Mirušās dvēseles

Pakāpeniski sabiedrības ažiotāža ap sensacionāliem eksperimentiem noplaka, oficiālās struktūras pret aizkapa dzīves pētī-jumiem izturējās vēsi un ar dažādiem ieganstiem izvairījās no jebkādas līdzdalības šajā kutelīgajā lietā. Atradās arī kritiķi, kuri sāka atmaskot “viltvārdi zinātnieku”. Mēģinot atkārtot pētījumus pēc latviešu eksperimentētāja metodes, skeptiķi ikreiz ieguva nulles rezultātu. Lai parādītu jebkādu mēra sajūtu zaudējušā parapsihologa īsto seju, 1971. gada martā firmas “Pye Records, Ltd” vadošie inženieri uzaicināja Raudivi uz akustikas laboratoriju, kur bija uzstādīti toreiz esošās aparatūras labākie paraugi un tika izmantotas viskvalitatīvākās magnetofona lentes. Speciālā iekārta bloķēja jebkādus radio un televīzijas signālus. Eksaminējamajam neatļāva pie-skarties pat magnetofoniem, kas dublēja cits citu. Trešais ierakstīšanas aparāts, kas bija sinhronizēts ar Raudives magnetofonu, ierakstīja visas skaņas studijā. Visus, kas pārbaudāmajam bija atļauts, tikai runāt mikrofonā. Ierakstu viņi veica 18 minūšu laikā, un neviens no eksperimenta dalībniekiem nedzirdēja nekādas svešas skaņas. Bet, kad zinātnieki noklausījās visu lentē ierakstīto, viņiem par pārsteigumu tur izrādījās vairāk nekā simts balsu. Eksperti bija satriekti. Turklāt kontroles ierakstīšanas aparāts nefiksēja itin neko. “Tas nav iespējams no elektronikas viedokļa,” atzinās angļu inženieris, kurš vadīja eksperimentu. Taču pat šis triumfs būtiski neietekmēja pētījumu attīstību mīklaino radiokontaktu nozarē. Ap to laiku Raudivem jau bija iedragāta veselība, un lielāko daļu laika viņš pavadīja mājas rūpēs. Pastaigājoties ar dzīvesbiedri pa nelielās vācu pilsētiņas Štaufenas nomali, dižais mistiķis jau jauta, ka drīz turpinās darbu, lai radītu tiltu starp pasaulēm no tās, pretējās, puses. 1974. gada 2. septembrī Konstantīns Raudive sirdslēkmes laikā aizgāja mūžībā, kas vilināja viņu visu zemes dzīvi. Sekojot loģikai, te arī vajadzētu pielikt punktu mūsu tautieša biogrāfijā. Taču Raudive nav no tiem cilvēkiem, kurus var apturēt nāve. Nokļuvis viņpus esamības, viņš atkal lika ierunāties par sevi zinātnieku aprindās. Nekautrīgais pētnieks šokēja daudzus pieredzējušus kontaktētājus ar aizkapa pasauli, kad pavisam vienkārši piezvanīja no viņsaules pa telefonu sākumā Ādolfam Homsam, vēlāk arī Fridriham Malkhofam uz Vāciju. Raudives balsi pierakstīja arī dzīvesbiedri Haršfišbahi no Luksemburgas, kuri veica analoģiskus pētījumus.

Turklāt nelaiķis Raudive it kā organizēja veselu kanālu tīklu, pa kuriem vada transkomunikācijas staciju darbu visā pasaulē. 1997. gadā Sanpaolo Fridrihs Malkhofs sīki pastāstīja par to savā referātā. Saskaņā ar viņa liecībām ilgākais telefona kontakts ar Raudivi turpinājās 7 minūtes, kad viņi apmainījās domām un risināja brīvu dialogu, it kā būtu divi paziņas no kaimiņu kvartāliem. Dažos pēdējos gados Raudive septiņas reizes zvanīja pa telefonu pētniekam Markam Mesijam, un vienā gadījumā viņi norunāja gandrīz piecpadsmit minūšu. Starp citu, būdams apvainots blēdībās, viņš nav varējis atbildēt saviem naidīgi noskaņotajiem cilvēkiem dzīves laikā, taču kādā no seansiem neaizmirsa norādīt, ka kontakts iespējams tikai tajā gadījumā, ja eksperimentētāji atrodas harmonijā un viņiem nav savtīgu mērķu.

