Zirgu rikšotāju sacensības “Čados”

Lielais pasākums sākās ar tradicionālās lentītes pārgriešanu un svinīgu jaunās trases atklāšanu, kas turpmāk tā arī sauksies — “Čadi”. Dagdas novada domes priekšsēdētājs Viktors Stikuts klātesošajiem pavēstīja, ka pirms pāris mēne- šiem pat viņam bijušas lielas šaubas, ka šeit varēs rīkot tāda mēroga sacensības. Šķita — nepaspēs, bet Dievs stāvēja klāt un Nikolajs Galiļejevs savā zemnieku saimniecībā spēja radīt šo sacensību vietu, kuras izveidē tika ieguldīts liels darbs sadarbībā ar “Latgales ceļi” un SIA “Valmeks”. Priekšsēdētājs pauda cerību, ka iesāktais darbs neapstāsies un Galiļejeva kungs spēs vienot visus Latgales rikšotājus uz jaunām sacensībām.

Lepnums un gandarījums

Lielo gandarījumu par jauniegūto trasi neslēpa Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Rozītis: “Esam ar jums lepni! Priecājamies, ka šajā novadā jau ir vairāki skrejceļi, un šis ir viens no jaunākajiem skrejceļiem valstī.”

Jūsmoja trases saimnieks Nikolajs Galiļejevs: “Beidzot ir piepildījies mans sapnis — ierīkota trase, uzbērts skrejceļš, šodien to atklājam. Novēlu jums labi pavadīt laiku, no sirds izklaidēties!”

Pēc skaistajām runām sekoja lentītes pārgriešana, trases atklāšanas pasākuma galvenos varoņus aicināja ieņemt vietas Antona Arnicāna un Vladislava Baranovska kungu krāšņajās droškās, kuri izbrauca pa trasi vienu goda apli. Nekavējoties trasē devās iesildīties pirmie rikšotāji.

Sacensību dalībniekus pieteica un sacīkšu gaitu komentēja rajona ļaudīm labi pazīstamais Ādolfs Ločmelis, kurš ik pa laikam plēsa jokus, piemēram: “Ja arī kā- dam dalībniekam numurs aizmirsies, tad mēs jau tāpat visus pazīstam pēc ģīmja — gan zirgus, gan braucējus! Pirms brīža viens kungs man izstāstīja, kāda ir atšķirība starp latgalieti un čangali: latgalietis ir tas, kurš dzimis Latgalē, dzīvo un strādā Latgalē, bet čangalis ir tas, kurš dzimis Latgalē, bet dzīvo un strādā Rīgā...” Ar mokām lasīdams tos dažus vārdus, kas dalībnieku pieteikumā sacensībām ierakstīti angļu mēlē, Ločmeļa kungs ironizēja: “Domāju, ka 99% no klātesošajiem angliski saprot tikpat daudz, cik es...” Braucienu starplaikos sacensību komentētājs pievērsās zirgkopības attīstības vēsturei slavenajā “Brīvībā”. Daloties savās atmiņās, Ločmeļa kungs neaizmirsa izstāstīt vairākus kuriozus gadījumus. Vārdu sakot, bija aizraujoši! Tiesneši stingri sekoja zirgu gaitai, taču pārkāpumi, kuru dēļ rezultāti būtu anulējami, netika konstatēti.

Starts!

Pirmais brauciens bija interesants ar to, ka tika veltīts zemnieku saimniecības ”Čadi” kausa izcīņai. Dalībniekiem tika iz- sniegti sarkanas krāsas numuri. Uzvaras laurus plūca Rīgas rajona Garkalnes novada sportiste Linda Zelencova ar bēru kumeļu La Manche, uzrādot laiku 2,48.47 minūtes. Otrā finiša līniju šķērsoja Rīgas rajona Garkalnes novada sportiste Tatjana Šnura ar bēru kumeļu Suvorov, laiks — 2,48.66 minūtes. Trešajā vietā palika Dag- das pagasta z/s “Čadi” īpašnieks Nikolajs Galiļejevs ar tumši bēru ķēvi Poēma, laiks — 2,57.75 minūtes.

Otrajā braucienā, kurā startēja dalībnieki ar dzelteniem numuriem, tika izcīnīts Dagdas novada kauss. Uzvarēja Rīgas rajona Garkalnes novada sportiste Tatjana Martinsone ar dūkanu kastrātu Macky Boy, laiks — 2,16.47 minūtes. Z/s “Čadi” saimnieks Nikolajs Galiļejevs ar rudo ērzeli Kallis atpalika vien galvastiesu un finiša līniju šķērsoja otrais, laiks — 2,16.47 minūtes. Trešais braucienā — Mareks Brokāns no Gulbenes rajona Pakalniešiem ar dūkanu kastrātu Power Heart, laiks — 2,16.81 minūte. Kā ceturtais finiša līniju šķērsoja Eduards Martukans no Aizkraukles rajona ar bēru ķēvi Worth of Trying.

