Garīgās un fiziskās veselības skolotājs

“Tie bija padomju varas gadi, kad atļāva pirmo oficiālo uzņemšanu karatē skolā,” atmiņās dalās Igors. ”Ar četriem-pieciem elektriskajiem vilcieniem uz eksāmenu kopskaitā ieradās aptuveni 6000 cilvēku. Pludmalē visus sadalīja grupās pa simts cilvēkiem, kuriem deva uzdevumu noskriet 6-7 kilometrus basām kājām, sākotnēji gar jūras krastu, tad mežā pa čiekuriem un skujām. No katras lielās grupas finišu sasniedza 15-20 cilvēki, kuriem ļāva kārtot nākamo eksāmenu, kas pēc nedēļas notika vairākās Rīgas izglītības iestādēs. Atkal visus sadalīja grupās pa 100 cilvēkiem, otrais eksāmens ilga stundu. Eksaminatori mūs mocīja pamatīgi, vingrinājumi sarežģīti, netika dotas nekādas atlaides, mazākā kļūme — esi brīvs. No katra simta pārbaudījumu izturēja labi ja divi desmiti cilvēku, starp viņiem biju arī es.”

Igors par sevi bija pārliecināts jau tad. Patiesi būtu neizskaidrojami, ja cilvēks, kurš ar sportu draugos kopš bērna kājas, atnācis no dienesta armijā, nespētu noskriet vairākus kilometrus basām kājām sarežģītos apstākļos un izpildīt izturības un spēka vingrinājumus. Mācīdamies 5. klasē, Igors nopietni pievērsās modernajai pieccīņai — peldēšana, šaušana, paukošana, jāšana un skriešana. 9. un 10. klasē jaunietis aizrāvās ar boksu, iemaņas šajā sporta veidā turpināja noslīpēt, dienot Sibīrijā, Novosibirskas apgabala aviācijas daļā. Igors apkalpoja lidmašīnas — iznīcinātājus, kas, spriežot pēc viņa teiktā, ir ārkārtīgi sarežģīta tehnika un prasa milzīgu cilvēka atbildību.

Pēc dienesta viņš iestājas Rīgas Politehniskajā institūtā, kuru absolvēja kā inženieris - elektriķis. Strādāja specialitātē par pasniedzēju izglītības sistēmā un turpināja trenēties karatē, kā arī piedalījās visās iespējamās sacensībās. 1981. gadā karatē aizliedza, treniņi bija atļauti tikai milicijas specvienībās un armijā. Igoram paveicās — tā kā viņš ar karatē nodarbojās Armijas sporta klubā, tad treniņus varēja turpināt. Tiesa, tā jau bija cita situācija, jo bija zudusi karatē kustības masveidība, ar to šis sporta veids Latvijā daudz zaudēja. Arī tiem sportistiem, kuri legāli turpināja nodarboties, bija ļoti grūti, jo ikviena sporta veida attīstībai vajag plašu sistēmu, kas tika krietni iedragāta un ierobežota. Karatē atdzimšanas laiks 1987.-1988. gadā cieši savijās ar Gorbačova iezīmēto pārbūves periodu. Toreiz Rīgā notika cīņas sporta veidu festivāli un dažādas citas sacensības, taču tik milzīgu ažiotāžu, kā pirms 30 gadiem, karatē vairs nepiedzīvoja.

Par savu pirmo skolotāju Igors sauc sportistu aprindās labi pazīstamo personību — Māri Abeļevu, kurš bijis karatē atdzimšanas iniciators Latvijā un kuram ir liela loma Latvijas karatē federācijas radīšanā. Igora otrs skolotājs — Polijas karatē federācijas prezidents Vaclavs Antoņaks (7. dans). Kā nākamo sportists laimīgā kārtā atrada skolotāju japāni — Kenetu Funakoši (9. dans), kurš ir mūsdienu karatē pamatlicējs.

Latvijai atgūstot neatkarību, Igors saņēma darba piedāvājumu Jaunaglonā, kur profesionālajai izglītības iestādei vajadzēja elektroiekārtu pasniedzēju. Igors ar sievu tobrīd audzināja mazo Oļegu, ģimene gaidīja pieaugumu, bet Rīgā bija problemātiski atrisināt dzīvokļa jautājumu. Toties Jaunaglonā uzreiz piešķīra četristabu dzīvokli.

Latvijas valsts atļāva iedzīvotājiem dibināt dažādas sabiedriskās organizācijas, Igors 1991. gadā atvēra savu karatē klubu “Aglona”, kas vēlāk — 1998. gadā — nomainīja izkārtni un tagad saucas karatē klubs “SATORI”. Iemesls gauži vienkāršs — kluba popularitāte strauji auga, pārsniedzot Jaunaglonas un Aglonas mērogus, tas izauga līdz reģionālajam līmenim. Šodien klubam ir filiāles Krāslavā, Dagdā, Rēzeknē, Ludzā, Preiļos, Vārkavā un citur. Bija filiālītes arī mazākās apdzīvotajās vietās, diemžēl zemā dzimstība klubam lika sašaurināt savu darbību lauku apvidū. Kopš Igors uzsācis trenera karjeru, caur viņa klubu izgājuši aptuveni 10000 cilvēku.

