Viedoklis: Daži “bioargumenti”

Vēl jūnijā Ministru kabinets, sekojot ES direktīvai, pieņēma atbilstošus noteikumus, ko sagatavoja Ekonomikas ministrija. Bet tas nozīmē, ka visi bez izņēmuma autoīpašnieki, kuri uzpilda savus transporta līdzekļus Latvijas degvielu uzpildes stacijās, turpmāk lies rezervuāros 95. markas benzīnu ar bioetalona piemaisījumu vai dīzeļdegvielu, kam piejaukti 5% biodīzeļdegvielas. 98. markas benzīnā bioloģisko piemaisījumu nebūs.

Jaunās normas pieņemšana jau vairākus mēnešus ir karstu diskusiju priekšmets. Neapstrīdamus argumentus min gan jaunieveduma pretinieki, gan atbalstītāji. Mūsu sabiedrībā ir arī vienaldzīgie, kuriem kā parasti — ne mana cūka, ne mana druva. Sašutusī tauta ir pārliecināta, ka tas viss tiek darīts ar mērķi kaitēt autoīpašniekiem, izkrāpjot no viņiem vairāk naudas. Nācies dzirdēt tādus viedokļus, piemēram: “Es to draņķi netaisos liet savā rezervuārā, lai savas mašīnas sabeidz gudrinieki!”, “Labāk būtu normāls Krievijas vai Baltkrievijas ražojuma benzīns!”, “Tas viss tiek darīts speciāli, lai cilvēki uzpildītu ar dārgāko 98.” Un tā tālāk...

Starp citu, krietni vairāk argumentu ir pretējai pusei. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas aprēķiniem šī norma ļaus nākotnē samazināt importējamās degvielas daudzumu, jo bioloģiskā degviela tiek ražota tepat, Latvijā. Bet tas savukārt ir izdevīgi vietējiem zemniekiem, jo mūsu klimatiskajā joslā biodegvielas ražošanai vispiemērotākais ir rapsis. Tiešām labs atbalsts vietējam ražotājam. Tiesa, ar piebildi, ka viņi, vietējie zemnieki, ar vienādām tiesībām konkurēs ar šīs produkcijas piegādātājiem no citām valstīm. Turklāt nav fakts, ka šajā konkurences cīņā Latvijas ražotāji gūs virsroku un ka mūsu brāļi eiropieši pēkšņi nesāks piegādāt mums degvielu par krietni zemāku cenu nekā vietējie. Kā jau vairākkārt gadījies ar citiem produkcijas veidiem. Optimisti apgalvo, ka biodegvielas ražotāja rūpnīca “Bio-Venta”, kas atrodas Ventspilī un ir lielākā Latvijā, ik gadus var saražot līdz 100000 tonnu zaļās diodīzeļdegvielas. Vajadzību pēc etanola visticamāk nodrošinās vairāki lieli uzņēmumi. Turklāt ekoloģiski tīras izejvielas piejaukums standarta benzīnam samazinās gaisa piesārņojumu: pazeminās izplūdes gāzu toksiskums, bioloģiskās degvielas atkritumi viegli šķīst ūdenī un nesatur indīgos sēra savienojumus. Jau līdz 2010. gadam biodegvielas patēriņu ES valstīs plānots palielināt līdz 6% kopapjoma.

Mums, vienkāršiem autovadītājiem (lai mums piedod visāda veida “zaļie”), šajā situācijā daudz mazāk rūp ekoloģijas problēma un daudz vairāk — degvielas turpmākā cena, kā arī tās izmantošanas drošība transporta līdzeklim. Nesen kāda liela autouzpildes uzņēmuma vadītājs savā intervijā medijiem izteica šaubas: diez vai daudziem maziem degvielas tirgotājiem būs pa spēkam saglabāt diezgan zemas cenas ar augstu kvalitāti. Pastāvot jau-najām prasībām, taču būs jārada jauni apstākļi biodegvielas piejaukšanai, būs vajadzīga speciāla iekārta. Bet tie ir papildus izdevumi. Nav izslēgts: lai neizputētu, tirgotāji sāks taupīt, kur vien var, bet tas attiecīgi iespaidos mūsu dzinēju darbu. Bet cenas? Acīmredzot, ka, sākot ar šo laiku, tās bez visiem pārējiem pastāvīgiem faktoriem būs tieši atkarīgas arī no lauksaimniecības produkcijas cenām, kas mūsu dienās, piekrītiet, kāpj uz augšu. Bet ielūkojoties vēl tālākā nākotnē un iedomājoties, ka vairākums zemnieku, aplēsuši un novērtējuši rapša au- dzēšanas peļņu, pārtrauks sēt kviešus, rudzus un pārējos graudaugus un to vietā audzēs rapsi... Ko tad mēs ēdīsim?

Iznāca tāda, lūk, loģiska ķēdīte. Argumenti “par” un “pret” praktiski izlīdzinājās. Iznākumā kā vienmēr: jau pieņemts lēmums, kas iepriekš nebija piedāvāts sabiedrības apspriešanai. Kādas būs tā visa sekas? Dzīvosim — redzēsim...

Marina NIPĀNE