Robežnieku pavāres paēdina tūkstošus

Par pavāru grupas darbu lielajos bazilikas svētkos pilnībā atbild Robežnieku pamatskolas pavāre Zinaīda Joņina, kura piekrita nedaudz atklāt svētku dalībnieku ēdināšanas nodrošinājuma iekšējo virtuvi. Izrādās, tūkstošus cilvēku svētkos spēj paēdināt vien daži pavāri un viņu palīgi, kuri šīs dienas raujas melnās miesās. Taču ar to vien nepietiktu — visi darbi tiek konkrēti sadalīti starp kolektīva locekļiem, kuri strādā ļoti saskaņoti.

Patiesībā katra darbs šajos svētkos ir nepieciešams un godājams, tomēr bazilikā ir vieta, kas vienkārša cilvēka apziņā šķitīs ļoti prestiža. Tā ir banketu zāle ēkas otrajā stāvā, kurā ēdināja mācītājus, citus augstus viesus. Par pusdienām banketa zāles apmeklētājiem atbildīgās bija Larisa Kirilova no Robežniekiem un rīdziniece Marina Cvetkova, kuras trijās dienās paēdināja 727 cilvēkus. Galdus banketa zālē klāja Viktorija Bahromkina, Gunta Rutkovska, Rita Koņiščuka un Jadviga Švarnoviča.
Ļaužu ēdināšanu par taloniem nodrošināja Robežnieku sievietes — Antra Kalviša un Aļona Molčanova, kuras paēdināja 2331 cilvēku. Pamatā tie bija pasākuma organizatoru izsniegtie taloni dažādām speciālistu kategorijām, piemēram, ugunsdzēsējiem, mediķiem un citām, bet talonus varēja iegādāties arī parasti cilvēki.

Svētkos bija nodrošināta arī ārējā tirdzniecība zem vienas garas nojumes. Šajā vietā strādāja Olita Jasinska no Robežniekiem un Igors Zasedateļevs no Rīgas, kuri divatā paēdināja 1100 cilvēkus. Viņu sagatavoto ēdienu cilvēkiem izsniedza Aina Kudiņa no Robežniekiem, Valentīna Jubele un Marija Tarasova, kuras dzimušas aglonietes, bet tagad dzīvo un strādā Preiļos.
Neskaitāmus kilogramus dažādu salātu svētku dienās sagatavoja Rita Vačiļa. Ne jau visur ēdienu pasniedza vienreizējos traukos, Irēna Skurjate no Daugavpils viena pati tika galā gan ar milzīgajiem trauku kalniem, gan lielos virtuves katlus izmazgāja.

Robežnieku pamatskolas bijušās skolnieces — Natālija Piciļeviča, Kristīne Mohova un Tatjana Mančinska, kuras tagad mācās citās izglītības iestādēs, Aglonas svētkos notīrīja pusotru tonnu kartupeļu. Pavāres atceras, ka tas bija vienreizējs skats — pilna istaba kartupeļu, vidū trīs meitenes, kuras pat jēliem pirkstiem turpināja čakli mizot tupeņus. Bez viņām visi būtu pazuduši, jo kartupeļi tika patērēti nepārtraukti.