“Ne par vienu audzēkni man nav kauns,” uzsver Igors. ”Es runāju par tiem, kuri karatē nodarbības apmeklējuši trīs un vairāk gadus, neņemos galvot par tiem, kuri šo sporta veidu to vai citu iemeslu dēļ ir pametuši.”

Igors ir sagatavojis pasaules čempioni karatē — Aleksandru Čigrinovu, kura tagad dzīvo Rēzeknē. Viņam ir vairāki pasaules čempionātu laureāti, tostarp Dmitrijs Kuzmins no Krāslavas, kurš 2001. gadā Rīgā izcīnīja bronzas medaļu.
Paša dēls Oļegs Komars (melnā josta, 3. dans) vecākais treneris un karatē kluba jurists ir Holandē notikušā Eiropas čempionāta sudraba medaļas laureāts. Visu audzēkņu panākumus vienā nelielā rakstā nav iespējams uzskaitīt. Starp citu, arī Igora meita Jūlija, 3. kursa studente, topošā juriste, ir karatiste, brūnās jostas īpašniece. Drīzumā kārtos pārbaudījumu uz melno jostu. Ja par ģimeni, tad Igors pats ir dzimis Minskā (Baltkrievijā), gadu vēlāk viņa tēvs pabeidza Minskas medicīnas institūtu un 1959. gadā pēc sadales tika norīkots darbā Braslavas slimnīcā, no kurienes viņu aizvilināja uz Daugavpils slimnīcu. Tā Igors kļuva par daugavpilieti, savukārt viņa dzīvesbiedre ir kuldīdzniece, savulaik pabeigusi Daugavpils pedagoģisko augstskolu. Nākamā gada 31. maijā Komaru pāris svinēs 30 gadu kāzu jubileju.

Krāslavā pirmais karatē treniņš notika 1992. gada 2. janvārī, kopš tās dienas šeit sagatavoti četri karatisti, kuri ieguvuši melno jostu. Igors nudien neliekuļo, kad saka: “Krāslavieši man ļoti patīk, šurp strādāt braucu ar lielu prieku, jo šejienieši ir īpaši sirsnīgi, disciplinēti, atbildīgi. Pēc darba dienas Krāslavā gūstu patiesu gandarījumu.”

Ko pašam Igoram devuši 30 gadi karatē? Pirmais, kas nāk prātā, — apbalvojumi. Igors savulaik ir bijis Latvijas čempions, bijušas daudzas citas uzvaras, bet viņa lielākais panākums — 7. vieta pasaules čempionātā Bernē (Šveice), kurā bija pārstāvētas 77 valstis. Šis panākums, ar kuru mans sarunbiedrs ļoti lepojas, sasniegts 40 gadu vecumā. Igors lepojas arī ar to, ka visas atestācijas izgājis Eiropā, sākot no pašas zemākās pakāpes. Tas bija laiks, kad, braucot uz Eiropu, ceļasomā licis konservus, speķi un citu pārtiku, lai būtu ko ēst, turklāt vedis preces pārdošanai, lai būtu nauda, ar ko samaksāt par semināriem. Bet varēja iet citu ceļu — Igoru labi pazina Baltkrievijā, Krievijā, kur melno jostu sportists būtu ieguvis lielākais gada laikā. Nē, viņš izvēlējās grūtāko legālo ceļu, melno jostu apsēja tikai 1993. gadā. Lai tagad saņemtu 6. danu, ir iesniedzis dokumentus Pasaules karatē organizācijas štābā, kas atrodas Madridē (Spānija). Gaida apstiprinājumu. Augstākais ir 10. dans, bet ar to pasaulē lepojas tikai daži, visi viņi ir japāņi.

Otrais — spēja fiziski aizstāvēt sevi un citus no huligāniem. Igors piekrīt, ka ikvienam sportistam svarīgi gan panākumi sporta sacensībās, gan apbalvojumi, gan spēja sevi un citus aizstāvēt, bet ne jau tas karatē ir galvenais. Lai gan pašam trenerim ir bijušas situācijas, kad nācies aizstāvēt sevi un citus, arī daži viņa skolēni nekādi nevarējuši izvairīties no apgūto paņēmienu pielietošanas dzīvē.

