstīt latga-liski vai nē, bet mans pienākums ir kaut nedaudz uzturēt Latgalē latgalisko garu. Tālab arī novada mājas lapā daži raksti veidoti latgaliski, ikdienā parasti runāju latgaliski, ja klausītāju tas neapgrūtina.”

Pirms pāris gadiem Jurim dzima ideja izveidot interneta veikalu, kurā varētu iegādāties latgaliešu mūzikas diskus, grāmatas, keramiku, linu izstrādājumus, rotaslietas u. c. Ideju Juris piespēlēja pazīstamam individuālajam komersantam no Daugavpils, kurš to realizēja praksē, bet Juris palīdz sameklēt tos, kuri gribētu pārdot savus latgaliskos izstrādājumus šajā internetveikalā, kas darbojas jau divus gadus. Jurim ir citas idejas, bet par to citā reizē, kad būs taustāmāks rezultāts.

2008. gadā mans sarunbiedrs pabeidza Latvijas Rakstnieku savienības organizētos kursus, saņēma sertifikātu un var uzskatīt sevi par sertificētu rakstnieku. Katru gadu Rakstnieku savienība rīkoja atlasi, aicinot jaunos literātus iesūtīt savus darbus prozas, dzejas un dramaturģijas sfērās. Juris iesniedza prozas darbu “Dvēseles remonts”, kas ir viņa stāsts par svētceļojumu uz Aglonu, un saņēma iespēju mācīties bez maksas. Kursus uzskata par ļoti noderīgiem un interesantiem, tiesa, rakstniecības gars šobrīd Jurim apsīcis.

Šī gada sākumā vairākas biedrības un dažas privātpersonas izveidoja Latgales kultūras balvu “Boņuks-2008”, kas tika piešķirta dažādās nominācijās. No māla veidotā statuete — puisītis ar sunīti klēpī — nonākusi arī Jura īpašumā. Viņam bija gods saņemt šo balvu par pagājušā gada labāko projektu, kas tapis Latgalē. Tas ir muzikālais pasākums jeb koncertu cikls ar nosaukumu “Taiseits Latgolā/Made in Latgola”. Balvas dibinātāji to iecerējuši kā tradicionālu, lai suminātu cilvēkus, kuri daudz dara latgaliešu valodas un kultūras labā neatkarīgi no tā, ir vai nav finansējums.

“Mana laime vai nelaime ir tur, ka skolā padevās daudzas lietas,” turpina Juris. “Joprojām neuzskatu sevi par lielu profesionāli kādā vienā jomā, cenšos būt vispusīgi attīstīts un informēts. Pēc vidusskolas apzināti neizvēlējos saistīt dzīvi ar lielo sportu, jo konkrētā profesija šķita augstvērtīgāka nekā sportista karjera. Turklāt no Krāslavas rajona nemaz nav tik daudz izcilu sportistu, kas iedvesmotu veltīt dzīvi sportam. Nav valstī arī pietiekami labi sakārtota visa sporta sistēma. Bet sportu es mīlu, fizikas aktivitātes uzskatu par normu. Daugavpils rajona komandas sastāvā vienu sezonu spēlēju basketbolu Latvijas amatieru līgā. Spēlējām arī Latvijas-Lietuvas līgā. Kad aicina, uzspēlēju volejbolu par Ezerniekiem. Tagad dzīvoju uz vietas, ceru, biežāk aicinās palīgā. Vēl mācoties Ezernieku vidusskolā, biju aktīvs dejotājs, turpināju dejot Tautas deju ansamblī (TDA) “Dagda”, TDA “Kalve”, TDA “Diždancis” un Daugavpils vidējās paaudzes deju kolektīvā “Sābri”. Šobrīd iestājusies neliela pauze, nevaram piemeklēt meiteni manam augumam.

Es neesmu makšķernieks kopš bērnības, arī sēņošana nav mans hobijs — pēc desmit gadiem šogad pirmo reizi biju mežā ar sēņu grozu rokā. Bet man patīk īsta lauku pirts, kur atbrīvot miesu un garu. Vasarā ar draugiem labprāt izpeldamies ezerā, vispār patīk atpūta brīvā dabā. Aptuveni 80 procentus sava brīvā laika veltu latgaliskām aktivitātēm — faktiski nākas atzīt, ka tas ir mans hobijs. Lai gan pats senos latgaliešu amatus neprotu, cenšos visvisādi palīdzēt tiem, kuri kaut ko labu dara latgaliskā saglabāšanā un latgaliskā uzplaukumam. Ceru, ka arī Dagdā mēs sarīkosim kādu latgalisku pasākumu, varbūt pat šogad. Daži mūziķi jau piekrituši. Pie hobijiem varētu attiecināt manu interesi par jaunajām tehnoloģijām. Uzskatu, ka mums tās arvien vairāk un plašāk jāizmanto ikdienā. Kaut vai jāattīsta e-demokrātijas princips, jo internetā liels skaits ļaužu var daudz ko apspriest un pārspriest. Mans patiess prieks par Igauniju, kur balsošana iespējama pat caur mobilo tālruni. Lai sarīkotu referendumu, viņiem nevajag miljonu vai divus, kā tas ir pie mums Latvijā.”

Mīļvārdiņš Jureits, kādā Juri kopš bērnības sauca ģimenes locekļi un vēlāk arī draugi, cilvēku prātos grūti savienojams ar gara auguma puisi, bet šodien tieši šis vārds raksturo un liecina, ka viņš ir latgalietis no matu galiņiem līdz papēžiem. Kad valstī sākusies interneta ēra, e-pasta konti ar vārdiem Juris, Jurčiks un tamlīdzīgi bijuši aizņemti, atlicis — Jureits, kas latgaliešu mēlē skan pat raitāk. Tā kā dažādas sabiedriskās aktivitātes Jurim paņem daudz laika, viņš vēl nav paspējis izveidot savu ģimeni. Bet visam savs laiks — puisis jūtas gana jauns.

Juris ROGA