Lielu lomu raitajā ēdināšanas procesā spēlēja produktu ražotāji un piegādātāji, kurus vecākā pavāre Zinaīda Joņina izvēlējas personīgi: “Visi viņi ir vietējie ražotāji, par kuru reputāciju man nebija nekādu šaubu. Izmantojot izdevību, gribu pateikt lielu paldies SIA “Rēzeknes gaļas kombinātam” un a/s “Latgales bekons”, kas piegādāja kvalitatīvu gaļu un gaļas izstrādājumus, SIA “Vecā maiznīca” par svaigu maizi, SIA “Marijas centrs” par putraimiem un pārtikas eļļu, zemnieku saimniecībai “Laima” par piena produktiem, individuālajam komersantam “Mikjāni” par kartupeļiem un dārzeņiem, Valentīnam Jankevičam no Šķeltovas par gurķiem. Visi viņi bija gatavi piegādāt nepieciešamo produktu daudzumu pēc mana pirmā zvana dienā vai naktī. Kad zvanīju, divu stundu laikā arī piegādāja. Aglonas svētkos pavāru darbam bazilikā ir sava specifika — nav vēlams, lai produkti paliktu pāri. Turklāt tos vajag svaigus. Tā ir milzīga atbildība gan mums, gan viņiem. Tas nav vienkārši, kā varbūt šķiet. Iedomājieties, atbrauc valsts prezidents, visu pārbauda apsardze, jautā, kas par produktiem, kas piegādājis utt.? Tas ir ļoti nopietni, visam jābūt labākās kvalitātes, viss tā arī bija, turklāt — laikā.

Esmu ļoti pateicīga bazilikas informācijas centra pārvaldniecei Ģertrūdei Stremjanovai, kura maksimāli precīzi un savlaicīgi sniedza informāciju par ēdināmo cilvēku skaitu.

Sirsnīgs paldies arī Preiļu Pārtikas un veterinārā dienesta vadītājai Valentīnai Petrovai, kura paveica lielu darbu, lai darbs ritētu normāli, un ne tikai kontrolēja, bet arī deva ļoti noderīgus padomus. Visi saprotam, ka 15. augusta svētku pasākums Aglonā ir ļoti nopietns, atbildība vienkārši milzīga, nedod Dievs, ja kāds saindētos.

Plānošanai šajos svētkos ir izšķirošā nozīme. Pērn 15. augustā bija ļoti silts laiks, strauji auga pieprasījums pēc minerālūdens. Šogad iepirktais minerālūdens palika noliktavā. Labi, ka to var uzglabāt ilgāku laiku. Šovasar svētku dienās bija vēsi, cilvēki prasīja zupu, bet tā tiek plānota tikai banketu zālei. Iespēju robežās piedāvājām arī zupu, bet nākamgad zupa būs iekļauta kompleksajās pusdienās, par to jau esam apspriedušies ar dekānu. Starp citu, lai arī kompleksās pusdienas maksāja padārgi, bet par trim latiem porcija sanāca liela: 200 gramu gaļas vai mājas desiņas, 200 gramu kartupeļu, divu veidu salāti pa 100 gramiem katrs, bulciņa, tēja vai kafija. Bazilikas informācijas centrā par diviem latiem varēja nopirkt talonus, bet kompleksās pusdienas tomēr bija sātīgākas nekā par taloniem. Starp citu, ārpus bazilikas teritorijas ļaudis ēdināja privātuzņēmēji. Tur šašliks maksāja Ls 2,50. Varbūt kāds īsti nesalīdzināja cenas, es gan labāk apēstu kompleksās pusdienas nekā četrus gaļas gabaliņus, kas sāta sajūtu nedod.

Finanšu krīze valstī nepagāja bez sekām arī svētceļnieku makiem — daudzi lūdza padalīt vienu porciju uz diviem šķīvjiem, ko arī darījām. Krīzes nāk un aiziet, bet ēst gribas katru dienu. Šogad kā nekad agrāk izjutām, ka cilvēkiem nav brīvas naudas, netrūka arī tādu, kas par ceļu bija maksājuši savu pēdējo naudiņu. Cilvēki lūdza piepildīt termosus ar karstu ūdeni, centāmies izpildīt šo lūgumu. Nakts šogad izrādījās negaidīti auksta, svētceļnieki sildījās ar tēju un kafiju.