“Karatē man deva mērķtiecību un citas rakstura īpašības, kas noderēja gan darbā, gan palīdzēja izveidot stipru ģimeni, gan uzlabot attiecības ar cilvēkiem,” turpina sarunbiedrs. ”Ja cieni pats sevi par savu centību, mērķtiecību, godprātību, taisnīgumu un citām īpašībām, tad mainās arī tava attieksme pret līdzcilvēkiem — tevī ir vairāk cieņas un izpratnes. Ne velti saka — iemīli sevi, iemīlēsi citus! Pateicoties karatē, man šodien nav kauns par savu dzīvi, līdzīgi kā daudziem citiem, kuri nopietni pievērsušies šim sporta veidam. Karatē pirmām kārtām ir cilvēka iekšējās pasaules audzināšanas sistēma. Karatē ir fiziskā puse, kas dod prasmes pastāvēt par sevi, aizstāvēt sevi un tuvāko, bet nedod Dievs, lai sportistam nāktos pielietot karatē dzīvē. Tas notiek, bet ļoti reti. Kad ilgstošos treniņos cilvēks sasniedzis augstāku līmeni, viņš neies uz lētu diskotēku, nesmēķēs aiz stūra, nelietos narkotikas utt. Viņam ir citas vērtības, viņš ir citādi audzināts, līdz ar to visticamāk nenonāks situācijās, kur jāaizstāvas fiziski. Karatē es mācu bērnus arī tam, kā pareizi saklāt gultu, kā gatavot stundas, kā klausīt vecākus, kā uzvesties skolā un ārpus tās. Sportā ļoti daudz atkarīgs no trenera. Mani pārsteidz, kad no audzēkņu vecākiem dzirdu, ka kāds sporta skolotājs vai treneris lielo lamuvārdus. Traumas karatē? Retāk nekā šahā, precīzāk — traumas karatē ir liels retums. Mums, treneriem, lielākas problēmas rada futbols un basketbols, kur skolēni visbiežāk iegūst traumas un tad ir spiesti vērot, kā citi trenējas.”

Karatē nav dārgs sporta veids. Igors atceras, kā pats sāka: paštaisīts kimono, kuru šuva no palagiem. Tagad tērpus var nopirkt, bērniem tie maksā 12-18 latu ar atlaidi. Ir dārgāki, kvalitatīvāki — ap 60 latu, kādu treneris valkā pats. Vēl nepieciešami kādi 8 lati cimdiem, lai pasargātos no traumām. Kaut gan treniņos izvairās no kontakta sitieniem, bet visādi var gadīties. Visbeidzot spilventiņš par 7 latiem viens uz diviem, lai slīpētu sitienu. Dejošanas nodarbības bērnam iznāk dārgāk.
Igors uzsver — karatē galvenā iemaņa ir paša gars. Treniņos daudz tiek runāts vienkārši par dzīvi, par filozofiju. Ne viens vien audzēknis ir pabijis trenera mājās, savām acīm redzējis, kā viņš dzīvo, un grib viņam līdzināties. Daudzus pārsteidz, ka Igors raksta dzeju, spēlē mūzikas instrumentus. Viņam patīk piedalīties intelektuālās spēlēs, piemēram, „Svoja igra” („Sava spēle”), kuru raida NTV. Igors ļoti daudz lasa, labi zina vēsturi, sevišķi labi izstudējis Latvijas vēsturi, ka ir pat gatavs diskutēt ar nozares profesoriem. Mājās viņam ir fotogrāfiju kalni, kurās būtībā var atsekot karatē attīstību Latvijā. Vienā no tām redzam kopā tagadējo Latvijas Karatē federācijas prezidentu, Oļegu un Igoru. Citā — simti cilvēku, kuri sacensības vēro, stāvēdami kājās, jo tribīnēs vienkārši nav kur ābolam nokrist — tik milzīga kādreiz bijusi šī sporta veida popularitāte mūsu valstī. Agrāk jaunieši tikai sapņoja par šīsdienas iespējām — izvēlies klubu un ej trenēties. Bet bija laiks, kad jaunatne tika ievilināta pagrīdes klubos, jo netika legālajos. Tas bija viens no iemesliem, kas kalpoja karatē sporta aizliegumam padomju valstī. Šodien Latvijā pastāv laba kontroles sistēma valsts līmenī, arī karatē federācija seko līdzi tam, lai Latvijā nedzimtu pagrīdes klubi, jo, kā saka, savu marku vislabāk nosargā paši.

Igors ar nožēlu atzīst, ka šodien pieprasījums pēc karatē treniņiem sarūk: “Strādāt atkal kļuvis ļoti sarežģīti, jo atnāk vecāki un saka: ”Mani atlaida, man samazināja algu!” Bērni aiziet ar asarām acīs. Ir situācijas, kad nākas atļaut turpināt nodarbības bez maksas, jo es ļoti mīlu bērnus. Kad redzi, kā bērns mainās acu priekšā, kad redzi viņa izaugsmi, tu vairs nevari vienaldzīgi atmest ar roku. Vasarā mums ir treniņnometne Tiskādos: ezers, priežu mežs, lieliska sporta zāle, labs sporta inventārs. Divi pusotru stundu ilgi treniņi — no rīta un vakarā. Esam braukuši ar bērniem ekskursijās. Piedaloties sacensībās, esam izbraukājuši visu Eiropu līdz pat Portugālei.”

Savulaik Igoram Aglonā bija divi veikali, kafejnīca, alus bārs, bet viņš tos slēdza, jo cilvēki izbrauca no Latvijas darbā uz Īriju, arī viņa kadri. Kopš 2002. gada viņam ir tikai karatē klubs “SATORI”, kas ir mūža darbs. Paralēli trenera amatam Igors ir pievērsies sporta zinātnei, daudz raksta par šo tēmu.

Juris ROGA