Pēc savas aiziešanas mūžībā Raudive ar magnetofona starpniecību atbildēja uz ļoti daudziem uzdotajiem jautājumiem, un daudzi no viņa apgalvojumiem skar eksistenci pēc nāves. Lūk, viena no viņa atbildēm: “Schōn lebe ich!” (“Es dzīvoju lieliski!”).
Vienu no Konstantīna Raudives balss ziņojumiem vācu valodā var noklausīties internetā ar norādi: http://www.rodiehr.de/a_ 21_saopaulo_v01.mp3. Uzmanīgi ieklausoties monotonā dobjā balsī, teksta sākumā un beigās var uztvert, ka viņš divas reizes nosauc sevi. Īpaši jūtīgiem cilvēkiem nav ieteicams veikt šo eksperimentu. Autors bija liecinieks tam, kad dzirdētā aizkapa balss ziņkārīgu cilvēku uz ilgu laiku izsita no līdzsvara.

Analoģisku kontaktu iespēju apstiprina arī mūsdienu ezotēriskā zinātne: “Ja savāksim visus mūsu dzīves sīkumus, tad atradīsim daudzus Smalkās Pasaules pierādījumus. Atradīsim arī to, ka Smalkās Pasaules balsis lielākoties nenonāk līdz zemei, kā mūsu balss nesasniedz nedzirdīgas ausis. Neviens nav salīdzināms ar Smalkās Pasaules izmisumu, kad tās brīdinājumi nesasniedz mērķi. Smalkā Pasaule pa savam grib palīdzēt mūsu pasaulei,” vēsta Agnijs Joga (Uguns Pasaule, 39).

Protams, var būt dažāda attieksme pret aizkapa dzīves, Smalkās Pasaules, paradīzes vai elles eksistences teoriju. Var ticēt vai apšaubīt spiritisku kontaktu vai radioseansu ar gariem iespēju. Taču viena lieta ir klusi dzīvot ar savu spriedumu, cita lieta — veltīt sevi patiesības meklējumam. Mūsu leģendārajam novadniekam bija daudzpusīgas intereses, sarežģīts un laikabiedriem ne vienmēr saprotams liktenis. Taču ar visu šīs spilgtās personības pretrunīgumu atzinīgi jānovērtē viņa mērķtiecība un spējas, bez kurām nebūtu iespējams ierakstīt savu vārdu pasaules vēsturē.

Asūnes skolā, kur kādreiz mācījās nākamais filozofs, izveidots Konstantīna Raudives piemiņas stūrītis ar fotogrāfijām, grāmatām un eksponātiem. Te viņu atceras, pa- stāvīgi papildina ekspozīciju un, kā pastāstīja latviešu valodas un literatūras skolotāja Leonora Brence, pat jūt viņa klātbūtni. Meklējot mierinājumu, slavenā novadnieka neredzamais gars acīmredzot ielūkojas skolas vecajā ēkā un klusi šļūkā pa tukšajiem gaiteņiem, grīdas dēļiem čīkstot. Lai novadniekam, kurš padarīja Asūni slavenu, būtu kur atpūsties, kāda cilvēka gādīgās rokas novietojušas maliņā nelielu celmu: piesēdi, Konstantīn, atpūtini kājas...

Lai kā pēcteči vērtētu latviešu parapsihologa Konstantīna Raudives personību, pilnīgi skaidrs ir viens: viņš varēja atstāt savu ievērojamo devumu pasaules zinātnē un kultūrā. Devumu, kas turpina jaukt laikabiedru prātus un vieš cerību, ka Latvijas nomale var kļūt par avotu jauniem talantiem, ne mazāk radošiem un savdabīgiem cilvēkiem kā mūsu dižais novadnieks.