Smaidīgā un neatkārtojamā Olga

Vēl agrāk Olgai bija cita aizraušanās — kvillinga tehnikā viņa radījusi dažādas papīra puķes un gleznas, kuras veidotas no papīra puķēm. Ar rokdarbiem Olga nodarbojas dvēseles prieka dēļ, visvairāk aizrauj gala rezultāts, kas rada jaunu interesi kaut ko radīt. Imponē Olgai arī tas, ka ir vienīgā Svariņos, kura nodarbojas ar papīra lapiņu locīšanu trīsstūrīšos un to salikšanu kopā. Viņai, piemēram, nepatīk adīt, lai gan šo lietu prot. Nav viņa arī iedzimta kulināre, lai gan virtuvē saimnieko labi. Toties viņa spēj to, kas citiem šķiet neiespējams: viņas radītās konstrukcijas šķiet tik gaisīgas, ka bail pat pieskarties, bet patiesībā papīra trīsstūrīši cieši turas kopā un nekas neizjūk. Tiesa, ābolu groziņš šķita tik pārliecinošs, ka groza rokturis palika man rokā... Redz, vajadzēja izņemt ābolus vai ņemt groziņu no apakšas, ja gribējās paturēt rokā!

Olga likumsakarīgi uzskata sevi par vietējo iedzīvotāju: lai gan ir dzimusi Baltkrievijā, taču viena gada vecumā vecāki viņu atveda uz Svariņiem, kur apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Dzīvespriecīgajai sievietei aizlūst balss, kad viņa atceras savu nu jau slēgto Labiešu skolu, kurā mācījusies no 1. līdz 8. klasei. Sākotnēji izglītības iestāde atradās Dobračinā, bet 8. klasi gājusi uz Svariņiem pārceltajā skolā.

Olga: “Savulaik Svariņos un apkārtnē dzīvoja daudz vairāk ļaužu, par ko liecina kaut tas, ka sagatavošanas klasē bijām 18 bērni, bet mācības 1. klasē uzsākām deviņi. Tiesa, laika gaitā viens zēns aizbrauca projām, skolu pabeidzām astoņi. Arī citas klases bija pietiekoši lielas laukiem. Sāpīgi apzināties, ka tagad mums vairs nav savas skolas, jo šogad Labiešu sākumskolu slēdza.”

Tālākais dzīves ceļš Olgas aizveda uz Dagdas lauku profesionāli tehnisko skolu, vēlējās apgūt mājsaimnieces arodu, bet pēc diviem gadiem izgāja pie vīra un mācības pārtrauca. Ar dzīvesbiedru Aleksandru iepazinās tepat Svariņos, šodien viņu ģimenē aug divas meitas: Dana mācās Ezernieku vidusskolas 10. klasē, Veronika ir 4. klases skolniece, kurai šogad nebija citas iespējas, kā vien doties mācīties uz Ezerniekiem. Olga latviešu valodu mācījusies, tomēr ar viņas valodas zināšanām nepietiek, lai palīdzētu bērniem mācībās. Olgas vīrs ir latvietis, taču arī viņam latviešu valoda klibo, tāpēc Ružu ģimene ir ļoti priecīga, ka vienā kāpņu telpā dzīvo pensionēta latviešu valodas skolotāja Leonora Staņko, kura ir ļoti izpalīdzīga.
”Pie viņas pēc palīdzības var griezties jebkurā laikā, ļoti brīnišķīgs un atsaucīgs cilvēks,” uzsver sarunbiedre. “Skolotāja palīdz ne tikai mūsējiem, bet arī citiem Svariņu bērniem.”

Lauku ļaudīm ir sevišķi grūti. Savulaik šķietami perspektīvas profesijas laukos vairs nav pieprasītas, atliek paļauties vien uz saviem spēkiem, zināšanām, prasmēm un iemaņām. Olgas dzīvesbiedrs Aleksandrs Dagdas lauku profesionāli tehniskajā skolā savulaik apguva plaša profila mehanizatora arodu, vairākus gadus strādāja profesijā kolhozā “Voshod”, vēlāk arī paju sabiedrībā līdz pašam sabrukumam. Pēc tam izveidoja zemnieku saimniecību “Lakstīgala”, taču plašu lauksaimniecisko darbību neizdevās izvērst. Ģimenei ir divas govis, bet šobrīd, kā jau visiem piensaimniekiem, ir lielas problēmas ar piena realizāciju un iepirkuma cenām. Iepriekšējos gados Aleksandram sezonas laikā bija iespēja pastrādāt par kurinātāju — tomēr kaut kādi ienākumi.

