Lauku cilvēks

Valentīna piedalās gandrīz visos tautas nama pasākumos, kā arī izstādēs gan ar puķēm, gan ar ražu. Atceroties un godinot 1949. gada 25. marta komunistiskā terora upurus pie ceļmalas krusta Izvaltas centrā, Valentīna dalījās savās atmiņās par represijas piedzīvojušā tēva pārdzīvojumiem. Viņas dzīvesprieks un optimisms ir apskaužams, Valentīna cenšas iepriecināt gan pazīstamu, gan svešu, viņa vienmēr piedāvā cienastu un vispār ir ļoti jauka.

Valentīna nākusi pasaulē 1930. gadā 10. februārī. Augusi nelielā divu bērnu ģimenē: viņas brālis Alfons ir bijušais kolhoza fermu santehniķis, tagad — pensionārs. Izaudzinājis divus dēlus, priecājas par mazmeitām un dzīvo dzimtajos Hmeļnickos Izvaltas pagastā.

Paaugusies līdz skolas vecumam, Valentīna uzsāka mācības Izvaltas skolā, kur arī pievērsās pašdarbībai. Kopš bērnu dienām Valentīna bija čakla pašdarbniece pie slavenās skolotājas Annas Ikaunieces, kura svešus bērnus mīlēja kā savus. Jaunā meitene dejoja, dziedāja, piedalījās dažādu uzvedumu iestudēšanā, piemēram , “Sprīdītis”, “Maija un Paija”, kā arī citu, bet visvairāk viņai patika dziedāt. Pabeigusi Izvaltā 7 klases, iestājās Daugavpils pedagoģiskajā skolā, kuru tā arī nepabeidza, jo čekisti arestēja viņas tēvu. Šis ir sāpīgākais posms Valentīnas dzīvē, par kuru viņa nespēj runāt bez asarām acīm — tik skaudras un nežēlīgas ir šīs atmiņas.

“Kad Latviju okupēja krievu karaspēks, mans tētis Bernats tika ierakstīts kulakos, lai gan viņam nebija liela saimniecība: kādi 20 ha zemes, piecas govis, divi zirgi, kuļmašīna, cits lauksaimniecības inventārs. Vispār jau tamlīdzīgas saimniecības bija gandrīz katram čaklam un strādīgam izvaltietim. Bet tēvu atzina par bagātnieku, visu atņēma, arestēja un nolēma mocībām Daugavpils cietuma pagrabos, kur viņu spīdzināja divus gadus,” stāsta Valentīna. “Labi atceros, ka tēti saņēma ciet 1944. gada 23. septembrī un izlaida tikai 1946. gada 20. oktobrī. Viņu nežēlīgi pratināja NKVD darbinieki, mēģināja panākt sev vēlamo atzīšanos, bet tētis turējās un nepakļāvās. Viņam mucās saldēja rokas tā, ka āda nogāja, basām kājām lika skriet pa stikla lauskām, sitot pa muguru, smagi traumēja mugurkaula skriemeļus. Kad viņu beidzot attaisnoja un izlaida, viņš bija kļuvis pavisam vājš, kājas slikti klausīja, vārdu sakot, veselība bija salauzta. Pēc atgriešanās mājās tētis ātri vien nomira.
Liels brīnums, ka tēti neizsūtīja uz Sibīriju, kā tas notika ar daudziem bez jebkādas tiesas un aizstāvības iespējām. Tā bija reta veiksme. Mans brālēns, onkuļa dēls Volodja, bija pārmijnieks Izvaltas stacijā. Deviņpadsmitgadīgo puisi arestēja, jo kādam gribējās viņa darbu. Brālēns tiesnešu acu priekšā salauza sev divus pirkstus, lai pierādītu, ka nav vainīgs, bet vienalga izsūtīja uz Sverdlovskas apgabalu, piesprieda piecus gadus.”

Gāja laiks, Valentīna iepazinās ar puisi Aloizu no Šķaunes pagasta Kovaļku sādžas. Sagaidīja viņu no dienesta, nosvinēja kāzas. Divus gadu desmitus abi dzīvoja un strādāja Borovkā — kara daļā. Viņš sākotnēji bija atslēdznieks, vēlāk kļuva par nelielu priekšnieku, viņa bija noliktavas pārzine — pārbaudīja degvielas rezervuārus un izsniedza produktus karavīru virtuvei.
Tēva piedzīvotās represijas uz Valentīnas darbu neatsaucās, jo viņš tika attaisnots. Tiesa, pensionāre atceras, ka, pieņemot darbā, viņu pārbaudījuši ļoti nopietni. Kā nekā militārs objekts, viņai arī bija tieša saistība ar milzu pazemes rezervuāriem — vienā tādā varēja iepildīt vairākus desmitus dzelzceļa cisternu saturu.