Visilgāk nācās gaidīt Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas kausa izcīņu. Trešais brauciens aizkavējās tehniskas ķibeles dēļ — vienam no sportistiem salūza ratu ritenis. Taču problēma tika atrisināta un trasē devās zirgi ar baltiem numuriem. Šo kausu izcīnīja aizkrauklietis Eduards Martukans ar dūkanu kumeļu Mum’s Memory, laiks — 2,17.50 minūtes. Aiz viņa ierindojās Vilhelmīne Vegnere no Ludzas rajona Ciblas ar bēru ērzeli D.R.S. Freeiq, laiks — 2,19.72 mi- nūtes; Tatjana Šnura no Garkalnes novada ar bēru ķēvi La Isla Bonita, laiks — 2,21.55 minūtes; Inta Duncāne no Ludzas rajona Ciblas ar bēru ķēvi Parīze, laiks — 2,48.88 minūtes.

Šo sacensību diena ieies vēsturē ar pirmajiem “Čadu” trases rekordiem, kuri noturēsies vismaz līdz nākamajām sacensībām. Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija pateicās Valērijam Blusam (SIA “Valmeks) par ieguldījumu trases tapšanā, kā arī Ādolfam Ločmelim par aktīvu līdzdalību pasākuma vadīšanā un rikšotāju sacensību komentēšanu. Turpinājumā skatītājiem tika piedāvāta ķēvju iz- vade, kurā tika demonstrētas ķēves Parīze, Pīķa Dāma, Šona, Geiša Šagora un Lorda. Šajā skatē tika vilktas paralēles ar sacensību garu, kas nebūt nav dzimis mūsdienīgajās autostrādēs. Tam ir daudz senākas saknes. Jau mūsu vecmāmiņu laikā Latgales zemniekam bija svarīgi aizbraukt garām kaimiņam, lai uz baznīcu tiktu pirmais. Ātrāk pabraukt varēja tas, kuram ātrāks zirgs iejūgts droškā vai kamanās — kā kurā gadalaikā. Neapšaubāmi “Čadu” trasē todien bija arī tādi cilvēki, kuri ar baltu skaudību nolūkojās uz četrkājainajām ķēvju izvades skaistulēm, kuras arī novērtēja stingrā žūrija.

Turpinājumā notika vēl vienas sacensības, kurām nosaukums dots angļu mēlē — draivings. Tautai saprotamā valodā tas nozīmē, ka sacensību dalībnieki ar saviem zirgiem piedalās manēžas braukšanā un šķēršļu pārvarēšanā, kur ātrai skriešanai nav nozīmes. Sportistiem bija jārāda sava māksla, vadot zirgu ierobežotā laukumā pa noteiktu shēmu, kas bija jāzina no galvas, kā arī jāizbrauc caur šķēršļiem. Arī šeit tiesnešiem bija ko vērtēt.

Izglābās

Kamēr pieaugušie vēroja zirgu sacensības, bērni ar lielu prieku izmantoja iespēju vizināties zirgu ratos. Diemžēl notika neliels starpgadījums — viens zirgs pēkšņi satrakojās un braucēji no apgāztajiem ratiem izbira kā pupas. Laimīgā kārtā neviens neguva nopietnas traumas, bet šis negadījums vēlreiz apliecināja sen zināmo patiesību — sargā sevi pats, un Dievs tevi sargās! Kur ir zirgi, tur jābūt ļoti uzmanīgiem!

Starp citu, ļaudis nereti jautā, kāda gan nozīme šādām sacensībām? Ja neskaita balvas, tad vienkāršajam iedzīvotājam tajā visā grūti saskatīt taustāmu rezultātu. Latvijas šķirnes zirgu audzē- tāju asociācijas valdes priekš- sēdētājs Guntis Rozītis uzsver, lai attīstītos kāda konkrēta zirgu populācija vai šķirne, vai šķirnes grupa, vajag tos zirgus pārbaudīt, jo vienmēr katrs saimnieks grib nodarboties ar pēc iespējas labākiem zirgiem. Kā tad noteikt, kurš ir labākais? Labāks ir tas, kas ātrāk skrien vai cilvēkam paklausīgāks?

Latgales rikšotājam būt!