Darbu sākām divatā ar Larisu, bazilikā bijām jau no 11. augusta, bet 12. augusta vakarā klāt nāca pārējais kolektīvs. Lai visu paspētu laikā un izdarītu nevainojami, strikti ievērojām galvenos pamatprincipus: tīras rokas, mēra un garšas sajūta. Protams, strādājot tempā, iepriekšējos gados ir bijušas traumas un nācās meklēt palīdzību pie mediķiem, bet šogad tikai vienai pavārei gadījās nedaudz apdedzināt roku. Nosaitēja un strādāja tālāk. Ja, nedod Dievs, ar kādu notiktu lielāka ķibele, tad slodzi sadalītu uz citiem.

Pats interesantākais un reizē arī sarežģītākais mūsu darbā ir milzīgā cilvēku plūsma. Vajag neaprakstāmu izturību un spēku, lai izturētu šīs 3-5 dienas, atkarībā no tā, kādi kuram pienākumi. Iedomājieties kaut vai to, ka uz plīts vārās kartupeļi 50 litru kastrolī, un ir jānolej ūdens. Cik viegli vai grūti tādu pacelt? 15. augusta vakarā aizmirsti, kā tevi sauc — tāds ir temps. Nekādas maiņas nav, darba diena sākas plkst. 5 rītā un praktiski no šī brīža ir tikai darbs, darbs, darbs. Vienīgi 13. augusta vakarā ir brīvas dažas stundas, lai pastaigātos pa Aglonu.

Darba noslēgums nebūt nav vieglāks, kā sākums. Ir gadījies pat tā, ka visas telpas jau esam sagatavojuši nodošanai, bet atnāk cilvēki un jāmeklē iespēja paēdināt, lai neaiziet neēduši un neapmierināti. Strādājam līdz pat pēdējam cilvēkam. Lai arī katru dienu informācijas centrs dod informāciju, cik būs ēdāju, gadās neplānotas izmaiņas, turklāt skaits nav pāris desmiti, bet 60-80 ēdāju. Neko darīt, meklējam papildus produktus un ēdinām. Tālab mums tik svarīga ir nevainojama sadarbība ar piegādātājiem, lai nepieviļ. Nešaubos, ka tam visam klāt stāv arī Dieva svētība. Svētki svētkiem, bet nav labi, ja cilvēks aiziet nepaēdis. Ne velti mūs darbam iesvēta kardināls Jānis Pujats.

Pēc šī darba bazilikas dekānam Andrejam Aglonietim līdz pat gadu mijai nedodam piekrišanu uzņemties šo slodzi nākamajos svētkos — tik milzīgs ir šis 3-5 dienu laikā gūtais nogums. Paiet zināms laiks, mēs atgūstamies un atkal esam gatavi strādāt, jo šis darbs arī aizrauj un dod milzīgu gandarījumu. Tas ir kā možuma lādiņš uz visu nākamo gadu.”

Protams, pavāru grupa saņem labu atalgojumu par savu darbu. Tiesa, ja pavāres savā darbā piedzīvotu izgāšanos, viņas saņemtu vien pusi samaksas (saskaņā ar līgumu). Bet izgāšanos, apkalpojot tik milzīgas ļaužu masas, piedzīvot ir vieglāk par vieglu. Piemēram, ja gadītos nepareizi aprēķināt produktu daudzumu, kā dēļ cilvēku grupa aizbrauktu neēdusi. Lai gan nekas tamlīdzīgs nav piedzīvots, Zinaīda Joņina neslēpj, ka visi svētki ir viens liels stress. Pērn bija gadījums, kad atslēdzās ledusskapis, kurā glabājās produkti 1500 latu vērtībā. Nācās celt trauksmi, naktī atbrauca elektriķi, pēc pāris stundām viss bija kārtībā. Šogad nācās saukt palīgā santehniķus — vecā kanalizācijas sistēma nespēja tikt galā ar lietus ūdeni. Atbrauca Krāslavas firmas santeh-niķi. Pavāre stāsta, ka Aglonas svētkos strādāja daudz krāslaviešu, piemēram, turpat dežūrēja arī mūsējie zemessargi.

Juris ROGA