Tā kā Borovkā bija labi attīstīta pašdarbība, tad Valentīna turpināja to, ko iemācījās skolas gados. Sirmgalve stāsta, ka karavīru pulkā bija labi muzikanti, savukārt štāba meitenes — labas dziedātājas. Tiesa, dziedāja vien padomju laika patriotiskās dziesmas, turklāt — krieviski. Taču tāpat bija apmaiņas koncerti, ar kuriem kolektīvs izbrauca arī uz Valentīnas dzimto Izvaltas pagastu. 1963. gadā Valentīnas un Aloiza ģimenē piedzima dvīņi — Juris un Irēna. Tagad Valentīna kļuvusi bagāta ar mazbērniem un mazmazbērniem.

Nostrādājusi 20 gadus Borovkas kara daļā, Valentīna ar dzīvesbiedru atgriezās Izvaltā, kur otrus 20 gadus nostrādāja par cūkkopi kolhozā “Cīņa”. Atgriezušies no Borovkas, viņi sākotnēji mitinājās dzīvoklī. Deviņdesmito gadu sākumā kolhozs pārdeva bijušā sadzīves pakalpojumu kombināta māju, kuru ģimene nopirka par pajām.

“Vilka uz dzimteni,” ģimenes lēmumu par atgriešanos skaidro sirmā sarunbiedre. “Vīrs devās strādāt uz kolhoza darbnīcām, sākumā bija atslēdznieks, tad — kalējs. Šejienieši manu Aloizu sauca vienkāršāk — Aļiks, jo tā bija vieglāk izrunāt. Arī mani sauc vienkārši par Vaļu, nevis pilnā vārdā.”

Dzīves laimīgākie mirkļi Valentīnai saistās ar bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Grūtajos brīžos visi vienmēr turējušies kopā, arī tagad viens otru atbalsta un palīdz. Valentīna atceras, ka dēlam Jurim neveiksmīgi izvērtās mēģinājums izveidot stipru zemnieku saimniecību: “Kad likvidējās kolhozi, par pajām izpirkām fermas — Elešu un Sturmoviču, kurās bija 120 lopu. Bijām paņēmuši arī 200 hektārus zemes, bet rudenī iepirkuma cenas uz visu nokrita tik zemu, ka no ieceres saimniekot fermās nācās atteikties. Lopus pārdevām Sanktpēterburgā, jo nedaudz labāk samaksāja, tāpat knapi izlīdām no parādiem. Tagad Jurim Kombuļos ir sava neliela saimniecība, audzē graudus, kartupeļus. Jurim ir divi bērni: dēls un meita. Mans mazdēls Vilnis studē Jelgavā augstskolā, savukārt mazmeitiņa Ilze Valmieras augstskolā ieguvusi žurnālistes izglītību, taču šobrīd dzīvo pa mājām ar mazo Rafaello, kuram apritējuši trīs mēneši.

Mana meita Irēna ir pedagoģe, dzīvo un strādā Rīgā. Irēnai pavisam nesen piedzima meitenīte Elīza (pusotra mēneša veca). Visi mani bērni ir ļoti draudzīgi, brauc pie vecmammas un arī mani pavizina pa Latviju.

Pensionāre netur lopus, neaudzē kartupeļus vai citus dārzeņus, kas prasa lielu darbu. Kartupeļus mammai piegādā dēls Juris, cik vajag ēšanai. Piemājas zemes nelielajā dārziņā aug vien sīpoli, gurķi, kabači, pētersīļi un tamlīdzīgi sīkumi virtuvei. Neskatoties uz cienījamo gadu nastu, pensionāre visu dara pati, kaut rāpus, bet — pati. Viņa nav arī atmetusi savu seno hobiju — puķu audzēšanu, ar ko aizraujas, kopš nopirka šo māju. Vistuvākās sirdij ir lilijas, peonijas un flokši. Mirkli padomājusi, piebilst, ka arī agrāk mīlējusi dzīvot skaisti iekoptā vidē. Kad ģimene nopirka šo tolaik četrus gadus veco māju Izvaltā, vide bija neiekopta, faktiski nekā nebija. Paši izpļāva un izravēja nezāles, iekopa puķu dārzu. Valentīna ir katoliete, priecājas, ka baznīca ir tikpat kā pretī mājai. Arī šis apstāklis mudina uzturēt māju un vidi pienācīgā kārtībā.

Valentīna: “Lai kādas grūtības jāpārvar, dzīvot vajag ar prieku, ko es arī cenšos darīt, jo esmu optimiste!”

Juris ROGA