G. Rozītis: “Ja govi mēs vērtējam augstāk to, no kuras izslauc vairāk piena, tad zirgu mēs vērtējam augstāk to, kurš labāk pakļaujas cilvēkam, kuram augstākas darbaspējas. Visiem šiem zirgiem jāpārbauda darbaspējas, lai šīs šķirnes tālāk selekcionē- tu. Visas šīs sacensības ir tās, caur kurām mēs nosakām konkrētā zirga dar- baspējas, kvalitāti. Mūs šurp atveda Lat- gales ļaudis, kam zirgkopība un jēdziens Latgales rikšotājs ir sirdī. Mēs domājam ka šeit mostas nacionāli domājoši cilvēki par savu un zirgkopības nozares attīstību kopumā.”

Rozīša kungs pastāstīja, ka Latvijā audzētas zirgu šķirnes vieno kopīga vēsture. Ar mainīgiem panākumiem Latvijas zirgu audzētāji gadu desmitiem mērķtiecīgi strādāja pie triju zirgu tipu — smagā, Latvijas braucamā un vieglā braucamā jeb rik- šotāja, izkopšanas. Latgalē zirgkopība attīstījās mazliet savādāk nekā citos Latvijas novados, šeit visaugstāk vērtēja ātras gaitas zirgus, tādējādi Latgale vēsturiski izveidojās par Latgales rikšotāju dzimteni. Tas bija saistīts gan ar garajiem smilšu ceļiem, gan mazo tīrumu skaitu, jo zirgus mazāk izmantoja lauksaimniecībā un mežu darbos, bet vairāk kā pārvietošanās līdzekli. Noteicošo lomu spēlēja arī latgaliešu vēlme sacensties ar kaimiņu. Rikšotāju sacīkstes starp zirgu īpašniekiem notika gan uz lauku ceļiem, gan ziemā uz ezeru ledus.

Pēc Rozīša kunga vārdiem spriežot, Latgales rikšotāji ir populācija, kuras veidošanā uz Varšavas pasta zirgu bāzes tika izmantoti Krievijas, Amerikas un Orlova rikšotāji. Vispopulārākais vaislinieks Latgales rikšotāju vēsturē bija San Walker ARk 67, dzimis 1919. gadā, kas bija ievests no ASV. Par šī vaislinieka spējām stāsta leģendas. 1949. gadā Latgalē rikšotāji bija līdz 98 % no visiem zirgiem. Rikšotājus sāka audzēt ne tikai Latgalē, bet arī Rīgā, Jelgavā un citur.

Vēlākajā laika periodā — padomju okupācijas gados — rikšotāju skaits samazinājās. Neskatoties uz Latgales rikšotāju panākumiem, kā šķirne tā ir praktiski iznīcināta, kas izdarīts, gan pārtraucot šo zirgu audzēšanu, gan arī krustojot palikušos ar Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgiem, jo vajadzēja zirgus lauksaimniecības darbiem. Sava nozīme rikšotāju izzušanai Latvijā ir arī Rīgas hipodroma likvidēšanai, kā arī tam, ka ilgus gadus oficiālas zirgu rikšošanas sacensības netika rīkotas.

G. Rozītis: “Lai rikšotājus pārbaudītu, viņiem vajag skrejceļu, vajag sacensības. Tālab tas ir pozitīvi vērtējams, ka Dagdas novadā tapis jaunizveidots skrejceļš “Čados”. Dagdas puses ļaudis sen lepojas ar saviem rikšotājiem jau kopš kolhoza “Brīvība” laikiem, Jakovļeva laikiem, Ločmeļa laikiem, vai kā citādi mēs tos nosaucam. Pēc viņiem šo stafeti pārņēmis Anatols Viškurs. Man liels prieks, ka Dagdas novadā tagad ir vairākas vietas, kur trenēt uz gatavot zirgus.”

Gada sākumā valsts aģentūras “Lauksaimniecības datu centrs” vienotajā dzīvnieku datu reģistrā bija reģistrēti 139 rikšotāji (dati uz 13.02.2009.): Krievijas rikšotāji — reģistrēts 91 zirgs; Amerikas rikšotā-ji — 38 zirgi; Orlova rikšotāji — trīs; Latgales rikšotāji — 7 zirgi. Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijā uzskata, būtu mērķtiecīgi tās saglabāt un attīstīt arī mūsdienās. Latgales rikšotāji turpmāk selekcionējami kā daudzfunkcionāli, rikšošanas un citām sacensībām piemēroti zirgi. Latgales rikšotājam jābūt ne vien ātram un izskatīgam, bet arī stipram, izturīgam ar nosvērtu temperamentu un labdabīgumu.

Juris ROGA