Olga: “Cilvēki laukos ķeras pie katra salmiņa, lai spētu uzturēt ģimeni, skolot bērnus. Nav jau citas izvēles. Vīra hobijs ir dzelži — remontējot un uzlabojot tehniku, viņš garāžā pavada daudzas stundas. Skuters, automašīna, divi traktori, mini traktors — tā ir veca tehnika, kas lūst un ir jālabo. Vispār laukos saimniecībā darba ļoti daudz, reizēm pat nezini, kā visu paspēt padarīt laikus.”

Olga tomēr atrod laiku ne tikai savam hobijam, bet arī dejošanai “Večerinkā”, ko dara daudzus gadus. Dejošanu mana sarunbiedre iemīļojusi vēl skolas gados, šodien aktīvas dejotājas ir arī abas meitas: Dana — Svariņu tautas nama jauniešu grupā “Oma”, Veronika — jau-nāko klašu skolēnu kolektīvā “Karuseļ”.

”Laikam šeit kāda epidēmija, atbild Olga uz jautājumu, kālab Svariņos veselas ģimenes aktīvi piedalās vietējā kultūras dzīvē.
Ružu meitenēm bijis vēl kāds hobijs — kaktusi. Savākušas vismaz 15 dažādus šos augus, taču pamazām interese mazinājās un kaktusu skaits sarucis. Bērnu mamma saka, ka viņai pašai labāk patīk papīra kaktusi — tiem nav adatu, nevajag regulāri kopt, paliet, tie nevīst... Jaunākajai meitai ir vēl kāds hobijs — makšķerēšana, kuru piekopj jau kopš piecu gadu vecuma. Veronika makšķerēšanai piesaistījusi arī savu tēti, kuram nākas meitu aizvest uz ezeru vai citām ūdenstilpnēm, kur zivis mīt. Mamma apgalvo, meitene pilnībā gājusi sava vectēva Mečislava pēdās, kurš ir viens no visievērojamākajiem Svariņu puses makšķerniekiem.

Lai arī Ružas dzīvo lauku daudzdzīvokļu namā, šeit nekas neliecina par totālu sabrukumu, kā tas vērojams daudz-viet rajonā. Var sacīt, tipisks pilsētnieku dzīvoklis ar centrālo apkuri un pastāvīgu karstā ūdens padevi ziemā, bet vasarā — pēc nepieciešamības. Savulaik srādāja centrālā katlu māja, tad tika ierīkota lokālā katlu māja vienam namam, bet galu galā vienas kāpņu telpas divas ģimenes ierīkoja saviem dzīvokļiem atsevišķu no visas mājas kopīgi uzturamu centrālapkuri un ir ļoti apmierinātas. Izzuda visas problēmas, kas raksturīgas lieliem kolektīviem, jo diviem par visiem jautājumiem ir daudz vieglāk vienoties. Tiesa, krāsns ir, bet saimniece apgalvo, ka tagad tā absolūti nevajadzīga — jau četrus gadus ziemā dzīvoklī reizēm pat karsti. Agrāk gan saluši, jo apkuri ieslēdza vien vēlā rudenī, kad ārā gaisa temperatūra bijusi krietni zema. Mājas apsaimniekošana ir pašu iedzīvotāju ziņā. Lūk, arī šajā jautājumā uz Svariņiem var braukt pēc pieredzes.

Pati Olga jau vairākus gadus nekur tālu nav izbraukusi. Savu tēvu Baltkrievijā pēdējoreiz apciemoja pirms pieciem gadiem. Tā kā ceļojumam vajag vīzu, sanāk ļoti dārgs ceļš. Šogad pie tēva brauca par pieciem gadiem vecākā māsa Jeļena, kas ar Olgu dzīvo vienā mājā. Viņu tētis atgriezās dzimtenē 90. gados, kad laukos valdīja totāls sabrukums. Māte jau bija mirusi un apglabāta Svariņos. Meita atzīst, lai cik sāpīgi bija šķirties, tēvam tas bija labākais risinājums, jo kaimiņzemē uzreiz iedeva darbu, bet šeit būtu palicis bez iztikas līdzekļiem, turklāt rastos valodas problēma. Vienīgi tikties gribētos biežāk, taču — neizdodas.

Juris ROGA